Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Liecinieks kriminālprocesā tiek aicināts sniegt liecības jeb informāciju, kas ir viņa rīcībā un var būt noderīga lietas iztiesāšanā. Zemgales apgabaltiesas tiesnesis Raimonds Rinčs turpina skaidrot, kādās situācijās persona kļūst par liecinieku, kādi ir liecinieka pienākumi, tiesības un vai drīkst neierasties liecināt. Par ko liecinieku var saukt pie atbildības, un vai nepieciešamības gadījumā liecinieks var prasīt aizsardzību?
Ne tikai apsūdzēto, bet arī liecinieku (vai citus tiesas sēdes dalībniekus par dažādiem pārkāpumiem) var sodīt. Kā norāda Zemgales apgabaltiesas tiesnesis Raimonds Rinčs, par nepatiesu liecību sniegšanu ir paredzēta kriminālatbildība, var sodīt gan ar naudas sodu, gan arī brīvības atņemšanu.
“Lieciniekam par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu ir paredzēta kriminālatbildība. Krimināllikuma 300. panta pirmā daļa noteic, ka par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu pirmstiesas kriminālprocesā, tiesā, notāram vai tiesu izpildītājam soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, ja to izdarījusi persona, kura brīdināta par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu.
Savukārt minētā panta otrā daļa noteic, ka par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, ja tas izdarīts, veicot pirmstiesas kriminālprocesu vai iztiesājot tiesā lietas par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, vai ja tam bijušas smagas sekas, vai ja tas izdarīts mantkārīgā nolūkā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu,” stāsta R. Rinčs.
Arī tad, ja liecinieks nepamatoti atteicies sniegt liecību, viņu var saukt pie kriminālatbildības (to noteic Krimināllikuma 302. panta pirmā daļa) un sodīt ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu.
“Liecinieka atteikšanās sniegt liecību nozīmē to, ka liecinieks, kurš ir brīdināts par atteikšanos liecināt, bez nopietna iemesla rakstiski, mutiski vai citā veidā nepārprotami izrāda savu nevēlēšanos sniegt liecību. Par atteikšanos liecināt netiek uzskatīti tādi gadījumi, kad liecinieks saņēmis uzaicinājumu ierasties pirmstiesas izmeklēšanas iestādē vai tiesā un bez attaisnojošiem iemesliem tur nav ieradies,” norāda tiesnesis R. Rinčs.
Jāatzīmē, ka Kriminālprocesa likums paredz iespēju piemērot lieciniekam likumā paredzētās procesuālās sankcijas.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 288. pantā sniegtajai definīcijai procesuālās sankcijas ir piespiedu līdzekļi, kurus procesa virzītājs vai izmeklēšanas tiesnesis var piemērot personai:
Kriminālprocesa likumā paredzētās procesuālās sankcijas ir brīdinājums, piespiedu nauda un izraidīšana no tiesas sēžu zāles.
R. Rinčs: “Personai (arī lieciniekam), kura traucē kriminālprocesā noteikto kārtību vai pavirši izturas pret savu procesuālo pienākumu izpildi, procesa virzītājs var izteikt brīdinājumu. Brīdinājumu var izteikt mutvārdos vai rakstveidā. To noteic Kriminālprocesa likuma 291. pants.
Savukārt Kriminālprocesa likuma 292. pants noteic, ka personai (arī lieciniekam), kura traucē kriminālprocesā noteikto kārtību vai ignorē procesa virzītāja prasības, var uzlikt piespiedu naudu līdz vienas Latvijas Republikā noteiktās minimālās mēnešalgas apmēram, ja šajā likumā nav noteikts citādi.”
No iepriekš aprakstītajām procesuālajām sankcijām tiesu praksē salīdzinoši izplatīta procesuālā sankcija ir piespiedu nauda, kura tiek piemērota personām, kuras bez attaisnojošiem iemesliem nav ieradušās uz tiesas sēdi. Kā atzīst Zemgales apgabaltiesas tiesnesis, šīs procesuālās sankcijas piemērošana lielā daļā gadījumu dod pozitīvu rezultātu, proti, aicinātās personas ierodas uz tiesas sēdēm.
No Kriminālprocesa likuma izriet, ka tiesai nav pienākuma meklēt papildu pierādījumus, kas varētu attaisnot vai neattaisnot personas prombūtni, ja persona pati to nav pierādījusi, tāpēc personai pašai ir jāiesniedz tiesai pierādījumi, kāds ir pamatojums.
“Gadījumā, ja liecinieks nevar ierasties uz tiesas sēdi, par to pēc iespējas ātrāk jāpaziņo tiesai. Normatīvajos aktos nav konkrēti noteikts, kādā veidā un cik ilgā laikā lieciniekam par savu neierašanos būtu jāpaziņo tiesai, taču tas jāizdara pēc iespējas savlaicīgi, bet ne vēlāk kā līdz tiesas sēdei. Praksē izplatītākie paziņošanas veidi par neierašanos uz tiesas sēdi ir paziņojumi, kas nosūtīti tiesai pa pastu vai elektronisko pastu, kā arī telefoniski ziņojumi,” stāsta R. Rinčs.
Ja liecinieks uz tiesas sēdi neierodas, tiesa lemj par to, vai neierašanās iemesli ir vai nav attaisnojoši.
Piemērs. Ja liecinieks uz tiesas sēdi neierodas slimības dēļ un tiesai tiek iesniegti medicīniskie dokumenti, kuri apstiprina ziņas par personai noteikto ārstēšanos stacionārā vai mājās, tiesa šādu iemeslu uzskata par attaisnojošu. Ja nekādi dokumenti saistībā ar aicinātā liecinieka prombūtni tiesai nav iesniegti, tad, visticamāk, šādu liecinieka neierašanos tiesa atzīs par neattaisnojošu un attiecīgi lems par procesuālās sankcijas piemērošanu.
“Tāpēc ir svarīgi, lai liecinieks, paredzot to, ka viņš neieradīsies tiesā, savlaicīgi informētu tiesu par savu neierašanos un tās iemesliem, iesniedzot tiesai arī pierādījumus, kas pamato viņa prombūtni,” uzsver R. Rinčs.
R. Rinčs: “Vispārīgā veidā liecinieks krimināllietā tiek aizsargāts, neizpaužot ziņas par liecinieka dzīvesvietu, sakaru līdzekļa numuru. Kriminālprocesa likuma 375. panta trešā daļa noteic, ka informāciju par krimināllietā iesaistīto personu (izņemot personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību) dzīvesvietu un telefona vai cita sakaru līdzekļa numuru (adresi) uzglabā atsevišķā uzziņā, kas pievienota krimināllietai, un ar to var iepazīties tikai amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu.”
Taču likums paredz arī speciālu kārtību liecinieka aizsardzībai. Kriminālprocesa likuma 17. nodaļas normas nosaka speciālās procesuālās aizsardzības saturu, iemeslus un pamatu, kas attiecas arī uz lieciniekiem.
“Kriminālprocesa likuma 299. pants noteic, ka speciālā procesuālā aizsardzība ir cietušo, liecinieku un citu personu, kuras liecina vai liecinājušas kriminālprocesā par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem, kā arī nepilngadīgo, kas liecina par Krimināllikuma 161., 162. un 174. pantā paredzētajiem noziegumiem, un personu, kuru apdraudējums var ietekmēt minētās personas, dzīvības, veselības un citu likumisko interešu aizsardzība,” skaidro Zemgales apgabaltiesas tiesnesis.
Speciālās procesuālās aizsardzības iemesls un pamats saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 300. panta pirmo daļu ir:
Turklāt Kriminālprocesa likuma 300. panta otrā daļa noteic, ka apdraudētās personas, tās pārstāvja vai aizstāvja rakstveida iesniegums, ja tam piekrīt apdraudētā persona, un procesa virzītāja ierosinājums ir pamats speciālās procesuālās aizsardzības noteikšanai.”
Liecinieks var lūgt (iesnieguma formā) speciālās procesuālās aizsardzības noteikšanu. Kārtība, kādā iesniegums tiek izskatīts, noteikta Kriminālprocesa likuma 301. pantā. Persona savu aizpildīto iesniegumu iesniedz procesa virzītājam.
“Saņēmis iesniegumu, procesa virzītājs noskaidro, vai pastāv personas speciālās aizsardzības pamats, pārbauda citus apstākļus un izlemj par speciālās procesuālās aizsardzības noteikšanas nepieciešamību vai saņemtā iesnieguma noraidīšanu. Ja procesa virzītājs atzīst par nepieciešamu noteikt speciālo procesuālo aizsardzību, viņš savu ierosinājumu iesniedz ģenerālprokuroram lēmuma pieņemšanai par speciālās procesuālās aizsardzības noteikšanu,” skaidro R. Rinčs.
No Kriminālprocesa likuma 303. panta pirmās daļas izriet, ka ģenerālprokurors pieņem lēmumu par speciālās procesuālās aizsardzības noteikšanu vai arī atsaka noteikt personai speciālo procesuālo aizsardzību. Ja persona iesniegumu iesniegusi tiesai, tad atbilstoši Kriminālprocesa likuma 303. panta otrajā daļā noteiktajam lēmumu par šādas aizsardzības noteikšanu pieņem tiesa.
“Šādu lēmumu tiesa var pieņemt arī pēc savas iniciatīvas, ja iztiesāšanas procesā radusies nepieciešamība speciāli procesuāli aizsargāt personu un šī persona tam piekritusi,” piebilst tiesnesis.
Būtisks nosacījums atrunāts Kriminālprocesa likuma 309. panta trešajā daļā, kas nosaka, ka personai, kurai kriminālprocesā personas identitātes dati aizstāti ar pseidonīmu, ir tiesības tiesā neliecināt, ja pastāv pamats uzskatīt, ka apdraudēta tās drošība.
Tāpat šī persona par atteikšanos liecināt tiesā nav saucama pie kriminālatbildības. Šādā gadījumā liecības, ko persona, kurai personas identitātes dati aizstāti ar pseidonīmu, sniegusi pirmstiesas procesā, tiesas sēdē netiek nolasītas un tās nevar izmantot kā pierādījumu lietā.
Personas speciālā procesuālā aizsardzība tiek izbeigta ar ģenerālprokurora vai tiesas lēmumu jebkurā kriminālprocesa brīdī, ja ir zudis aizsardzības iemesls, ja persona atteikusies no aizsardzības, ja persona ar savu rīcību padarījusi aizsardzību neiespējamu.
“No visa iepriekš norādītā izriet, ka personai, kura ir aicināta uz tiesas sēdi kā liecinieks, nevajadzētu ignorēt tiesas aicinājumu ierasties tiesā. Gadījumā, ja liecinieks nevar ierasties tiesā, par to savlaicīgi ir jāpaziņo tiesai. Tāpat lieciniekam ir jāatceras, ka ir jāsniedz patiesas liecības, jo pretējā gadījumā var iestāties kriminālatbildība. Ja liecinieks sakarā ar viņa sniegtajām liecībām ir saņēmis draudus vai ir ziņas, kas varētu norādīt uz šādas personas dzīvības, veselības vai mantas apdraudējumu, tad par to ir jāziņo procesa virzītājam, lai varētu lemt par to, vai pastāv pamats noteikt lieciniekam speciālo procesuālo aizsardzību,” rezumē Zemgales apgabaltiesas tiesnesis Raimonds Rinčs.
