SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Linda Ņikona
LV portāls
08. oktobrī, 2020
Lasīšanai: 13 minūtes
4
4

Apstiprināta jaunā Valsts aizsardzības koncepcija – ko tā paredz

Nacionālā drošība ir stāvoklis, kurš sasniegts ar valsts un sabiedrības īstenotiem vienotiem, mērķtiecīgiem pasākumiem un kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte.

FOTO: Evija Trifanova, LETA

Saeima 2020. gada 24. septembrī apstiprināja jauno Valsts aizsardzības koncepciju. Tajā norādīti četri galvenie darbības virzieni valsts aizsardzībā – Nacionālie bruņotie spēki, visaptverošā aizsardzība, NATO kolektīvā aizsardzība un starptautiskā sadarbība. Kā norādīts koncepcijas ievadā, valsts aizsardzība attiecas uz ikvienu Latvijas iedzīvotāju, tāpēc valsts aizsardzības garantēšana ir ne vien valsts varas un pārvaldes institūciju pienākums, bet arī katra indivīda atbildība: “Ja ikviens pret savu un valsts drošību izturēsies atbildīgi, tad sabiedrība būs labāk sagatavota pārvarēt krīzes un citus satricinājumus.”

īsumā
  • Valsts aizsardzības koncepcija ir dokuments, kurš sagatavots uz Militāro draudu analīzes pamata un kurā noteikti valsts militārās aizsardzības stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi miera, valsts apdraudējuma un kara laikā.
  • Valsts aizsardzība tiek plānota, ņemot vērā NATO, kolektīvās aizsardzības politiskās garantijas un militārās aizsardzības plānus.
  • Jaunajā Valsts aizsardzības koncepcijā tiek atzīts, ka globālās tendences var raksturot kā spēka politiku un sāncensību, līdz ar to kļūst arvien grūtāk prognozēt izmaiņas starptautiskajā drošības vidē.
  • Eiropas valstu nepietiekamie militārie izdevumi turpina ietekmēt spējas adekvāti reaģēt gan uz militāro apdraudējumu Eiropā, gan uz krīzēm citos reģionos.
  • Pie reģionālajām tendencēm koncepcijā tiek minētas Krievijas ilgstošās, izaicinošās un agresīvās militārās un hibrīdās aktivitātes, īpaši uzsverot Krievijas 2014. gada iebrukumu Ukrainā.
  • Valsts aizsardzības stratēģijas mērķis ir padarīt Latvijas aizsardzību pietiekami spēcīgu, lai jebkurš uzbrukums radītu agresoram ievērojami lielākus zaudējumus, salīdzinot ar potenciālajiem ieguvumiem.

Nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums. Atbilstoši Nacionālās drošības likuma 1. pantam nacionālā drošība ir stāvoklis, kurš sasniegts ar valsts un sabiedrības īstenotiem vienotiem, mērķtiecīgiem pasākumiem un kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte.

Savukārt nacionālās drošības sistēmas uzdevumi ir:

  • savlaicīgi prognozēt un novērst valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu, garantēt valsts aizsardzību, sabiedrības drošību un tās demokrātisku attīstību;
  • izstrādāt vienotu, sistēmisku valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju nacionālās drošības politiku un saskaņoti un mērķtiecīgi visos valsts pārvaldes līmeņos izpildīt tās noteiktos tiesiskos, ekonomiskos, sociālos, militāros, drošības un citus pasākumus;
  • nodrošināt efektīvu vadību valsts apdraudējuma pārvarēšanai.

Saskaņā ar Nacionālās drošības likumu valsts apdraudējuma novēršanai tiek veikta Valsts apdraudējuma un militāro draudu analīze un tiek izstrādāta Nacionālās drošības koncepcija, Nacionālais drošības plāns, Valsts aizsardzības plāns, Valsts aizsardzības operatīvais plāns, Tautsaimniecības mobilizācijas plāns, Valsts civilās aizsardzības plāns, kā arī Valsts aizsardzības koncepcija.

Valsts aizsardzības koncepcija

Nacionālās drošības likuma 29. pants paredz, ka Valsts aizsardzības koncepcija ir uz Militāro draudu analīzes (pret Latviju vērsta militāra iebrukuma iespējamības izvērtējums, kurā tiek noteikti pašreizējie un potenciālie apdraudējumi un riska faktori, kā arī to iespējamā izpausme un ietekme) pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti valsts militārās aizsardzības stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi miera, valsts apdraudējuma un kara laikā. Valsts aizsardzības koncepciju sagatavo Aizsardzības ministrija, izskata Ministru kabinets (MK) un apstiprina Saeima ne retāk kā reizi katrā sasaukumā līdz sava otrā darbības gada 1. oktobrim.

Kā norādīts Saeimas apstiprinātajā Valsts aizsardzības koncepcijā (turpmāk – koncepcija), valsts aizsardzība tiek plānota, ņemot vērā NATO, kolektīvās aizsardzības politiskās garantijas un militārās aizsardzības plānus. Atbilstoši Nacionālā drošības likumam, pamatojoties uz Militāro draudu analīzi un Valsts aizsardzības koncepcijā noteiktajiem principiem, tiek izstrādāts Valsts aizsardzības plāns, kurā nosaka konkrētus valsts aizsardzības pasākumus, prioritātes un nepieciešamos resursus, kā arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS), valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju, pašvaldību, fizisko un juridisko personu nepieciešamo gatavību un darbību valsts aizsardzībā.

Svarīgi saglabāt militāro modrību

Koncepcijā norādīts, ka tā “ir sagatavota laikā, kad sabiedrība turpina saskarties ar starptautiskās drošības izaicinājumiem un dažāda veida nemilitāriem apdraudējumiem, tostarp kiberdrošības riskiem, dezinformācijas un propagandas aktivitātēm, pandēmijas radītiem sociāli ekonomiskiem izaicinājumiem, dabas katastrofām un citiem satricinājumiem, kas būtiski ietekmē ne tikai sabiedrības drošību, veselību un labklājību, bet arī valsts stabilitāti kopumā”.

“Valstij, vēršoties pret šiem izaicinājumiem, vienlaikus ir svarīgi saglabāt militāro modrību un bruņoto spēku kaujas gatavību, kā arī nopietni turpināt strādāt pie bruņoto spēku spēju attīstības. Apzinoties reģionālo drošības situāciju, tikai konsekventi un pragmatiski stiprinot valsts aizsardzību, spēsim pretoties ārējai ietekmei un ātri atjaunoties pēc krīzēm,” teikts koncepcijā.

Vienlaikus koncepcija paredz, ka sabiedrība pastāvīgi tiks informēta par aktuālajiem drošības izaicinājumiem un iespējām iesaistīties valsts aizsardzībā.

Globālās tendences

Kā norādīts koncepcijā, “noteikumos balstītā starptautiskā pasaules kārtība, kas veidojusies pēc Otrā pasaules kara un nostiprinājusies pēc Aukstā kara beigām, piedzīvo pārmaiņas, un, par spīti juridiski saistošām konvencijām un starptautiskiem līgumiem, drošības institūcijām un instrumentiem, atsevišķas valstis klaji ignorē starptautiskās saistības un citu valstu suverenitāti un teritoriālo vienotību”.

Koncepcijā tiek atzīts, ka šībrīža tendences var raksturot kā spēka politiku un sāncensību, līdz ar to kļūst arvien grūtāk prognozēt izmaiņas starptautiskajā drošības vidē. Proti, drošības izaicinājumu dažādība, tostarp jauno tehnoloģiju attīstība, terorisms, klimata pārmaiņas un pandēmijas, rada nopietnus draudus daudzpusējam pasaules attīstības modelim.

Globālās sistēmas sadrumstalotības dēļ, pieaugot mēģinājumiem risināt domstarpības no spēka pozīcijām, pastāv konfrontāciju un konfliktu pieauguma risks, kas Latvijas ģeopolitiskajā situācijā īpaši svarīgu padara nacionālo aizsardzības spēju un ciešu sadarbību ar NATO sabiedrotajiem. Kā skaidrots koncepcijā, NATO sabiedroto militārā klātbūtne reģionā un atbalsts sniedz neatsveramu ieguldījumu Latvijas drošībā, taču tāpat to ietekmē attiecību dinamika pašu sabiedroto vidū, piemēram, izmaiņas ASV politiskajā pieejā pasaules kārtības uzturēšanā, kas nu pamatoti sagaida vienlīdzīgu ieguldījumu no sabiedroto puses kolektīvās aizsardzības garantēšanā.

Eiropas valstis militāri atkarīgas no ASV

Koncepcijā atzīts, ka pēdējo gadu laikā ir vērojams progress, taču Eiropas valstu nepietiekamie militārie izdevumi turpina ietekmēt spējas adekvāti reaģēt gan uz militāro apdraudējumu Eiropā, gan uz krīzēm citos reģionos. Līdz ar to Eiropas valstis turpina būt militāri atkarīgas no ASV gan kolektīvajā aizsardzībā, gan starptautiskajās operācijās.

Papildus koncepcijā tiek minētas vēl šādas globālās tendences:

  • jaunās tehnoloģijas, sociālo tīklu attīstība un pieaugošā sabiedrības tehnoloģiskā atkarība jau šobrīd maina sabiedrības informatīvās telpas lietošanas paradumus un atklāj arvien jaunas ievainojamības, paverot plašas manipulācijas iespējas;
  • teroristiskie grupējumi un organizācijas turpina ietekmēt valstu iekšpolitiskās norises un starptautiskās attiecības;
  • privātās militārās un drošības kompānijas ir kļuvušas par mūsdienu bruņoto konfliktu daļu, un to loma nākotnē, iejaucoties suverēnu valstu lietās, var pieaugt starptautiskās intervencēs, kas savukārt radīs drošības riskus;
  • globālās klimata pārmaiņas padara atsevišķus pasaules reģionus neapdzīvojamus, veicinot jaunus konfliktus un cilvēku migrāciju, kas tiešā vai netiešā veidā ietekmē arī Eiropas drošību;
  • Covid-19 pandēmija apliecina globalizētās pasaules ievainojamību un atklāj riskus globālajā ekonomikā, proti, vitāli svarīgo preču ražošanas kapacitātes koncentrācija atsevišķās valstīs krīzes situācijās rada nopietnas piegādes drošības problēmas un mazina svarīgu preču pieejamību tirgū (vienlaikus pat pandēmija tiek izmantota, lai īstenotu valstu ģeopolitiskās ambīcijas).

Reģionālās tendences

Pie reģionālajām tendencēm koncepcijā tiek minētas Krievijas ilgstošās, izaicinošās un agresīvās militārās un hibrīdās aktivitātes, īpaši uzsverot Krievijas 2014. gada iebrukumu Ukrainā. Kā norādīts koncepcijā:

  • Krievija mēģina ietekmēt ārvalstu vēlēšanas, sabiedrisko domu un politiķus, izmantojot informatīvā kara un kiberuzbrukuma metodes;
  • Krievijā pieaug disidentu vajāšana, notiek militārā spēka demonstrēšana, kas vēl pirms neilga laika tika uztvertas kā Aukstā kara relikts;
  • Krievijas rīcībā ir skaidri saskatāma pieeja – viss, par ko nevar saņemt sodu vai atbildes reakciju, ir atļauts;
  • izplatītais stāsts Krievijas iedzīvotājiem, ka Krievija ir ienaidnieku “ielenkts cietoksnis”, turpina būt svarīgs arguments, lai attaisnotu iedzīvotāju sociālekonomiskās problēmas vai agresiju veikšanu pret kaimiņvalstīm;
  • Krievijas valsts kontrolētie mediji apzināti kultivē negatīvu – rusofobu un nacistisku – Latvijas tēlu.

Atbilstoši koncepcijā sniegtajai informācijai “pēdējos gados Krievija ir ieguldījusi lielus līdzekļus un attīstījusi militārās spējas rietumu stratēģiskajā virzienā, veidojot jaunas vienības, modernizējot bruņojumu, kā arī pastiprinot Kaļiņingradas apgabalā izvietotās militārās vienības”. Taču tajā pašā laikā Krievija nevar atļauties pilna mēroga globālu konvencionālu karu ar NATO, līdz ar to par reālāko Krievijas attīstīto scenāriju tiek uzskatīts hibrīdkarš un pēkšņs uzbrukums, lai sagrābtu kādu teritoriju, kā tas jau tika īstenots Gruzijā un Ukrainā.

Tāpat koncepcijā norādīts, ka “Krievija ir demonstrējusi gatavību nepieciešamības gadījumā izmantot vai draudēt izmantot kodolieročus”.

Valsts aizsardzības stratēģiskie mērķi

Valsts aizsardzības stratēģijas mērķis ir padarīt Latvijas aizsardzību pietiekami spēcīgu, lai jebkurš uzbrukums radītu agresoram ievērojami lielākus zaudējumus, salīdzinot ar potenciālajiem ieguvumiem, tādā veidā atturot to no uzbrukuma veikšanas.

Koncepcijā norādīti šādi četri galvenie darbības virzieni valsts aizsardzībā:

  • NBS, kuru mērķis ir nodrošināt valsts varas nepārtrauktību, spēju pieņemt lēmumus un ātri reaģēt uz  negaidītu uzbrukumu, ātri lokalizēt slēptu agresiju, identificēt apdraudējumu, izvērtēt un likvidēt to;
  • visaptverošā aizsardzība, kuras mērķis ir nodrošināt, ka valsts institūcijas, sabiedriskās organizācijas un pilsoņi vēlas aizstāvēt valsti un ir gatavi nodrošināt atbalstu NBS un īstenot vitāli svarīgas funkcijas sabiedrības un tautsaimniecības pastāvēšanai, kā arī civilās aizsardzības darbību kara laikā;
  • NATO  kolektīvā aizsardzība, kuras galvenie elementi, kas nodrošina pret Latviju vērstas agresijas atturēšanu, ir vienotība, sabiedroto spēku klātbūtne Latvijā un Ziemeļatlantijas līguma 5. panta garantiju ticamība;
  • starptautiskā sadarbība, kuras mērķis ir veicināt informācijas apmaiņu, aizsardzības partnerību starp reģiona valstīm, kopīgu dalību starptautiskajās operācijās, kā arī sniegt atbalstu partnervalstīm, kuras ir cietušas no ārējā uzbrukuma.

Valsts aizsardzības pamatprincipi

Koncepcijā minēti šādi valsts aizsardzības pamatprincipi:

  • NBS (konvencionālā aizsardzība, piemēram, agrā brīdināšana un kaujas gatavības uzturēšana, kā arī aizsardzība pret hibrīdapdraudējumu un pretošanās kustība);
  • visaptverošā valsts aizsardzība (valsts varas nepārtrauktība, sabiedrības noturība, informācijas telpas aizsardzība, tautsaimniecības noturība, nevalstiskās organizācijas, baznīca, civilā pretošanās, kiberdrošība, jauniešu audzināšana);
  • NATO kolektīvā aizsardzība (reģionālā klātbūtne, NATO ticamība, gatavība reaģēt);
  • starptautiskā sadarbība (ASV kā stratēģiskais partneris, Baltijas valstu sadarbība, Kanāda, Apvienotā Karaliste, Polija, NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas dalībvalstis, Vācija, Francija, Ziemeļvalstis, Ukraina un Gruzija, bruņojuma kontrole, NBS dalība starptautiskās operācijās un spēku struktūrās);
  • Eiropas Savienība;
  • valsts aizsardzības resursi (budžets, personāls, piegādes drošība, nozaru materiāltehnisko līdzekļu rezerves, industrija, stratēģiskā partnerība, pētniecība un inovācijas, mobilizācijas resursi).

Jauno koncepciju Saeima vienbalsīgi apstiprināja 24. septembrī. Visu aizsardzības koncepcijā iekļauto informāciju var meklēt šeit.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU