Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Valsts dienestu darbiniekiem jāievēro augstas uzvedības kultūras normas un ierobežojumi, lai neradītu šaubas par darbinieka godīgumu un atbildību. Vai šie ierobežojumi valsts dienesta darbiniekam ir jāievēro arī no dienesta brīvajā laikā? LV portāls aplūko tiesu prakses atziņas šajā jautājumā.
Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma (Disciplināratbildības likuma) 3. pants nosaka, ka par disciplinārpārkāpumu atzīstama:
Amatpersonas saukšana pie disciplināratbildības neizslēdz tās civiltiesisko atbildību, administratīvo atbildību vai kriminālatbildību.
Disciplinārsoda mērķis ir sodīt vainīgo amatpersonu un panākt, lai tā un citas amatpersonas ievērotu dienesta disciplīnu un atturētos no disciplinārpārkāpumu izdarīšanas.
Saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 13. pantu amatpersonai var piemērot šādus disciplinārsodus:
Valsts iestādē strādājoša persona svinēja savu dzimšanas dienu pirtī un starp viesiem bija arī personas kolēģi. Svinību laikā tika lietots alkohols, kā rezultātā viens no kolēģiem (jaunākais inspektors) uzvedās neētiski, agresīvi un konfliktēja ar citiem. Pasākumam noslēdzoties, persona ar kolēģiem nolēma uz savām dzīvesvietām doties ar jaunākajam inspektoram piederošo automašīnu. Automašīnu vadīja tās īpašnieks – jaunākais inspektors –, kurš netika galā ar tās vadību, nobrauca no ceļa braucamās daļas un iebrauca īpašuma nožogojumā. Tika izsaukts automašīnas evakuators, un, kamēr tas tika gaidīts, persona, jaunākais inspektors un vēl viens kolēģis, kurš atradās automašīnā kā pasažieris, mēģināja paši izstumt no grāvja automašīnu, taču tas neizdevās.
Notikuma vietā ieradās Valsts policijas darbinieki. Atbildot uz policijas darbinieka jautājumu, kā sauc automašīnas vadītāju, persona sniedza nepatiesu liecību, norādot, ka tas jāprasa automašīnas īpašniekam, jo notikuma brīdī persona nav bijusi klāt, uz negadījuma vietu atnākusi tikai tad, kad tai piezvanīts un lūgts atnākt palīgā izstumt automašīnu.
Divas dienas vēlāk persona vērsās pie sava tiešā priekšnieka, kuram izstāstīja par ceļu satiksmes negadījumu, kuru alkohola reibumā izraisījis kolēģis, kā arī atzina nepatieso liecību sniegšanu policijas darbiniekiem. Pēc kāda laika, kolēģu mudināta, persona arī sniedza faktiskajiem apstākļiem atbilstošu liecību policijā. Par šo gadījumu tika uzsākta disciplinārlieta.
Ar iestādes lēmumu personai tika piemērots disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta –, jo tā neatturēja kolēģi no transportlīdzekļa vadīšanas reibumā, lai gan zināja, ka viņš ir lietojis alkoholu, kā arī persona nekavējoties neinformēja augstāku amatpersonu un nesniedza policijai patiesas ziņas par notikušo.
Persona nepiekrita lēmumam un vērsās Administratīvajā rajona tiesā (pirmās instances tiesā), lūdzot to atcelt.
Persona neapstrīdot, ka ir izdarījusi disciplinārpārkāpumu, tomēr iebildusi pret piemērotā disciplinārsoda – atvaļināšanu no dienesta – samērīgumu, jo personai piemērots visbargākais no disciplinārsodiem, bet personas ieskatā iestāde nav pamatojusi, ko tieši sabiedrība iegūs no personas atvaļināšanas un kā tas var novērst līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Persona norādīja, ka nav ticis ņemts vērā personas raksturojums un priekšzīmīgais dienests, tāpēc nav samērīgi un taisnīgi, ka no dienesta būtu jāatvaļina nodarbinātais, kurš vairākus gadus godprātīgi un uzticami pildījis dienesta pienākumus. Persona uzsvēra, ka mēģinājusi izdarīt visu, kas bija tās spēkos, lai atturētu jaunāko inspektoru no pārkāpuma izdarīšanas, – piedāvājusi izsaukt taksometru, uz ko saņēmusi noraidošu atbildi, aizrādījusi par agresīvu uzvedību, tomēr iekāpusi automašīnā, lai vēlreiz mēģinātu atturēt viņu no prettiesiskas rīcības, taču tas nav izdevies.
Skaidrojot piemēroto disciplinārsodu, tā piemērotājs uzsvēra, ka persona konkrētajos apstākļos bija zaudējusi uzticību, jo nav zināms, kurā brīdī tā turpmāk būs patiesa, turklāt persona esot viegli ietekmējama, ja reiz spēj slēpt ne tikai savu līdzdalību notikumā, bet arī sniegt nepatiesas ziņas par citu personu izdarītajiem pārkāpumiem. Tā kā personas amata pienākumos ir uzraudzīt ieslodzītos, konstatēt viņu pārkāpumus un ziņot par to augstākai amatpersonai, personas rīcība ceļu satiksmes negadījuma noformēšanas laikā liecina par to, ka arī dienesta pienākumu pildīšanas laikā tā var sniegt nepatiesu informāciju, ja notikumam nav citu liecinieku. Darba devējs nevar nodrošināt personas pienākumu izpildes pastāvīgu kontroli, citādi cita starpā arī zūd jēga amatpersonas statusa būtībai – rīkoties patstāvīgi atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.
Kaut arī notikumi risinājušies ārpus noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika, tas nemaina to, ka personas rīcība diskreditē iestādi un mazina uzticību valsts pārvaldei un, ja personai piemērotu citu disciplinārsodu, tad citām iestādes amatpersonām varētu rasties pārliecība, ka ne visām amatpersonām dienestā jābūt atbildīgām un godīgām.
Novērtējot personai piemērotā disciplinārsoda pamatotību un samērīgumu, pirmās instances tiesa atzina to par atbilstošu un samērīgu personas izdarītajam disciplinārpārkāpumam, tāpēc ar spriedumu1 noraidīja personas pieteikumu.
Pirmās instances tiesa secināja, ka lietā nav neviena objektīvi pārbaudāma pierādījuma (izņemot personas paskaidrojumu) tam, ka persona būtu mēģinājusi jaunāko inspektoru atturēt no automašīnas vadīšanas alkohola reibumā. Turklāt pat gadījumā, ja persona būtu rīkojusies tā, kā pati skaidroja savus mēģinājumus apturēt kolēģi, konkrētajos apstākļos šādu rīcību nevar uzskatīt par visām nepieciešamajām no konkrētās situācijas izrietošajām darbībām, kuras varēja atturēt kolēģi no pārkāpuma izdarīšanas. Apzinoties, ka kolēģis ir alkohola reibumā, personas pienākums bija to nepieļaut, veicot attiecīgus pasākumus, piemēram, informējot policiju par šādu iespējamo prettiesisko rīcību un tās bīstamību, vai kādā citā veidā (paņemot automašīnas atslēgas, izlaižot riepai gaisu u. tml.), tomēr tā vietā persona iekāpa kā pasažieris automašīnā, pēc būtības ar savu rīcību atbalstot viņa prettiesisko rīcību.
Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka Disciplināratbildības likuma 2.1 panta piektajā daļā noteiktais pienākums – nekavējoties informēt augstāku amatpersonu par notikušo dienesta disciplīnas pārkāpumu – nozīmē atbilstošu rīcību bez liekas vilcināšanās jeb objektīvas kavēšanās. Tātad konkrētajos apstākļos personas pienākums informēt augstāku amatpersonu bija jau tad, kad, pēc viņa vārdiem, neizdevās kolēģi atrunāt no automašīnas vadīšanas. Tomēr persona to izdarīja tikai aiznākamajā dienā, kad viņa tiešais priekšnieks jau aptuveni diennakti bija informēts par notikušo. Tiesa atzina, ka persona disciplinārpārkāpumu izdarījusi tīši, turklāt rīcības motīvs bija kolēģa izdarītā pārkāpuma slēpšana, jo persona apzinājās savu līdzatbildību šajos notikumos. Tieši šī iemesla dēļ persona ieņēma nogaidošu pozīciju, vērtējot situācijas attīstību, un patiesos notikušā apstākļus atklāja tikai tad, kad par notikušo kļuva zināms iestādes vadībai.
Par pirmās instances tiesas spriedumu persona Administratīvajā apgabaltiesā (apelācijas instances tiesā) iesniedza apelācijas sūdzību, uzskatot pirmās instances tiesas spriedumu par nepamatotu un uzsverot, ka personai uz atvaļināšanas no dienesta brīdi nebija spēkā esošu disciplinārsodu, bet personas atbilstību amatam un kvalitatīvu pienākumu izpildi apliecina tas, ka persona kopš dienesta uzsākšanas vienmēr ir novērtēta ar A pakāpi. Personas ieskatā, tās darba devējs, nosakot sodu, un tiesa, vērtējot lēmumu, šos apstākļus pēc būtības nav ņēmušas vērā, tādējādi pārkāpjot samērīguma un taisnīguma principus.
Tomēr arī apelācijas instances tiesa, novērtējot personai disciplinārsoda pamatotību un samērīgumu, atzina to par atbilstošu, tādējādi noraidot personas apelācijas sūdzību2.
Apelācijas instance skaidroja, ka lietderības apsvērumus personas piemērotā soda noteikšanā ir izdarījis soda piemērotājs. Kā atzīts administratīvo tiesu judikatūrā3, tiesa, veicot tiesiskuma kontroli, nevar novērtēt pārkāpumu (noteikt soda veidu) iestādes vietā. Proti, tiesas veiktās kontroles apjoms attiecībā uz rīcības brīvības izmantošanu ir ierobežots, jo tiesas funkcija ir kontrolēt valsts pārvaldes darbības tiesiskumu, nevis valsts pārvaldes vietā pieņemt lēmumu par lietderību.
Apelācijas instances tiesa nepiekrita personas viedoklim, ka sodoša lēmuma balstīšana prevencijas apsvērumos (lai atturētu citas amatpersonas no dienesta disciplīnas pārkāpumu pieļaušanas) nav pareiza pieeja soda noteikšanā, jo tādējādi ierobežo personas tiesības uz individualizēti piemērotu disciplinārsodu, kurā tiktu ņemta vērā personas līdzšinējā dienesta gaita un raksturojums. Tiesa norādīja, ka prevencijas apsvērumu svarīgo lomu disciplinārsoda noteikšanā ir uzsvēris likumdevējs, speciāli paredzot Disciplināratbildības likuma 13. panta pirmajā daļā noteiktos disciplinārsoda mērķus, – sodīt vainīgo amatpersonu un panākt, lai citas amatpersonas ievērotu dienesta disciplīnu un atturētos no disciplinārpārkāpumu izdarīšanas.
Tiesu judikatūrā uzsvērts4, ka pret amatpersonu izvirzāmās prasības ir augstākas nekā parastam valsts iedzīvotājam. Valsts dienestu darbiniekiem jāievēro augstas uzvedības kultūras normas, lai apstiprinātu darbinieka godīgumu un atbildību, tāpēc valsts dienesta darbiniekiem ir jāpieņem tādi uzvedības ierobežojumi, kas parastam pilsonim var šķist apgrūtinoši, tas jādara pēc brīvas gribas, turklāt šie ierobežojumi attiecas gan uz dienesta darbinieka profesionālo darbību, gan privāto dzīvi. Kaut arī dienesta darbinieks, tāpat kā jebkurš cits, bauda demokrātiskas valsts pilsonim starptautiskajos un konstitucionālajos tiesību aktos paredzētās pamattiesības un pamatbrīvības, tomēr, tās baudot, dienesta darbiniekam vienmēr jāuzvedas tā, lai saglabātu sava amata godu.
Apelācijas instances tiesa uzsvēra, ka administratīvo tiesu pastāvīgajā praksē jau ir nostiprināta pieeja situācijām, kad amatpersonām tiek piemērots disciplinārsods par rīcību, kas diskreditē valsts pārvaldi ārpus darba laika.
Persona par apelācijas instances tiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā, uzskatot, ka iestādes lēmums un apelācijas instances tiesas pamatojums nav pietiekams, lai personai liegtu Latvijas Republikas Satversmes 101. pantā paredzēto tiesību “ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu” īstenošanu.
Iepazīstoties ar kasācijas sūdzības saturu un izvērtējot tajā ietvertos apsvērumus, Augstākās tiesas senatoru kolēģija konstatēja5, ka kasācijas sūdzībā norādītais neliecina par apgabaltiesas pieļautajiem pārkāpumiem lietas izskatīšanā un nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, ka arī nesaskatīja kļūdas samērīguma principa piemērošanā, atzīstot, ka amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi rīcība ārpus dienesta pienākumu izpildes – darba kolēģa neatturēšana no automašīnas vadīšanas alkohola reibumā – var radīt neuzticību amatpersonas godprātībai arī dienesta pienākumu turpmākajā izpildē un disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta – ir samērīgs. Līdz ar to kasācijas tiesvedības ierosināšana tika atteikta.
Augstākā tiesa arī vērsa uzmanību, ka konstatēto apstākļu kontekstā nav pamatota personas atsauce uz Satversmes 101. pantā ietvertajām pamattiesībām, jo Satversmes tiesa ir norādījusi6, ka Satversmes 101. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu, kā arī negarantē tiesības uz konkrētu amatu valsts dienestā. Šī tiesību norma kopsakarā ar Satversmes 91. pantu (vienlīdzības principu) paredz vien to, ka valstij ir jānodrošina personām iespējas vienlīdzīgi (bez jebkādas diskriminācijas) likumā paredzētajā kārtībā pretendēt uz ierēdņa amatu un, esot ieceltam ierēdņa amatā, to pildīt.
1 Administratīvās rajona tiesas 2021. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. A420173121.
2 Administratīvās apgabaltiesas 2022. gada 31. marta spriedums lietā Nr. A420173121.
3 Sk. Senāta 2014. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. SKA-432/2014.
4 Sk. Administratīvās apgabaltiesas 2013. gada 11. novembra spriedumu lietā Nr. AA43-0639-13/4; Administratīvās apgabaltiesas 2013. gada 10. decembra spriedumu lietā Nr. AA43-2606-13/18.
5 Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 18. maija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. A420173121, SKA-821/2022.
6 Sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 13. un 14. punktu.
