Augstākās tiesas Senāta jaunākās atziņas patērētāju tiesību aizsardzības jomā

Apkopojumā izmantotas atsauces uz Senāta nolēmumiem par laika periodu no 2014. gada janvāra līdz 2021. gada augustam, kā arī apkopojums ir papildināts ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņām, kas attiecas uz Senāta nolēmumos izskatītajiem tiesību jautājumiem. 

Šajā publikācijā tiks apskatītas Senāta Civillietu departamenta prakses apkopojumā paustās jaunākās atziņas patērētāju tiesību aizsardzības jomā, kas izriet no Senāta nolēmumiem laika periodā no 2018. gada līdz 2021. gada augustam.

Tiesas ex officio pienākums vērtēt ar patērētāju noslēgtā līguma noteikumus

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (PTAL) 6. panta vienpadsmitajā daļā un judikatūrā ir nostiprināts tiesas ex officio (pēc pašas ierosmes) pienākums, risinot strīdus ar patērētāju, izvērtēt līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz patērētāju nepiemērot līgumā ietvertos netaisnīgos noteikumus.

Attiecībā uz minēto jautājumu Senāts ir paudis šādas atziņas:

• tiesa izvērtē jautājumu par pušu tiesisko vienlīdzību un to, vai ar patērētāju noslēgtā līguma noteikumi nav atzīstami par netaisnīgiem arī tad, ja iebildumus izsaka ne tikai galvenais parādnieks – patērētājs –, bet arī patērētāja saistību izpildes nodrošinātāji, galvinieks un/vai ķīlas devējs1;
• tiesa izņēmuma kārtā var piemērot vienai pusei, t. sk. patērētājam, īpaši labvēlīgus procesuālos noteikumus tikai tad, ja tas ir tieši paredzēts tiesību normās. Ņemot vērā, ka nav tiesību normu, kas paredzētu  tiesas kompetenci pēc savas ierosmes vērtēt, vai pret patērētāju vērstajai prasībai nav iestājies noilgums, tiesas rīcībā nav vajadzīgā juridiskā pamatojuma, lai apsvērtu iespējas ierobežot sacīkstes principu par labu vienai no pusēm – patērētājam. Neņemot vērā to, ka patērētājs ir atzīstams par strīda vājāko pusi, tiesai, izskatot patērētāju strīdus, ir jāievēro civilprocesa principi, tajā skaitā sacīkstes princips, līdz ar to noilguma vērtēšanai jānotiek tad, ja patērētājs uz to norāda kā iebildumu, pretējā gadījumā tiesa pārkāpj savu pilnvaru robežu2;
• ja nav konstatēts, ka līguma noslēgšana pati par sevi rada būtisku neatbilstību līguma noteiktajās patērētāja un pakalpojuma sniedzēja attiecībās, nevar tikt vērtēta arī līguma noteikumu neatbilstība prasībām.

Piemērs: persona A noslēdz līgumu ar banku par aizdevumu, persona B pievienojas personas A noslēgtajam aizdevuma līgumam ar banku kā solidārs līdzaizņēmējs pēc tam, kad banka no savas puses jau ir izsniegusi aizdevumu personai A. Persona B ceļ iebildumus, ka tā, noslēdzot aizdevuma līgumu, ir kļuvusi par patērētāju un aizdevuma līguma noteikumi nav apspriesti ar personu B, tādējādi tie ir pretēji patērētāju tiesībām. 

Skaidrojums: Līguma noteikumu neapspriešana to tūlītēji nepadara par netaisnīgu. Lai atzītu līguma noteikumu par spēkā neesošu, atbilstoši PTAL 6. panta astotajai daļai, ir jākonstatē, ka tas ir netaisnīgs. PTAL 6. panta trešajā daļā noteikts, ka līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs tikai tad, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Saskaņā ar minētās normas hipotēzi, lai atzītu neapspriestu līguma noteikumu par netaisnīgu, ir papildus jākonstatē arī trīs secīgi kumulatīvi apstākļi, proti, (a) šāds neapspriests noteikums rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos, (b) šī neatbilstība ir par sliktu patērētājam, un (c) šī neatbilstība, kas ir par sliktu patērētājam, ir pretrunā labticīguma prasībām.

Civillikuma 1587. pants paredz, ka saistības ir jāpilda. Parakstot līgumu, persona B līgumu brīvības ietvaros nepārprotami uzņēmās solidāras saistības kā aizņēmēja, zinot, ka aizdevuma summa ir jau iepriekš izsniegta personai A. Tas, ka persona B nav faktiski saņēmusi no bankas naudu kā aizdevuma priekšmetu, ir pašas personas B apzinātas rīcības rezultāts, pievienojoties līgumam jau pēc tam, kad banka, pārskaitot naudu personai A kā vienam no līdzaizņēmējiem, savu saistību bija izpildījusi. Persona B ir kļuvusi par solidāru līdzaizņēmēju, kas konkrētajā situācijā, kad aizdevums jau ir izsniegts, nozīmē to, ka tā ir uzņēmusies no aizdevuma līguma izrietošas solidāras saistības pret banku. Savukārt, tiesības uz aizdevuma saņemšanu jau izsniegta aizdevuma situācijā ir nevis personas B un bankas kā aizdevēja, bet gan personas B un pārējo solidāro līdzaizņēmēju (personas A) savstarpējo tiesisko attiecību jautājums (sk. arī Civillikuma 1686. pantu). Tādēļ konkrētajā situācijā nav pamata apgalvot, ka šāda līguma noslēgšana pati par sevi rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās personas B tiesībās un pienākumos par sliktu personai B kā patērētājam. Ja nav konstatēts minētais apstāklis, tad nevar tikt vērtēta arī šī apstākļa neatbilstība labticīguma prasībām. 3

Līguma noteikumu novērtējums

Veicot starp patērētāju un ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju noslēgtā līguma novērtējumu jāņem vērā, ka:

• Negodīguma novērtējums neattiecas uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem un precēm, ciktāl šie noteikumi formulēti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā. 

Piemērs: apdrošināšanas līgumā nav norādītas konkrētas apdrošinātāja administratīvās izmaksu summas, apdrošinātā persona ceļ iebildumus, ka tas pārkāpj patērētāja tiesības.

Skaidrojums: ja apdrošināšanas līguma noteikumi ļauj apdrošinājuma ņēmējam aprēķināt administratīvās izmaksas un paredzēt atlīdzības summas apmēru, kā arī apdrošināšanas līgums neļauj veikt apdrošinātājam vienpusējus atskaitījumus pēc saviem ieskatiem, tad iebildumi, ka līguma noteikumi nav apspriesti un nav zināms ieturējuma apmērs, ir nepamatoti, jo nenostāda patērētāju neizdevīgā stāvoklī un nav pretrunā ar labticīguma prasībām. 4

• Vienīgais izņēmums, kad komercdarījumā noteikto maksājumu kavējuma gadījumā piemēro 6% pamatlikmi, attiecas uz patērētājiem. 5

Piemēram, pašvaldība nav un nekādos apstākļos arī nevar tikt atzīta par fizisku personu – patērētāju –, jo PTAL 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka patērētājs ir fiziska persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties, vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar saimniecisko vai profesionālo darbību. Savukārt, pašvaldība, īstenojot vietējo pārvaldi, ir publisko tiesību subjekts, bet privāttiesību jomā tai tiek piešķirtas juridiskas personas tiesības, kā to nosaka likuma “Par pašvaldībām”  4. pants. 6

Līguma noteikumi, kas nav atzīstami par netaisnīgiem – līgumsods

Nesamērīgi augsta līgumsoda pieprasīšana no patērētāja varētu būt viena no klasiskajām negodīga komersanta pazīmēm, un, lai arī ar šobrīd līgumsoda apmērs ir aprobežots7, tomēr, ja uz kredīta līgumu attiecas papildu noteikumi (piemēram, procentu likmes tiek publicētas kredītiestādes mājaslapā vai norādītas citos dokumentos, kurus patērētājs neparaksta), tiesai jāvērtē, vai patērētājs ir iepazīstināts ar šiem noteikumiem un vai noteikumos ir paredzēts līgumsods, un, ja līgumsods ir noteikts, vai attiecīgais līguma noteikums ir taisnīgs, vai kredīta lietošanas procentu likme ir samērīga, atbilst tirgus situācijai un nenorāda kreditora netaisnas iedzīvošanās uz patērētāja rēķina pazīmes. 8

Piemērs: persona A noslēgusi ar banku tipveida jeb standartlīgumu par kredītlimita piešķiršanu. Līgumā ir iekļauta procentu likme par aizdevuma lietošanu un atsauce uz bankas mājaslapā pieejamajiem bankas darījumu noteikumiem, kas personai A ir saistoši. Minētajos noteikumos ir noteikta soda procentu likme (līgumsods) par maksājumu kavējumu. Persona A neveic maksājumus, banka vēršas tiesā par parāda piedziņu un piemēro arī bankas darījumu noteikumos noteikto soda procentu likmi.

Skaidrojums: Noslēgtais tipveida līgums saskaņā ar PTAL 6. panta piekto daļu ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, tomēr tas nevar tikt uzreiz atzīts par netaisnīgu. Tiesai ir jāvērtē, vai patērētājs bija iepazīstināts ar bankas darījumu noteikumu saturu, vai konkrētajā darījumā bija paredzēts līgumsods (soda procenti) un vai tā apmērs ir samērīgs un taisnīgs savukārt, attiecībā uz procentu likmi par aizdevuma lietošanu tiesai ne tikai jāvērtē, vai piemērotā procentu likme ir samērīga ar pamatparāda apmēru, bet tiesai ir pienākums izvērtēt arī tās taisnīgumu un atbilstību tirgus situācijai (tirgū pārsvarā esošajām likmēm, ko parasti piedāvā plašai sabiedrībai), un vai tā nerada kreditora (bankas) netaisnas iedzīvošanās (nesamērīga mantiska labuma gūšana) uz patērētāja rēķina pazīmes.

Līguma noteikumu saprotamība

Līguma noteikumu saprotamība ir attiecināma arī uz līguma salasāmību. Tās mērķis ir nepieļaut tā saukto “sīko druku”, kuru patērētājam ir apgrūtinoši saprast. Līguma teksts ir sagatavojams vienkāršā valodā gan saturiski, gan no optiskās uztveramības viedokļa. Ja lietota tāda druka, ka patērētājam, neizmantojot speciālas palielināšanas ierīces, ir jāpieliek sevišķas pūles, lai izlasītu līguma noteikumus, tad tiesai jāvērtē, vai tie ir formulēti vienkāršā un saprotamā valodā un līguma noteikumu iespējamais netaisnīgums.9 Senāts ir atzinis, ka, piemēram, neskaidri apsaimniekošanas līguma noteikumi attiecībā uz pakalpojuma cenu – apsaimniekošanas ikmēneša maksu – nav pietiekams iemesls pakalpojuma sniedzēja prasības par pakalpojuma maksas parādu noraidīšanai. Turklāt neskaidri vai neprecīzi līguma noteikumi atzīstami nevis par spēkā neesošiem, bet gan tulkojami par labu patērētājam.10

Piemērs: persona A noslēdz ar uzņēmumu B apsaimniekošanas līgumu, kas paredz izlīdzinātu apsaimniekošanas maksu – fiksētu summu katru mēnesi. Persona A neveic maksājumus, tādēļ uzņēmums B vēršas tiesā ar prasību par parāda piedziņu. Persona A uzskata, ka prasība ir noraidāma, jo līguma noteikumi attiecībā uz pakalpojuma cenu – fiksēto ikmēneša apsaimniekošanas maksu – ir neskaidri un uzņēmums B nav izpildījis visus apsaimniekošanas līgumā noteiktos pienākumus.

Skaidrojums: tiesai, izskatot lietu par parāda piedziņu, ir jāpārliecinās par par to, vai uzņēmums B, prasot no personas A visu pielīgto samaksu par pakalpojumu – īpašuma apsaimniekošanu –, no savas puses ir izpildījis visu, kā tas tika pielīgts līgumā. Savukārt, attiecībā uz fiksēto ikmēneša apsaimniekošanas maksu, ja tiesa apstrīdētos līguma noteikumus uzskata kā pietiekami skaidri izteiktus, tad tie ir piemērojami strīda izskatīšanā, tāpēc nav pietiekama pamata prasības noraidīšanai par parāda piedziņu.

Līgumslēdzēju pušu tiesiskā līdzsvarotība

Civillikuma 1843. pants nosaka –, ja kāds samaksā tikai daļu no sava parāda, tad viņa maksājumu vispirms ieskaita vēl nenomaksātos procentos, pēc tam kapitāla dzēšanai un tikai pēc tam līgumsoda dzēšanai, ja vien kreditors nav bijis ar mieru pieņemt maksājumu tikai uz kapitāla rēķinu un par to kvitējis. Citāda vienošanās par līgumsoda dzēšanas kārtību nav spēkā. Līguma noteikums, ar kuru patērētājs atteicies no savām likumiskajām tiesībām, pie kurām pieder viņa saistību nokārtošana atbilstoši Civillikuma 1843. panta noteikumiem, kas pieļauj procentu prioritāti attiecībā pret pamatparādu, bet nepieļauj līgumsoda prioritāti, nostāda patērētāju neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.11

Piemērs: persona A ar uzņēmumu B noslēgusi līgumu par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu. Persona A no līguma izrietošās saistības pildījusi daļēji, kā rezultātā izveidojies parāds. Uzņēmums B saskaņā ar noslēgto līgumu aprēķināja līgumsodu par saistību izpildes nokavējumu. Persona A turpinājusi saistības pildīt daļēji, tādēļ no personas A saņemtos maksājumus uzņēmums B vispirms novirza tikai līgumsoda dzēšanai, kā to paredz arī noslēgtais līgums par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu.

Skaidrojums: līguma noteikumi, ar kuriem patērētājs atteicies no savām likumiskajām tiesībām, pie kurām pieder viņa saistību nokārtošana atbilstoši Civillikuma 1843. panta noteikumiem, nostāda patērētāju neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā labticīguma prasībām, jo šajā gadījumā ietekmē parāda summas aprēķinu (no personas A veiktajiem maksājumiem tiek dzēsts tikai līgumsods, bet pamatparāds nesamazinās), tādēļ līgumā par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu noteiktā maksājumu ieskaitīšanas kārtība nav piemērojama (minēto nemaina arī tas, ka persona A, noslēdzot līgumu, ir piekritusi šādai kārtībai).

Gadījumos, ja ilgtermiņa aizdevuma līgumā ietverts noteikums par līguma pirmstermiņa izbeigšanu parādnieka saistību neievērošanas noteiktā laika posmā dēļ, tiesai pēc savas iniciatīvas noteikti jāpārbauda, vai pakalpojuma sniedzējs rīkojies atbilstoši līgumu noteikumiem un patērētāju tiesību aizsardzību reglamentējošām normām. Minētajam īpaši ir jāpievērš uzmanība gadījumos, ja  parādnieka saistību izpilde tika nodrošināta ar galvojumu, jo izšķiroša nozīme var būt tam, ka aizdevējs nav devis galviniekam iespēju samaksāt kavētos maksājumus galvenā parādnieka vietā, lai novērstu atkāpšanos no aizdevuma līguma un prasījumu par visas aizdevuma summas pirmstermiņa atmaksu.12

Piemērs: persona A ar banku noslēdza aizdevuma līgumu, kura saistību izpildes nodrošināšanai kā galviniece tika pieaicināta persona B. Galvojuma līgumā ietverts noteikums, ka banka informē personu B, ja persona A kavē maksājumus vairāk par 30 dienām, un personai B ir pienākums 15 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas brīža samaksāt tajā norādīto parāda summu. Persona A kavēja aizdevuma līgumā noteiktos maksājumus, tāpēc banka, neinformējot personu B par personas A pieļautajiem maksājumu kavējumiem, vienpusēji atkāpās no aizdevuma līguma un vērsās tiesā par parāda piedziņu no personas A un personas B.

Skaidrojums: bankas rīcība bez iepriekšēja paziņojuma nosūtīšanas galviniekam, uzreiz atkāpjoties no aizdevuma līguma, neatbilst Civillikuma 1. pantam saskaņā, ar kuru tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības, jo labas ticības princips nozīmē, ka katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses. Bankas ekonomiskās intereses nebūtu aizskartas, ja galviniece atbilstoši galvojuma līguma noteikumiem būtu saņēmusi paziņojumu un samaksājusi galvenā parādnieka vietā tā nokavētos pašreizējos maksājumus.

Patērētāju tiesību aizsardzības normu piemērošana dažādiem strīdiem

Lai strīda izskatīšanā varētu tikt piemērotas patērētāju tiesību aizsardzības normas, ir jākonstatē, vai kāda no strīdā iesaistītajām līgumslēdzējpusēm ir atzīstama par patērētāju. Ņemot vērā, ka var būt gadījumi, kad patērētāja statuss ir neskaidrs, Senāts ir paudis šādas atziņas:

• ja līguma noslēgšanas mērķis ir saistīts ar kredīta ņēmēja saimniecisko darbību, proti, bankas piešķirtais kredīts nav paredzēts kredīta ņēmēja un viņa ģimenes locekļu primāro interešu nodrošināšanai (mājoklim, izglītībai u. tml.), nav pamata piemērot patērētāju tiesību aizsardzības normas13 (piemēram, persona A vēlas saņemt aizdevumu telpu remontam. Remontu paredzēts veikt, lai iekārtotu veikala telpas, kurās pārdot personai A piederošā uzņēmumā ražotās konfektes. Persona A nav uzskatāma par patērētāju);
• ja aizdevuma līgumā formulēts aizdevuma izsniegšanas mērķis – uzsākt un attīstīt komercdarbību – un ja aizdevējs ar patērētāju kreditēšanu nenodarbojas, tas liecina, ka līgums slēgts saimnieciskās darbības vajadzībām un patērētāju tiesību aizsardzības normas nav piemērojamas14 (PTAC veic nebanku patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju licencēšanu un uzraudzību. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu saraksts, kuram PTAC izsniedzis speciālo atļauju (licenci) patērētāju pakalpojumu sniegšanai, pieejams šeit);
• ja starp advokātu un fizisku personu, kura nedarbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, ir noslēgts standarta līgums par juridisko palīdzību, uz līgumu par šādu pakalpojumu sniegšanu ir attiecināmas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas15. Attiecībā uz advokātu sniegto pakalpojumu jomā principā pastāv nevienlīdzība starp “klientiem patērētājiem” un advokātiem, it īpaši starp tiem esošās informācijas asimetrijas dēļ, proti, advokātiem ir tādas zināšanas, kuru patērētājam parasti nav, un patērētājam var būt grūtības izvērtēt viņiem sniegto pakalpojumu kvalitāti. Ir jāņem vērā šo pakalpojumu īpašais raksturs, un šaubu gadījumā priekšroka ir jādod līguma interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam (advokāts, kurš savas profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību sniedz juridiskos pakalpojumus fiziskai personai privātos nolūkos, ir “pārdevējs vai piegādātājs” Direktīvas 93/13/EEK 2. panta c) punkta izpratnē). Turklāt no Civillikuma 2305. panta, kas nosaka pilnvarnieka pienākumu dot norēķinu pilnvarotājam par uzdevumu izpildi, izriet, ka, ja advokāts veicis konkrētas darbības juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros, tad viņam šo darbību apjoms un kvalitāte arī ir jāpierāda, iesniedzot atbilstošus pierādījumus (piemēram, advokāts, pārstāvot personu, pirms sastādīt un iesniegt prasību tiesā, nav publiskos reģistros pārliecinājies par konkrētā lietas dalībnieka statusu (piemēram, maksātnespējas reģistrā), kas, iespējams, noveda pie nelabvēlīga tiesas nolēmuma attiecībā pret parstāvāmo personu)16.

Atsevišķa atziņa ir sniegta arī par sportista attīstības un karjeras atbalsta līgumu, lai noteiktu, vai uz pušu noslēgto līgumu ir attiecināmas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, noteicošais ir pušu statuss līguma noslēgšanas brīdī, nevis mērķis, kura sasniegšanai tas noslēgts. Nav pamata personu uzskatīt par profesionālu sportistu, ja sportista attīstības un karjeras atbalsta līguma noslēgšanas brīdi tā ir nepilngadīga un vēlas attīstīt savas spējas līdz tādam līmenim, kas nākotnē ļautu tai noslēgt līgumus par profesionālās karjeras uzsākšanu. Šādu līgumu nav pamata saistīt ar personas profesionālo darbību.

Piemēram, persona A līguma noslēgšanas brīdī ir nepilngadīga un vēlas attīstīt savas spējas līdz tādam līmenim, kas nākotnē ļautu personai A noslēgt līgumus ar konkrētā sporta veida klubiem par profesionālās karjeras uzsākšanu, tomēr šādu personu nav pamata uzskatīt par profesionālu sportistu, jo nākotnes cerības var arī nepiepildīties, tādēļ šādu līgumu par atbalsta pakalpojumu sniegšanu, lai attīstītu jaunieša sportisko talantu, varētu salīdzināt ar studiju līgumu vai līgumu par kādu interešu izglītību, kurā studējošais ir patērētājs, jo arī tie ir vērsti uz to, lai attīstītu personas zināšanas vai prasmes, kuras vēlāk varētu izmantot, veidojot profesionālo karjeru.17

Patērētāja pienākumi

Lai arī patērētājs ir uzskatāms par vieglāk ievainojamāko tirgus dalībnieku un patērētājs bauda īpašu valsts aizsardzību, kas nostiprināta normatīvajā regulējumā, tomēr nedrīkst aizmirst, ka arī patērētājam ir pienākumi.

Patērētājam ir jāizrāda iniciatīva līguma satura noskaidrošanā, īpaši tad, ja patērētājs atsaucas uz to, ka līgums bijis viņam nesaprotamā valodā, lai gan viņš to parakstījis bez iebildumiem un jautājumiem. Neapspriesti līguma noteikumi, kas, pastāvot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešajā daļā norādītajiem pamatiem, var tikt atzīti par netaisnīgiem un līdz ar to nepiemērojamiem, nav saistāmi ar Civillikumā regulēto svarīgo maldību. Tas nozīmē, ka patērētāju tiesībās pastāvošais, pakalpojuma sniedzējam uzliktais pierādīšanas pienākums nav sasaistāms ar svarīgas un atvainojamas maldības pierādīšanas pienākumu.18

Maldība var rasties, ja trūkst ziņu vai ir nepietiekamas ziņas par kādiem faktiskiem apstākļiem vai tiesiskām normām. Atvainojama maldība (Civillikuma 1444. pants) ietekmē darījuma spēku dažādi, raugoties no tā, vai tā ir svarīga, vai nav savukārt, svarīga maldība (Civillikuma 1445. pants) iznīcina visu darījuma spēku, jo jāpieņem, ka tas, kurš tā maldījies, nemaz nav devis darījumam savu piekrišanu un darījums nav noticis. Tomēr, lai atzītu, ka šī maldība ir svarīga, nepietiek ar ieinteresētās puses apgalvojumu par apstrīdētā darījuma noslēgšanu maldības iespaidā, bet šādos gadījumos ir jākonstatē pierādījumi, ka ar šo darījumu viens līdzējs ir domājis kaut ko citu nekā otrs, kā arī jāiesniedz pierādījumi par šādu apstākļu pastāvēšanu darījuma noslēgšanas brīdī, kas pamato šādu pārpratumu iespējamību.19

1 Senāta 2018. gada 17. decembra spriedums lietā Nr. SKC 197/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1217.C29390615.1.S), 7.7. punkts; 2017. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 204/2017 (C12143212), 7. punkts.

2 Civillietu departamenta 06.12.2018. spriedums lietā Nr. SKC-292/2018.

3 Civillietu departamenta 04.02.2019. spriedums lietā Nr. SKC-10/2019.

4 Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 29. janvāra spriedums lietā Nr. C31270915, SKC–9/2020.

5 Civillikuma 1765. panta otrā daļa: “Likumisko procentu apmērs par tāda naudas parāda samaksas nokavējumu, kas kā atlīdzība nolīgta līgumā par preces piegādi, par pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, ir astoņi procentpunkti virs procentu pamatlikmes (1765. p. trešā daļa) gadā, bet līguma attiecībās, kurās piedalās patērētājs, — seši procenti no simta gadā.”

6 Senāta 2020. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. SKC 92/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0225.C26197916.8.S), 10. punkts.

7 Civillikuma 1716. panta trešā daļa nosaka, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10% no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.

8 Senāta 2018. gada 14. februāra spriedums lietā Nr. SKC 63/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0214.C31463711.1.S, 10. punkts.

9 Senāta 2020. gada 15. decembra spriedums lietā Nr. SKC 693/2020 (ECLI:LV:AT:2020:1215.C30478218.13.S), 7.2.–7.3. punkts; a contrario sal. 2017. gada 17. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 267/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1017.C04332610.1.S 9.3. punktu).

10 Senāta 2018. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 215/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1011.C33214610.1.S), 9. punkts.

11 Senāta 2018. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 40/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0126.C30516713.1.S), 10. punkts.

12 Senāta 2020. gada 11. maija spriedums lietā Nr. SKC 179/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0511.C29390615.5.S), 12. punkts; 2019. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 272/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1031.C32372015.13.S), 15.–16. punkts.

13 Senāta 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 189/2016 (C04350409), 8. punkts.

14 Senāta 2021. gada 11. maija spriedums lietā Nr. SKC 20/2021, 10.2. punkts.

15 Senāta 2015. gada 21. augusta lēmums lietā Nr. SKC 2407/2015 (SKC-2407-15), 5.2. punkts.

16 Senāta 2019. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 316/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1031.C33431717.7.S), 9., 10.2. punkts. (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 15. janvāra spriedums lietā “Šiba”, C 537/13, ECLI:EU:C:2015:14, 23.–24. punkts.

17 Senāta 2020. gada 16. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 18/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0116.C28312614.6.S), 7.4. punkts.

18 Senāta 2019. gada 28. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 16/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0128.C33462013.1.S), 9. punkts.

19 Senāta 2015. gada 28. maija spriedums lietā Nr. SKC-88/2015, 7.3. punkts