SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Santa Blumberga
LV portāls
07. jūnijā, 2022
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Ģimene
4
4

Precizē ierobežojumu iepriekš sodītai personai kļūt par aizbildni

Freepik

Bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ir jāieceļ aizbildnis, un visos gadījumos bāriņtiesai ir pienākums izvērtēt personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai. Tomēr likums paredz arī ierobežojumus, kas liedz personai iespēju kļūt par aizbildni, un tie nav pakļauti izvērtējumam. Līdz šim, ja persona bija sodīta par tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, iespēja kļūt par aizbildni bija liegta. Taču, ievērojot Satversmes tiesas atziņu, ka minētais ierobežojums ne vienmēr ir pietiekams pamats, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus ilgtermiņā, Saeima ir pieņēmusi grozījumus Civillikumā, kas paredzēs veikt personas individuālu izvērtējumu pēc tam, kad sodāmība vairs nebūs spēkā.

īsumā
  • Civillikumā ir noteikts absolūtais aizliegums būt par aizbildni personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.
  • Satversmes tiesa atzina, ka tas vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus ilgtermiņā.
  • Nepilngadībā izdarīta vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi, tādēļ likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka ikviena persona, kura noziedzīgu nodarījumu izdara, būdama nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz pat mūža galam.
  • Saeima pieņēmusi grozījumus Civillikumā, paredzot, ka personai turpmāk būs aizliegts kļūt par aizbildni, kamēr spēkā ir personas sodāmība (sodāmība nav dzēsta vai noņemta).
  • Pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas bāriņtiesai būs individuāli jāvērtē, vai saistībā ar iepriekšējo personas sodāmību vēl arvien pastāv draudi bērna drošībai.

Tiesību normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, ir izdotas ar mērķi aizsargāt bez vecāku gādības palikušu bērnu intereses.

Gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, valstij jānodrošina to juridiskā aizsardzība tādā veidā, lai, bērnam integrējoties ģimenē, šīs attiecības arī turpmāk varētu attīstīties, vienlaikus ievērojot bērna vislabākās intereses. Šādi valsts pienākumi ģimenes juridiskās aizsardzības aspektā ir ietverti Satversmes 110. pantā.1

Satversmes spriedums

2021. gada 4. novembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2021-05-01, ar kuru atzina, ka Civillikuma 242. panta 5. punktā noteiktais absolūtais aizliegums būt par aizbildni personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, ir neatbilstošs Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam.

Pieteikumu Satversmes tiesā iesniedza Administratīvā rajona tiesa, kuras izskatīšanā bija lieta par tāda bāriņtiesas lēmuma atcelšanu, ar kuru atzīts, ka persona neatbilst aizbildņa pienākumu pildīšanai, jo 1996. gada 4. jūnijā persona sodīta par zādzību un huligānismu, proti, vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts 15 gadu vecumā.

Sodāmība personai bija dzēsta, bet informācija par sodāmību bāriņtiesai kļuva zināma, kad persona un viņas laulātais uzsākuši procesu, lai iegūtu adoptētāja statusu.

Persona, kura vērsās Administratīvajā rajona tiesā, sastāvēja laulībā, un minētās personas laulātais bija ieguvis bērnu aizbildņa statusu, un potenciāli aizbilstamie bērni tolaik faktiski jau pusgadu dzīvoja tās ģimenē.

Administratīvā rajona tiesa vērsa uzmanību tam, ka vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi pēc to sastāva ir ļoti daudzveidīgi, tādējādi likumdevējs šo absolūto aizliegumu ir attiecinājis uz ļoti plašu dzīvē iespējamo nodarījumu loku, tos nešķirojot pēc smaguma, nozīmīguma un citiem apstākļiem, turklāt ierobežojuma neatbilstība samērīguma principam ir īpaši konstatējama tādos gadījumos, kad persona vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu ir izdarījusi, būdama nepilngadīga, jo pētījumi rāda, ka lielākā daļa nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraug antisociālo uzvedību līdz tam laikam, kad ir sasnieguši pieaugušā vecumu.

Minētajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka tas vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus ilgtermiņā.

Personas uzvedība ar laiku var mainīties, un septiņu līdz desmit gadu laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu samazinās līdz nesodītu personu riska līmenim.2

Turklāt bērns, kurš izdara noziedzīgu nodarījumu, vēl var nebūt sasniedzis pietiekamu brieduma pakāpi un pienācīgu izpratni par savas rīcības sekām. Tāpēc nepilngadībā izdarīta vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi. Proti, likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka ikviena persona, kura izdara noziedzīgu nodarījumu, būdama nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz pat mūža galam.3

Satversmes tiesa tāpat atzinusi, ka Satversmes 110. pantā ir ietverts valsts pienākums nodrošināt aizsardzību arī tādai ģimenei, kas izveidojusies bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā. Turklāt šis pants paredz valsts pozitīvo pienākumu palīdzēt ikvienam bez vecāku gādības palikušam bērnam un pienākumu nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna vislabāko interešu aizsardzību, cik vien tas iespējams, veicinot viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē.

Saeima, skaidrojot Civillikumā ietverto ierobežojumu, norādīja, ka aizlieguma mērķis ir novērst bērna nonākšanu tādas personas aizbildnībā, kura izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi preventīvi pasargāt bērnu no vardarbības riska. Tomēr Satversmes tiesa konstatēja, ka no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu par aizbildni būt personai, kura izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, pēc būtības ir apsvēris iespēju, ka personas uzvedība ar laiku var mainīties, kā arī vērtējis ne tikai bērna tiesības uz aizsardzību no vardarbības, bet arī nepieciešamību, cik vien tas iespējams, nodrošināt, ka bērns paliek ģimeniskā vai viņam pazīstamā vidē. Tāpat likumdevējs nav apsvēris, kā šāds aizliegums ietekmē tādu ģimeņu aizsardzību, kuras izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.

Satversmes tiesa atzina, ka bāriņtiesa, ievērojot piesardzības principu, ir spējīga individuāli izvērtēt, vai konkrētā persona, kura iepriekš ir izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, var radīt lielāku apdraudējumu bērna drošībai nekā nesodīta persona, turklāt bāriņtiesa pastāvīgi uzrauga, vai bērna aizbildnība tiek īstenota atbilstoši bērna vislabākajām interesēm.

No minētā secināts, ka bērna vislabāko interešu aizsardzību un apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts. Tādējādi Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam.

Ko paredz Civillikuma grozījumi

Ievērojot, ka likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka tas ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi, un tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu,4 kā arī to, ka Civillikuma 240. pants paredz, ka visos gadījumos, kad risināms jautājums par aizbildņa iecelšanu, bāriņtiesai ir pienākums izvērtēt par aizbildni ieceļamās personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai, LR Saeima šīgada 2. jūnijā trešajā – galīgajā –lasījumā pieņēma grozījumus Civillikuma 242. panta 5. punktā, paredzot, ka personai turpmāk būs aizliegts kļūt par aizbildni, kamēr spēkā ir personas sodāmība (sodāmība nav dzēsta vai noņemta).

Pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas bāriņtiesai būs individuāli jāvērtē, vai saistībā ar iepriekšējo personas sodāmību vēl arvien pastāv draudi bērna drošībai, kas attiecīgi ir šķērslis, lai tālāk izskatītu jautājumu saistībā ar personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai vai personas iecelšanu par aizbildni bērnam5.

Lai konstatētu, ka persona neapdraud bērnu, bāriņtiesai nepieciešams ņemt vērā kriminālprocesā un soda izciešanas laikā konstatētos apstākļus, laiku, kuru persona pavadījusi sabiedrībā, neizdarot jaunu noziedzīgu nodarījumu vai citu likumpārkāpumu, personības izmaiņas laika gaitā, personas raksturu, attieksmi, uzvedību un rīcību, tostarp attiecībās ar bērniem, kā arī saskaņā ar Satversmes tiesas atziņām šādā individuālas izvērtēšanas procesā bāriņtiesai ir pienākums ievērot arī individuālās pieejas principu bērna viedokļa noskaidrošanā (ja tiek pieņemts bāriņtiesas lēmums par aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu). Bērna viedoklim ir īpaša nozīme gadījumos, kad starp bērnu un potenciālo aizbildni jau ir izveidojušās ģimeniskas attiecības.

Sodāmības dzēšana vai noņemšana

Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības izbeigšana pēc Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā termiņa beigām.

Turpretī sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību saistīto krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība būtu automātiski dzēsta.

Uzzini vairāk >>

Atbilstoši Krimināllikuma 63. panta devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas, izņemot tās, kuras likumā paredzētas, ja pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā kriminālprocesā. Tomēr citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās tiesiskajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmē, ka būtu izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai nelabvēlīgās tiesiskās sekas.

Ja speciālajā likumā ir noteikts, ka ierobežojums pastāv, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā kārtībā. Tādējādi sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas juridiskās sekas, kas var pastāvēt arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.6

1 Skatīt: Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-01-01.

2 Skatīt: Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-01-01 un 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Nr. 2020-36-01.

3 Skatīt: Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Nr. 2020-36-01.

4 Skatīt: Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu.

5  Likumprojekta “Grozījums Civillikumā” anotācija. Pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/D3885578C30D90F1C2258817004D5E0D?OpenDocument.

6 Skatīt: Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01 un 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Nr. 2020-36-01.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU