Vai 2020. gada valsts budžeta normas par mediķu atalgojuma finansējumu atbilst Satversmei

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs norādīja, ka 2020. gada valsts budžeta likumā veselības aprūpes darbinieku darba samaksai atvēlēta tikai aptuveni puse no finansējuma pieauguma, ko Saeima iepriekš noteikusi Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā. Tas neatbilstot likumdevēja pienākumam ievērot paša izdotās tiesību normas un radot tiesisku nedrošību sabiedrībā. Nepietiekama finansējuma piešķiršana veselības aprūpes darbinieku darba samaksai neatbilstot arī ilgtspējas principam.

Kā norāda Satversmes tiesas tiesnesis J. Neimanis, Latvijā pastāv divu veidu budžeta plānošana. Ir gadskārtējā budžeta plānošana un vidēja termiņa budžeta plānošana.

“Tiesībsargs nebija pamanījis, ka Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumos dotais uzdevums skar Vidēja termiņa budžeta likumu. Jā, šajos pārejas noteikumos bija ietvertas konkrētas summas, kas Ministru kabinetam būtu jāatrod un jāparedz veselības aprūpes darbinieku finansēšanai.

Kā top valsts budžets Latvijā? Pirmkārt, katra iestāde, institūcija, tostarp arī Saeima, katru gadu iesniedz savus priekšlikumus par to, kas nākamajā gadā būtu jāfinansē no valsts budžeta, tāpat arī katra iestāde, tostarp Saeima, iesniedz Ministru kabinetam priekšlikumus par tuvāka termiņa, tātad tuvāko trīs gadu – vidēja termiņa – prioritātēm, kas šajā laika būtu posmā jāparedz,” norāda J. Neimanis.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi

Satversmes tiesa secināja, ka vidēja termiņa budžeta plānošana, pieņemot Vidēja termiņa budžeta ietvara likumu, kalpo valsts ilgtspējīgai attīstībai. Gadskārtējam valsts budžetam jābūt saskaņotam ar to aptverošo vidēja termiņa budžeta ietvaru.

Ar Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu Saeima noteica veselības aprūpes darbinieku darba samaksas palielināšanu par 2019.–2021. gada vidēja termiņa prioritāti. Šāda prioritāte saglabāja savu nozīmi arī 2020.–2022. gada vidēja termiņa budžeta plānošanā.

Ministru kabinetam vidēja termiņa budžeta ietvara sagatavošanas procesā ir novērtējuma un rīcības brīvība. Tā attiecas arī uz izvērtējumu, vai un kādā apmērā ieplānojama dažādu institūciju pieteikto vidēja termiņa prioritāro pasākumu finansēšana, ņemot vērā to savstarpējās līdzsvarošanas iespējas, valsts finanšu stāvokli, kā arī konkrēto pasākumu steidzamību un valsts politiskās prioritātes. Ministru kabinetam jāievēro arī budžeta sastādīšanu regulējošās tiesību normas, kas pieprasa nodrošināt sabalansētu, ilgtspējīgu budžetu.

Gan Saeima, gan Ministru kabinets ievēroja Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā nostiprināto vidēja termiņa prioritāti. Iespējas to finansēt tika līdzsvarotas ar citām prioritātēm un valsts finanšu līdzekļiem, tādējādi nepārkāpjot budžetu ierobežojošās tiesību normas un nepieņemot finansiāli riskantus lēmumus. Pieņemot likumu “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam”, Saeima apstiprināja, ka Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktais uzdevums ir izpildīts atbilstoši tās gribai un valsts finansiālajām iespējām.

Apstrīdētais regulējums tika saskaņots ar likumprojektu “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam”, un tādējādi tā sagatavošanā un pieņemšanā tika ievērota Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktā prioritāte.

Ko nosprieda Satversmes tiesa

Satversmes tiesa nosprieda atzīt likuma “Par valsts budžetu 2020. gadam” programmas un apakšprogrammas, kas nosaka veselības aprūpes darbinieku darba samaksu, ciktāl tās neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, par atbilstošām Satversmes 1. un 66. pantam.

Kāda ir sprieduma nozīme un ietekme uz sabiedrību

“Kā veselības aprūpes darbinieks es, visticamāk, justos piemānīts, jo, lūk, nav piešķirts tas darba samaksas pieaugums, kuru Saeima ir apsolījusi ar Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Taču, ja mēs paraugāmies detalizētāk, ko Saeima noteica Veselības aprūpes finansēšanas likumā: tā noteica nākotnes prioritāti.

Tādu pašu prioritāti, kādu bija noteikusi Māra Kučinska valdība un Ministru kabinetā apstiprinātās koncepcijas. Šie noteikumi paši par sevi nerada tiesisko paļāvību, ka man – veselības aprūpes darbiniekam – tiešām nākamajā gadā būs atalgojuma pieaugums. Saeima nobalsoja par šo noteikumu Veselības aprūpes finansēšanas likumā samērā vienbalsīgi tikai tādēļ, ka tas nerada konkrētu pienākumu nākamajā gadā iztērēt konkrētu summu.

Šis noteikums paredzēja nākotnē ieceri palielināt atalgojumu. Kā tas sabiedrībā tika pasniegts – ka, lūk, Saeima ir pārkāpusi pašas pieņemto likumu, bet tā nebūt nav. Jo, lai arī šie skaitļi, kas ir atvēlami darba samaksas palielināšanai veselības aprūpē strādājošajiem, ir gana konkrēti, tomēr tie vienalga paliek un tika formulēti Saeimā tikai kā vidēja termiņa prioritāte. Un, kā mēs paši labi saprotam, prioritātes ir abstraktāki noteikumi, ieceres, kuras savas konkrētās aprises iegūst tikai tad, kad jau tiek pieņemts konkrētais gadskārtējā Valsts budžeta likums. Un tas arī bija noticis šajā situācijā,” skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis.

Pilns sprieduma teksts ir pieejams vietnē likumi.lv: Par likuma “Par valsts budžetu 2020. gadam” programmu un apakšprogrammu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai, ciktāl tās neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, atbilstību Satversmes 1. un 66. pantam.