No kura brīža aprēķina noilguma termiņu dabinieka prasījumiem pret darba devēju

Aizstāvēt savas tiesības var arī tad, ja nolīgtos pienākumus uzsākts pildīt bez rakstiski noslēgta līguma

Darba līgums ir jāslēdz rakstveidā. Darba likuma 39. pants noteic, ka darba līgums uzskatāms par noslēgtu ar brīdi, kad darbinieks un darba devējs ir vienojušies par veicamo darbu un darba samaksu, kā arī turpmāku darbinieka pakļaušanos noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.

Vienlaikus Darba likuma 40. panta pirmā daļa paredz, ka darba līgums slēdzams rakstveidā pirms darba uzsākšanas. Atbilstoši Darba likuma 41. panta pirmajai daļai, ja, noslēdzot darba līgumu, nav ievērota tā rakstveida forma, tad darbiniekam ir tiesības prasīt darba līguma izteikšanu rakstveidā.

Šai nolūkā darbinieks var izmantot jebkurus pierādījumus, kas attiecas uz darba tiesisko attiecību pastāvēšanu un šo attiecību saturu. 

Savukārt saskaņā ar Darba likuma 41. panta otro daļu – ja darbinieks un darba devējs vai vismaz viena puse ir uzsākusi veikt nolīgtos pienākumus, tad rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskās sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam, t. sk. pienākums izmaksāt darbiniekam nolīgto darba samaksu.

Tas nozīmē, ka darbinieka nodarbināšana bez rakstveidā noslēgta darba līguma ir uzskatāma par Darba likuma pārkāpumu. Ja darba devējs nenovērš tiesību aizskārumu, tad darbinieks saskaņā ar Darba strīdu likumu savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizsardzības nolūkā var vērsties tiesā.

Tiesa atzīst – lai gan netika noslēgts rakstisks līgums, darba tiesiskās attiecības pastāvēja

Prasītāja 2024. gada augustā vērsās tiesā ar prasību pret zemnieku saimniecību, norādot, ka laika posmā no 2021. gada oktobra līdz 2023. gada maijam ir strādājusi lopu fermā bez rakstiski noslēgta darba līguma. Prasītāja lūdza atzīt, ka starp viņu un zemnieku saimniecību ir pastāvējušas darba attiecības, kā arī piedzīt neizmaksāto darba algu aptuveni desmit tūkstošu apmērā un atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu nepilnu 800 eiro apmērā.

Pirmās instances tiesa prasību noraidīja, bet apelācijas instances tiesa, novērtējot pušu paskaidrojumus kopsakarā ar rakstveida pierādījumiem un liecinieku liecībām, atzina, ka pušu starpā norādītajā laika periodā pastāvēja darba tiesiskās attiecības, kaut arī tās nesaturēja visus darba tiesisko attiecību elementus (t. i., rakstveida formā noslēgtu darba līgumu, kas atspoguļotu pušu vienošanos par konkrētu darba algas apmēru).

Vienlaikus apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka ir iestājies Darba likuma 31. panta pirmajā daļā1 noteiktais divu gadu noilguma termiņš prasības celšanai, tādēļ prasību noraidīja, nemaz nevērtējot, vai par labu prasītājai ir piedzenami no šīm darba tiesiskajām attiecībām izrietošie maksājumi. Apelācijas instances tiesas ieskatā prasība par darba tiesisko attiecību konstatēšanu, kas uzsāktas 2021. gadā 1. oktobrī, bija jāceļ līdz ne vēlāk kā līdz 2023. gada 30. septembrim, bet prasītāja prasību iesniedza 2024. gada 22. augustā.

No kura brīža aprēķina noilguma termiņu

Izskatot prasītājas iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts atzina2, ka pārsūdzētais spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai, jo apelācijas instances tiesa nepareizi secinājusi, ka prasījumam atzīt starp pusēm pastāvējušās darba tiesiskās attiecības ir iestājies noilgums. Senāts norādīja:

• Darba likumā ir paredzēti speciālie noilguma termiņi, kas atšķiras no Civillikuma3 vispārējā desmit gadu noilguma termiņa civiltiesiskām attiecībām. Tie attiecas vienīgi uz materiāltiesiskiem prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, proti, tādiem prasījumiem, ar kuriem darbinieks un darba devējs viens no otra prasa izdarīt kādu darbību vai atturēties no tā.4 Turpretī prasījums atzīt, ka starp pusēm ir pastāvējušas darba tiesiskās attiecības, ir procesuāls prasījums, uz kuru neattiecas Darba likumā paredzētie noilguma termiņi (līdzīgi, piemēram, arī Darba likuma 31. pantā ietvertais noilguma termiņš neattiecas uz prasības tiesvedības kārtībā pieteiktu darbinieka prasījumu atzīt par spēkā neesošu tādu darba līguma noteikumu, kas pretēji normatīvajiem aktiem, tostarp darba koplīgumam, pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli);
• darba tiesiskās attiecības pēc būtības ir ilgstošas tiesiskās attiecības5, kurās darba devēja pienākums ir periodiski izmaksāt darbiniekam nolīgto darba samaksu, un par katru šādu izmaksu darbiniekam rodas atsevišķs patstāvīgs prasījums pret darba devēju. Līdz ar to katram šādam prasījumam noilgums ir aprēķināms atsevišķi, un tas var iestāties gan darba tiesisko attiecību laikā, gan pēc to izbeigšanās6;
• darbinieka prasījums par neizmantotā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzības izmaksāšanu rodas darba tiesisko attiecību izbeigšanās brīdī. Lai apmierinātu šo darbinieka prasījumu, darba devēja pienākums ir izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu7. Pēc vispārīgā principa minētā atlīdzība izmaksājama darbiniekam atlaišanas dienā8, un atbilstoši Civillikuma 1896. pantam ar šo dienu sāk tecēt arī Darba likuma 31. pantā paredzētais noilguma termiņš darbinieka prasījumam par neizmantotā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzības izmaksāšanu9.

1 Saskaņā ar Darba likuma 31. panta pirmo daļu visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. Ja darba devējam bija pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida aprēķinu, tad noilguma termiņš sākas ar aprēķina izsniegšanas dienu. Ja darba devējs aprēķinu neizsniedz, tad attiecīgais prasījums noilgst triju gadu laikā no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz.

2 Latvijas Republikas Senāta 2026. gada 21. janvāra spriedums lietā Nr. SKC-190/2026.

3 Skat. Civillikuma 1895. pantu. 

4 Piemēram, īsāks termiņš Darba likumā ir paredzēts darbinieka, kurš uzteicis darba līgumu svarīga iemesla dēļ (100. panta piektā daļa), prasījumam pret darba devēju par Darba likuma 112. panta otrajā daļā paredzētā atlaišanas pabalsta izmaksāšanu, jo šis prasījums ir izlietojams, ceļot tiesā attiecīgu prasību viena mēneša laikā no atlaišanas dienas, ja darba devējs apstrīd darbinieka norādīto svarīgo iemeslu un nav viņam izmaksājis iepriekšminēto atlaišanas pabalstu (skat. Darba likuma 122. panta otro daļu).

5 Skat. arī Darba likuma 43. pantu.

6 Katram darbinieka prasījumam pret darba devēju par darba samaksas izmaksāšanu saskaņā ar Civillikuma 1901. panta pirmo teikumu sāk tecēt arī atsevišķs noilgums, kura ilgums un tecējuma sākuma brīdis nosakāms atbilstoši Darba likuma 31. panta noteikumiem.

7 Skat. Darba likuma 149. panta piekto daļu.

8 Skat. Darba likuma 128. panta pirmo daļu.

9 Skat. arī Senāta 2020. gada 6. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-96/2020.