Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Tieslietu ministrijas veiktā izpēte apliecina, ka pirmās instances tiesas strādā kvalitatīvi – vidēji 90% no rajona (pilsētas) tiesas pieņemtajiem nolēmumiem administratīvo pārkāpumu procesā pēc to izskatīšanas apelācijas instances tiesā paliek negrozīti.
FOTO: Lita Krone, LETA
Valsts pārvaldes iestādes tiek aicinātas izvērtēt pārsūdzību nepieciešamības pamatotību administratīvo pārkāpumu procesā. Tiesu nolēmumu analīze liecina, ka iestādes ne vienmēr pietiekami izvērtē nepieciešamību iesniegt apelācijas sūdzības, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar soda apmēru vai pierādījumu novērtējumu. Vienlaikus apgabaltiesas norādījušas, ka iestāžu tiesības iesniegt apelācijas sūdzības būtu saglabājamas arī turpmāk, lai nodrošinātu vienotas judikatūras veidošanu administratīvo pārkāpumu lietās.
Ar mērķi izvērtēt valsts un pašvaldību iestāžu iesniegto apelācijas sūdzību ietekmi un nepieciešamību administratīvā pārkāpuma procesā Tieslietu ministrija (TM) noskaidroja Rīgas, Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Zemgales apgabaltiesas viedokli par publiskā sektora iesniegto pārsūdzību ietekmi uz tiesas darbu, kā arī izlases veidā analizēja tiesu nolēmumus administratīvo pārkāpumu lietās, sagatavojot informatīvo ziņojumu “Publiskā sektora iesniegtās pārsūdzības administratīvā pārkāpuma procesā” (turpmāk tekstā – informatīvais ziņojums).
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns skaidro: “Lai arī iestāžu iesniegto apelācijas sūdzību nav daudz un tās būtiski neietekmē tiesu darbu, tomēr joprojām ir lietderīgi samazināt iestāžu iesniegto apelācijas sūdzību skaitu. Pirms iesniegt apelācijas sūdzību, nepieciešams pienācīgi un sistēmiski izvērtēt nolēmumus attiecīgajā jautājumā – vai jautājumam ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses attīstībā vai tiesību tālākveidošanā. Tas vien, ka tiesas spriedumā norādītie argumenti atšķiras no iestādes viedokļa, nav pietiekams pamats, lai iesniegtu apelācijas sūdzību.”
TM veiktā izpēte apliecina, ka pirmās instances tiesas strādā kvalitatīvi – vidēji 90% no rajona (pilsētas) tiesas pieņemtajiem nolēmumiem administratīvo pārkāpumu procesā pēc to izskatīšanas apelācijas instances tiesā paliek negrozīti. Līdz ar to tieslietu ministrs aicina arī citas valsts pārvaldes iestādes izvērtēt pārsūdzību nepieciešamības pamatotību, tādējādi atslogojot tiesu un sekmējot lietu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, lai valsts pārvaldes iestādes savu kapacitāti varētu veltīt sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanai.
TM Valststiesību departamenta Administratīvās atbildības politikas nodaļas jurists Sandis Vilcāns norāda, ka informatīvais ziņojums ir sagatavots Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) spēkā esības laikā, taču, par spīti tam, TM sagatavotie ieteikumi ir izmantojami arī pēc Administratīvās atbildības likuma (AAL) spēkā stāšanās. Proti, apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamati administratīvo pārkāpumu procesā nav mainīti.
Saskaņā ar AAL 242. panta pirmo daļu iestādei kā procesa dalībniekam ir tiesības iesniegt apelācijas sūdzību. “Vienlaikus šīs tiesības izmantojamas, ievērojot valsts pārvaldes principus un iestādes kā publiskas personas institūcijas statusu. Tas vien, ka iestādes viedoklis nesakrīt ar pirmās instances tiesas secinājumiem, nav pietiekams pamats, lai iesniegtu apelācijas sūdzību, jo valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai nav savu interešu.”1
“Līdz ar to kritērijiem, pēc kuriem izvērtēt apelācijas sūdzības nepieciešamību un lietderību, jābūt iespējami objektīviem un nozīmīgiem visas valsts pārvaldes un tiesību sistēmas kontekstā. Iestādei būtu jāspēj pamatot, kāpēc katra iesniegtā apelācijas sūdzība ir nepieciešama un lietderīga, proti, kā tajā ietvertie jautājumi ietekmēs valsts pārvaldes darbību vai tiesību sistēmu,” turpina TM pārstāvis.
Kā norāda S. Vilcāns, par spīti juridisko argumentu esībai, sabiedrības skatījumā iestādes rīcība (apelācijas sūdzības iesniegšana) var tikt vērtēta negatīvi un uztverta kā neatbilstoša sabiedrības interesēm.
Piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācijas atzinumā, kas tika iesniegts Ministru kabinetā (MK) par informatīvo ziņojumu, norādīts, ka “[..] brīdī, kad publiskais sektors pārsūdz pirmā vai otrā līmeņa tiesas nolēmumu, tas it kā izsaka neuzticību savas valsts izveidotajai tiesu institūcijai – pirmās (vai attiecīgi otrās) instances tiesai. Tad privātpersonai pamatoti rodas jautājums – kādēļ valsts ir izveidojusi tiesu instanci, kuru valsts iestādes neuzskata par pietiekami kompetentu, lai respektētu tās nolēmumus.” Atzinumā norādīts, ka iestāžu iesniegto apelācijas sūdzību izskatīšana prasa arī resursus, kas varētu tikt izmantoti ievērojami lietderīgāk.
Vienlaikus atbilstoši TM sniegtajai informācijai apgabaltiesas vienprātīgi ir norādījušas, ka iesniegtās sūdzības pozitīvi ietekmē administratīvā pārkāpuma lietu izskatīšanu tiesā un iestāžu tiesības iesniegt apelācijas sūdzības būtu saglabājamas arī turpmāk, lai nodrošinātu vienotas judikatūras veidošanu administratīvo pārkāpumu lietās. TM norāda, ka iestāžu iesniegtās apelācijas sūdzības samērā reti tiek apmierinātas.
Arī kopumā administratīvā pārkāpuma procesā pirmās instances tiesas spriedumi tiek atstāti negrozīti, izņemot vien atsevišķus gadījumus. “Tas apliecina, ka pirmās instances tiesas pieņem tiesiskus un pamatotus spriedumus. Piemēram, Zemgales apgabaltiesa atceļ tikai aptuveni 12% no visiem pārsūdzētajiem pirmās instances tiesas lēmumiem,” skaidro TM.
Kā norāda S. Vilcāns, tiesu nolēmumu analīze liecina, ka iestādes ne vienmēr pietiekami izvērtē nepieciešamību iesniegt apelācijas sūdzības, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar soda apmēru vai pierādījumu novērtējumu: “Pienācīgs un sistēmisks izvērtējums jūtami samazinātu iestāžu iesniegto apelācijas sūdzību skaitu.”
Pirms apelācijas sūdzības iesniegšanas izvērtējami vismaz šādi jautājumi:
Nepareiza pierādījumu novērtēšana ir viens no iestāžu biežāk norādītajiem apelācijas sūdzības iesniegšanas pamatiem. Tāpat visai bieži iestādes mēdz iesniegt apelācijas sūdzības, nepiekrītot tam, ka pirmās instances tiesa ir samazinājusi soda apmēru vai atcēlusi iestādes lēmumu daļā par papildsoda piemērošanu.
S. Vilcāns norāda, ka abi šie jautājumi ir saistīti ar tiesas vērtējumu un pamatā tikai ar konkrētās lietas apstākļiem. Līdz ar to apelācijas sūdzības par pierādījumu novērtēšanas un soda veida vai apmēra jautājumiem nebūtu iesniedzamas, izņemot atsevišķus gadījumus, kad spriedumam varētu būt sistēmiska ietekme (pierādījumu pieļaujamības jautājumi, atkāpes no pastāvošās judikatūras, ja tiesa šo aspektu nolēmumā nav vērtējusi, u. tml.).
Dažkārt apelācijas instancē secīgi tiek skatītas vairākas lietas par identiskiem vai līdzīgiem jautājumiem. Piemēram, iestāde ir piemērojusi sodu par vairākiem līdzīgiem pārkāpumiem, pirmās instances tiesa ir pieņēmusi līdzīgus nolēmumus šajās lietās un iestāde pēc tam iesniedz vairākas līdzīga satura apelācijas sūdzības. Apelācijas instances tiesa pēc tam pieņem būtībā vienādus nolēmumus. Tas liecina, ka iestādes nepietiekami izvērtē tiesu praksi (judikatūru) un neizmanto tiesības atsaukt iesniegtās apelācijas sūdzības (AAL 223. panta pirmās daļas 2. punkts).
S. Vilcāns skaidro, ka TM aicina iestādes nevis vispār neiesniegt apelācijas sūdzības, bet gan rūpīgāk izvērtēt katras sūdzības lietderību: “Dažos gadījumos varbūtēji nepareizs tiesas nolēmums var būtiski un negatīvi ietekmēt valsts pārvaldes darbību, paredzēt nepamatotas atkāpes no pastāvošās judikatūras, krasi mainīt iestādes darbībā nozīmīgas materiālas tiesību normas interpretāciju u. tml.” Proti, šādos gadījumos apelācijas sūdzība būtu nepieciešama.
Vienlaikus iestāžu praksē nevajadzētu dominēt pieejai, ka iestāde pārsūdz visus nolēmumus, kas neatbilst iestādes sākotnējam lēmumam vai viedoklim. “Tiesas vērtējumi un secinājumi var atšķirties no iestādes viedokļa, un tas vien pats par sevi nav pamats pārsūdzēt tiesas nolēmumu,” uzsver TM pārstāvis.
No apgabaltiesām saņemtā informācija liecina, ka iestāžu iesniegto apelācijas sūdzību skaits:
“Pat ja iestāžu apelācijas sūdzību skaita samazinājums būtiski neietekmēs tiesas darbu kopumā, cerams, tam būs jūtamāka ietekme uz valsts pārvaldes darbību,” tā S. Vilcāns.
Arī informatīvajā ziņojumā secināts, ka nav nepieciešami normatīvo aktu grozījumi, bet pilnveidojama iestāžu prakse apelācijas sūdzību sagatavošanā. Apelācijas instances tiesu nolēmumi apliecina, ka pirmās instances tiesas pareizi novērtē pierādījumus un piemēro lietas apstākļiem atbilstošu sodu. Līdz ar to TM ieskatā apelācijas sūdzības saistībā ar šiem jautājumiem būtu sagatavojamas tikai tad, ja kāds spriedums acīmredzami neatbilstu pastāvošajai judikatūrai un tas varētu ietekmēt turpmāko tiesu praksi.
1 Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 63. lpp.
