Krievija atkārtoti kritizējusi šādu ES „ielaušanos” teritorijā, ko tā ilgstoši uzskatījusi par savu „leģitīmo interešu sfēru”. ES amatpersonas un politiķi gan diplomātiski noliedz, ka Austrumu partnerība būtu iespiešanās Krievijas ietekmes zonā, un akcentē nepieciešamību palīdzēt saviem austrumu kaimiņiem. „Tas nav vērsts ne pret vienu, it īpaši ne pret Krieviju,” uzsvēris ES augstais pārstāvis Havjers Solana. „Krievija ir visai negatīvi noskaņota. Tomēr atklāti runājot, tā ir Krievijas problēma, ka tā redz pasauli caur melnbaltām brillēm,” portālam EUobserver.com teicis kāds čehu diplomāts.
ES kaimiņu politikas „restartēšana”
ES Austrumu partnerība (AP) ir relatīvi jauna iniciatīva, un tās izveide, ņemot vērā ES lēmumu pieņemšanas procesa gausumu un institucionālo smagnējumu, notikusi pat ļoti ātri – kopš iniciatīvas pirmās prezentācijas pagājis tikai gads. Austrumu partnerība ir Polijas un Zviedrijas „idejiskais bērns”, un pirmo reizi tās izveides priekšlikumu ES Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomē 2008. gada 26. maijā prezentēja tieši šo valstu ārlietu ministri.
Zviedrija un Polija rosināja „atdzīvināt” pirms 2004. gada lielās paplašināšanās uzsākto ES kaimiņattiecību politiku, ar jaunās iniciatīvas palīdzību radot tās ietvaros konkrētu austrumu politikas dimensiju, kas padziļinātu ekonomiskos sakarus un veicinātu demokrātijas stiprināšanu Ukrainā, Moldovā, Gruzijā, Azerbaidžānā, Armēnijā un, iespējams, arī Baltkrievijā.
Iniciatīvas autori kritiski norādīja, ka ES kaimiņu politika līdz tam aptvērusi pilnīgi visas ES pierobežu valstis, un līdz ar to Austrumeiropas un Dienvidkaukāza valstis tika nostādītas vienādā līmenī ar Vidusjūras valstīm Lībiju, Ēģipti vai Alžīriju. Gruzija vai Ukraina ar to eirointegrācijas mērķiem pelnījušas daudz aktīvāku un konkrētāku sadarbības forumu, kas nākotnē tām ļautu cerēt arī uz reālu dalību ES, uzsvēra poļu un zviedru politiķi. AP iniciatīva kļuva arī par skaidru apliecinājumu ES reģionalizācijas procesiem, jo tika veidota arī kā atbilde Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī izlolotajai Vidusjūras savienības idejai.
"Austrumu partnerība ir Polijas un Zviedrijas „idejiskais bērns”, un pirmo reizi tās izveides priekšlikumu ES Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomē 2008. gada 26. maijā prezentēja tieši šo valstu ārlietu ministri."
Līdzās Polijai un Zviedrijai AP aktīvo atbalstītāju lokā iesaistījās arī virkne jauno ES dalībvalstu, tostarp arī Latvija. Sadarbību ar Gruziju, Ukrainu, Moldovu un Baltkrieviju mūsu valsts definējusi par vienu no svarīgākajām prioritātēm, līdz ar to AP izveide pilnībā saskan ar Latvijas ārpolitiskajiem mērķiem.
Jaunu stimulu AP iniciatīvai sniedza pagājušā gada augustā notikušais Gruzijas un Krievijas karš, kā arī vēlāk sekojošie Krievijas dabasgāzes piegāžu traucējumi. Notikumi atgādināja labi zināmo patiesību, ka politiskā un ekonomiskā nestabilitāte Austrumeiropā un Kaukāzā vistiešākajā veidā ietekmē arī Eiropas Savienību.
Balstoties uz Eiropas Komisijas izstrādātajiem AP izveides principiem, ES līderi „zaļo gaismu” jaunās iniciatīvas izveidei deva pagājušā gada decembra Eiropadomes samitā. Ņemot vērā, ka pašlaik ES Padomē prezidējošā valsts Čehija ir izteikti labvēlīgi noskaņota pret jauno iniciatīvu, bet nākamo pusgadu ES vadību pārņems Zviedrija, AP ir visai labas izredzes tikt reāli ieviestai praksē.
Pieticīgais dibināšanas samits
Pagājušās nedēļas dibināšanas samits gan parādīja, ka ne visas dalībvalstis vienlīdz dedzīgi atbalsta jauno iniciatīvu. Atšķirībā no pompozām parādēm un izsmalcinātām dinejām piesātinātā Parīzē notikušā Vidusjūras savienības dibināšanas samita 7. maija sanāksme Prāgā bija pieticīga gan izpildījuma, gan dalībnieku, gan arī parakstītās deklarācijas ziņā.
Kaut arī ieplānotais samita formāts 27+6 tika ievērots un pārstāvētas bija visas ES dalībvalstis, kā arī sešas Austrumeiropas un Kaukāza valstis, liela daļa valstu uz Prāgu bija atsūtījušas zemāka līmeņa politiķus, nekā iepriekš bija cerēts. Pārskatot visu piedalījušos ES dalībvalstu līderu sarakstu, redzams, ka visaugstākajā politiskajā līmenī bija pārstāvētas vien 17 ES valstis.
Nepārprotami skaidri savu attieksmi pret jauno iniciatīvu pauda ES Vidusjūras reģiona valstis – Prāgā neieradās ne Francijas, ne Itālijas, ne Spānijas, ne Portugāles, ne Kipras, ne arī Maltas politiskie līderi. Nikolā Sarkozī daudz būtiskāk šķita uzklausīt ziņojumu par vienlīdzīgu tiesību ievērošanu viņa valstī, bet Silvio Berluskoni acīmredzot bija pārāk aizņemts ar publiski plaši izklāstītajām nesaskaņām ar sievu. „Sadarbība ar bijušās PSRS valstīm aktīvi tiek bremzēta no visām pusēm, un Parīze ar Romu joprojām paliek Maskavas uzticamākie sabiedrotie,” Prāgas samitam veltītā rakstā secina franču laikraksts „Le Figaro”.
Augstākajā līmenī nebija pārstāvētas arī divas no uzaicinātajām Austrumeiropas valstīm – Moldova un Baltkrievija. Moldovas prezidenta Vladimira Voroņina neierašanās Prāgā bija likumsakarīga, ņemot vērā nesenos politiskos nemierus, kas radikāli pasliktināja Moldovas un ES attiecības. Vēl nesen Moldova aktīvi „koķetēja” ar ES, lai Eiropas atbalstu pēc tam izmantotu politiskajā cīņā ar Piedņestras separātistiem un tos atbalstošo Krieviju.
"Pagājušās nedēļas ES Austrumu partnerības dibināšanas samits apliecināja, ka ne visas dalībvalstis vienlīdz dedzīgi atbalsta jauno iniciatīvu."
Tomēr ES pārmetumi Moldovas komunistu režīmam par politisko nemieru apspiešanas metodēm šajās attiecībās ienesusi ievērojamu sasalumu. Sūtot savā vietā uz samitu vicepremjeru Andreju Stratanu, Moldovas prezidents Voroņins vienlaikus Krievijas medijos arī aktīvi kritizēja jauno ES iniciatīvu. „Kādēļ mums jāveido vēl viena NVS Eiropas Savienības vadībā? Manuprāt, tas atgādina pret Krieviju vērsta apļa veidošanu,” Krievijas laikraksts „Kommersant” citēja Voroņina teikto.
Par pēdējo Eiropas diktatoru dēvētais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko AP gan neveltīja nevienu kritisku vārdu, tieši pretēji – medijos aktīvi apšaubīja, ka jaunā iniciatīva būtu vērsta pret Krieviju. Arī viņš neapmeklēja samitu, tomēr pavisam citu iemeslu dēļ. Lukašenko neierašanās Prāgā bija daļa no džentlmeniskās vienošanās ar Čehijas prezidentūru, ļaujot čehiem izvairīties no dažiem nepatīkamiem brīžiem, bet pretim sniedzot atbalstu ātrākai Baltkrievijas politiskās izolācijas pārtraukšanai. Pēc pēdējiem baltkrievu varasiestāžu spertajiem soļiem cilvēktiesību ievērošanā Baltkrievija redzami uzlabojusi attiecības ar ES.
Arī Lielbritānijas premjerministrs Gordons Brauns sanāksmi neapmeklēja, un līdz ar to no ES politiskajiem „smagsvariem” Prāgas samitā bija ieradusies vienīgi Vācijas kanclere Angela Merkele. Vācijai ir nopietnas intereses Austrumeiropas reģionā, savu došanos uz samitu vācu medijiem pamatoja Merkele.
Jauna veida attiecības ar Austrumeiropu?
Tomēr, neskatoties uz šo jaunajai iniciatīvai sniegto nozīmīgo atbalstu, tieši Vācija kopā ar Nīderlandi panāca AP dibināšanas deklarācijas mīkstināšanu, būtiski samazinot tās ambiciozitāti un reālo devumu Austrumeiropas partnervalstu tuvināšanā ES.
Deklarācijas sākotnējā variantā sešas partnervalstis tika dēvētas par „Eiropas valstīm”, kā arī runāts par iespējami ātrāku vīzu atvieglojumu piešķiršanu šo valstu pilsoņiem. Pēc vācu un holandiešu prasības deklarācijas galīgajā variantā vīzu atvieglojumu piešķiršana definēta jau kā ilgtermiņa mērķis, savukārt sešas valstis nosauktas par „Austrumeiropas partneriem”. Izmaiņas acīmredzami veiktas, lai nedotu partnervalstīm ne mazākās cerības, ka sekmīga dalība AP varētu novest līdz sarunu sākšanai par dalību ES.
Tomēr, pat neskatoties uz šādām „atvēsinošām” izmaiņām, AP tuvākajos piecos desmit gados spēs sniegt partnervalstīm pietiekami interesantus piedāvājumus. Ar katru no partnervalstīm tiks uzsākts darbs pie jauniem asociācijas līgumiem, kuru sagatavošanas ātrums būs atkarīgs no šo valstu demokrātisko reformu gaitas. Par galveno mērķi izvirzot kopējas brīvās tirdzniecības zonas izveidi, tiks veicināti starptautiskie tirdzniecības sakari un sākta pakāpeniska tirdzniecības šķēršļu likvidēšana.
Līdz 2013. gadam AP iedalītais 600 miljonu eiro lielais finansējums tiks izlietots arī dažādām sociālām un ekonomiskām programmām partnervalstīs. Eiropas Komisija no šiem līdzekļiem finansēs arī partnervalstu pārvaldes aparāta „administratīvās kapacitātes” uzlabošanas projektus. Joprojām aktuāls gan paliek jautājums – vai šie 600 miljoni sešām valstīm nebūs kā piliens jūrā, salīdzinot ar Krievijas dāsnajām subsīdijām, kā arī vai iecerētā sadarbība nebūs pārāk tehnokrātiska un līdz ar to mazefektīva?
Līdzās ieplānotajai sadarbībai robežkontroles uzlabošanā, elektroenerģijas tirgu integrācijā par vienu no AP prioritātēm izvirzīts arī energodrošības jautājums. Šī mērķa sasniegšanai Eiropas Komisija par atsevišķu AP iniciatīvu definējusi tā dēvētā „Dienvidu koridora” izveidi, kas palīdzētu ES mazināt atkarību no Krievijas energopiegādēm, it īpaši dabasgāzes piegādes. „Dienvidu koridora” centrālais projekts ir „Nabucco” gāzesvada izbūve, pa kuru Eiropā iecerēts nogādāt Kaspijas jūras reģionā iegūto dabasgāzi.
Tieši šīs iniciatīvas ietvaros uzreiz dienu pēc AP dibināšanas samita Prāgā notika atsevišķa sanāksme ar zīmīgu nosaukumu „Dienvidu koridors – jaunais Zīda ceļš”. Uz to līdzās Azerbaidžānas un Gruzijas prezidentiem bija ieradušies arī Turkmenistānas, Uzbekistānas un Kazahstānas līderi. Sanāksmes dalībnieki parakstīja deklarāciju ar vadlīnijām nu jau konkrētai „Nabucco” celtniecības uzsākšanai. Trīs Vidusāzijas valstu līderi Krievijas spiediena dēļ gan šim dokumentam nepievienojās.
