Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Saskarsmes tiesības ir ģimenes tiesību institūts, kurš cilvēku dzīvē aktualitāti iegūst tikai situācijā, kad iesaistītās personas ikdienā dzīvo šķirti. Tā kā neviens laulāts vai nelaulāts pāris nevar būt pasargāts no šķiršanās un kopdzīves pārtraukšanas, nevar arī izslēgt strīdu rašanās iespēju par tiesībām uzturēt kontaktus ar bērnu. Krietni retāki ir gadījumi, kad tuvinieki kopā nemaz nav dzīvojuši, taču vēlas uzturēt saikni, un viņiem arī ir tādas tiesības. Šajā rakstā īsumā aplūkosim, kā saskarsmes tiesības pienācīgi un atbilstoši tiesiskajam regulējumam izmantot.
Saskarsmes tiesības Civillikuma izpratnē ir personu – pirmām kārtām vecāku un bērnu, taču ne tikai – tiesības uzturēt savstarpējus kontaktus klātienē un neklātienē. No Civillikuma normām izriet, ka šis tiesības pirmām kārtām ir bērna tiesības, savukārt vecākiem to izmantošana vienlaikus ir arī pienākums.
Tas arī ir saprotams, ņemot vērā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā formulēto bērna tiesību aizsardzības principu, kurš noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras un ikvienai iestādei, institūcijai vai personai prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.
Minētā likuma 7.1 pants paredz katra bērna neatņemamas tiesības uz ģimeni, un pie tās pirmām kārtām pieder vecāki un bērni. Tādējādi vecāks, uzturot tiešus kontaktus un attiecības ar savu bērnu, nodrošina bērnam nepieciešamo ģimenes sajūtu. Ja ģimenei, kura dzīvo kopā, šādas attiecības ir pašsaprotamas, tad kopdzīves izbeigšanas gadījumā saskarsmes tiesību jautājums neizbēgami ir jārisina.
Ja vecāki dzīvo atsevišķi, vairākumā gadījumu bērna vai bērnu aprūpi un uzraudzību īsteno viens vecāks – proti, bērns ikdienā dzīvo kopā ar šo vecāku. Savukārt otra vecāka vēlme sazināties un tikties ar bērnu ir ne tikai tiesiski pamatota, bet arī atbalstāma un, kā jau minēts iepriekš, pat obligāta.
Gan vecāka, gan bērna interesēs ir regulāra laika pavadīšana kopā, arī bērnam noteiktu laiku pavadot atsevišķi dzīvojošā vecāka dzīvesvietā. Tomēr, šķirti dzīvojot, katram vecākam un arī bērnam ir savs, atšķirīgs dienas režīms un nedēļas un mēneša laika plānošanas kārtība, tāpēc saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību nepieciešams saskaņot.
Vecāka vēlme sazināties un tikties ar bērnu ir ne tikai tiesiski pamatota, bet arī atbalstāma un pat obligāta.
Optimāla būtu vecāku labprātīga vienošanās par atsevišķi dzīvojošā vecāka un bērna vai bērnu tikšanās biežumu, ilgumu un vietu. Laulību šķirot pie notāra, laulātajiem obligāti jānoslēdz vienošanās, kurā jāiekļauj arī noteikumi par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību. Taču vienošanos par saskarsmi var slēgt arī vecāki, starp kuriem laulība nav noslēgta.
Abos gadījumos to var slēgt notariāla akta formā, proti, kā līgumu, kuru sastāda notārs un kura noteikumu neizpildīšanas gadījumā viena no pusēm var panākt tā piespiedu izpildi, nevēršoties tiesā. Taču, gan šķirot laulību, gan atsevišķi vienojoties par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, vecāki var noslēgt arī privātu vienošanos. Jāņem vērā – ja viena no pusēm privāti noslēgto vienošanos nepilda, otrai nāksies vērsties tiesā ar prasību.
Katrā ziņā šāds līgums – taisīts pie notāra vai noslēgts privāti – pusēm uzliek pienākumus, kuri jāuztver nopietni, jo to neizpildīšana var radīt nopietnas tiesiskas sekas.
Diemžēl bieži vien vecākiem par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību vienoties neizdodas – atsevišķi dzīvojošais vecāks vēlas ar bērniem tikties biežāk un ilgāk, nekā tas būtu lietderīgi un pareizi otra vecāka ieskatā.
Civillikuma 182. panta pirmajā daļā noteikts, ka strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesības, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Tātad ceļama prasība tiesā. Kuram no vecākiem ir šādas tiesības, un kā tās īstenot?
Juristu vidū ir sastopams viedoklis, ka prasību par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu var celt tikai tas vecāks, kurš vēlas saskarsmes tiesības izmantot, ja otrs vecāks nepiekrīt viņa piedāvātajai tiesību izmantošanas kārtībai.
Minētais viedoklis cita starpā tiek pamatots ar argumentu, ka ikvienas prasības pamats ir tiesību aizskārums un šādā gadījumā par aizskartām var uzskatīt tikai atsevišķi dzīvojošā vecāka tiesības. Tāpat mēdz norādīt uz to, ka tiesas nolēmuma piespiedu izpildi var lūgt tikai šis vecāks, bet otram vecākam šādu tiesību nav.
Tiešām, ar tiesu izpildītāja palīdzību piespiest vecāku tikties ar bērnu nebūtu pieļaujams. Vienlaikus no augstākās tiesu instances – Senāta – judikatūras jeb par pareizu atzītās prakses izriet, ka saņemt izpildu rakstu un vērsties pie tiesu izpildītāja var arī aprūpi un uzraudzību īstenojošais vecāks tādā gadījumā, ja otrs vecāks nepilda tiesas nolēmumu, piemēram, attiecībā uz savlaicīgu bērna nogādāšanu atpakaļ tā dzīvesvietā.
Turklāt, ņemot vērā jau minēto, ka saskarsmes tiesības pirmām kārtām ir bērna tiesības, atzīstams, ka to neatbilstoša izmantošana ir uzskatāma par bērna tiesību aizskārumu un to novērst ir ikviena vecāka tiesības un pienākums. Tādējādi nav šaubu, ka prasību celt ir tiesīgs gan atsevišķi dzīvojošais, gan arī bērna aprūpi un uzraudzību īstenojošais vecāks.
Civilprocesa likums paredz, ka šāda prasība ceļama pirmās instances tiesā pēc bērna dzīvesvietas, kas ir tā vecāka dzīvesvieta, ar kuru kopā bērns dzīvo. Par prasību maksājama valsts nodeva 70 eiro apmērā, kā arī ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 3,20 eiro apmērā, taču tiesa, ņemot vērā prasītāja mantisko stāvokli, var viņu no minēto izdevumu samaksas atbrīvot vai vismaz samazināt to apmēru.
Būtiski, ka saskarsmes tiesības ir ne tikai vecākiem, bet arī brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm. Tas nozīmē, ka ar attiecīgu prasības pieteikumu tiesā var vērsties arī šīs personas.
Civillikuma 181. panta trešajā daļā, kurā tas noteikts, gan nav minēti nedz vecvectētiņi un vecvecmāmiņas, nedz arī pusbrāļi un pusmāsas, taču nav šaubu, ka tiesības uz saskarsmi ar bērnu ir arī šīm personām. Normā minētais citu personu loks nav noteikts, taču tie var pat nebūt bērna radinieki. Vienlaikus kā priekšnoteikums saskarsmes tiesībām ir noteikta dzīvošana nedalītā saimniecībā, kamēr attiecībā uz brāļiem, māsām un vecvecākiem šāda prasība nav izvirzīta.
Tas nozīmē, ka nepilngadīga bērna pilngadīgie brāļi, pusbrāļi, pusmāsas, vectēvi, vecmāmiņas, vecvectēvi un vecvecmāmiņas var lūgt noteikt viņu saskarsmes ar bērnu izmantošanas kārtību arī gadījumā, ja tie kopā ar bērnu nekad nav dzīvojuši.
Savstarpējas saskarsmes tiesības ir arī nepilngadīgiem brāļiem, māsām, pusbrāļiem un pusmāsām. Taču, tā kā nepilngadīgām personām nav civilprocesuālās rīcībspējas, proti, spējas realizēt civilprocesuālās tiesības un izpildīt pienākumus, tās pašas nevar celt prasību. To šo personu interesēs var darīt viņu likumiskie pārstāvji – vecāki kā bērna dabiskie aizbildņi uz aizgādības tiesību pamata vai, ja bērni palikuši bez vecāku aizgādības un viņiem nodibināta aizbildnība, viņu aizbildņi.
Var pieņemt, ka šādas prasības Latvijas tiesās tiek celtas reti, taču, ņemot vērā bērna labākās intereses, attiecīgā situācijā celt prasību ir vecāka vai aizbildņa pienākums. Ko darīt, ja, piemēram, nepilngadīgo pusbrāļu vai pusmāsu vecāki pretēji bērnu vēlmei viņu savstarpējo saskarsmi neatbalsta un nevēlas nedz vienoties, nedz vērsties tiesā?
Acīmredzot šādā gadījumā jebkurai personai, kas par šiem apstākļiem ir informēta, būtu jāvēršas ar iesniegumu bāriņtiesā, kurai saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 16. panta 5. punktu ir tiesības iesniegt tiesā prasības pieteikumus un pieteikumus bērna interesēs.
Kā jau minēts, lietā, kas izriet no saskarsmes tiesībām, bāriņtiesa sniedz atzinumu, kurš tiek noformēts lēmuma veidā, taču nav pārsūdzams. Šajā lēmumā bāriņtiesa atbilstoši prasībā lūgtajam nolemj, kāda saskarsmes tiesību izmantošanas kārtība atbilst bērna interesēm.
Bāriņtiesas atzinums nav tiesai saistošs, tam ir tikai pierādījuma spēks. Tomēr praksē vairākumā gadījumu tiesas nolēmums lielākā vai mazākā mērā atbilst bāriņtiesas lemtajam. Gan bāriņtiesa, gan tiesa var lemt un spriest, ievērojot to, ko lūgušas puses, tāpēc, ja prasītāja lūgtā saskarsmes tiesību izmantošanas kārtība atbildētājam nešķiet pieņemama, viņš var celt pretprasību, par kuru bāriņtiesai arī jāsniedz atzinums un kura tiesai jāizskata kopā ar sākotnējo prasību.
Ir iespējams noskaidrot, vai bērns tiek ietekmēts.
Par problēmu tiesvedībā var kļūt tās ilgums, proti, nereti lietas izskatīšana tiek vairākkārt atlikta, un grūti paredzēt, kad tā noslēgsies ar spriedumu vai lēmumu, kuru puses turklāt var pārsūdzēt, attālinot tā spēkā stāšanos. Savukārt, ja prasījums par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību pieteikts laulības šķiršanas lietas ietvaros, jāņem vērā Civilprocesa likumā noteiktais prasības sadalīšanas aizliegums. Proti, šādā lietā visi prasījumi tiesai jāizskata vienlaikus un nav pieļaujams vispirms izskatīt prasījumu noteikt saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, bet prasījumu šķirt laulību – vēlāk.
Tātad ir iespējama situācija, kurā sprieduma stāšanās spēkā gaidāma ne agrāk kā, piemēram, pēc pusgada, bet saskarsmes tiesību jautājums prasa tūlītēju risinājumu. Tāpēc jebkurā lietā, kurā ir prasība par saskarsmi, puses var tiesai pieteikt lūgumu par pagaidu lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiktu noteikta saskarsmes tiesību izmantošanas kārtība līdz sprieduma taisīšanai lietā. Šāds lūgums tiesai obligāti jāizskata mēneša laikā no lūguma saņemšanas dienas, lēmums ir izpildāms nekavējoties, to iespējams pārsūdzēt tikai vienā instancē.
Spriedums vai lēmums par saskarsmi pusēm ir jāpilda gluži tāpat kā jebkurš cits tiesas nolēmums. Ja kāda puse to nepilda, otrs vecāks var lūgt tā piespiedu izpildi, taču viņu ierobežo normatīvajos aktos tieši neformulēta atruna. Proti, gadījumā, ja bērns izsaka nevēlēšanos tikties ar vecāku, tiesu izpildītājs bērnu ar varu no mājām pie otra vecāka nevedīs.
Tomēr šis apstāklis nedrīkstētu kļūt par pamudinājumu aprūpi un uzraudzību īstenojošajam vecākam bērnu ietekmēt nolūkā liegt saskarsmi otram vecākam. Pirmkārt, šāda rīcība ir pretrunā Civillikuma 181. panta ceturtajā daļā noteiktajam, ka jebkurai personai ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.
Otrkārt, ir iespējams noskaidrot, vai bērns tiek ietekmēts. Tādā gadījumā tomēr ir pamats runāt par ļaunprātīgu tiesas nolēmuma nepildīšanu, kuru konstatējot tiesa pēc zvērināta tiesu izpildītāja pieteikuma var personai uzlikt naudas sodu līdz 1500 eiro apmērā.
Savukārt, ja šī persona pēc soda uzlikšanas turpina nepildīt tiesas nolēmumu, to var saukt pie kriminālatbildības par Krimināllikuma 168. pantā minētā noziedzīgā nodarījuma – nolēmuma par aizgādības, aprūpes un saskarsmes tiesībām ar bērnu nepildīšanas – izdarīšanu. Par šo noziedzīgo nodarījumu soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai piespiedu darbu, vai naudas sodu.
Papildus civiltiesiskajām un krimināltiesiskajām sekām par tīšu saskarsmes tiesību liegšanu otram vecākam – un tātad arī bērnam – var iestāties arī administratīvi tiesiskas sekas, kas ir ne mazāk nopietnas. Proti, šāda rīcība ir uzskatāma par ļaunprātīgu vecāka tiesību izmantošanu, kas atbilstoši Civillikuma un Bāriņtiesu likuma normām var būt par pamatu aizgādības tiesību pārtraukšanai. Minētais nozīmē, ka pret saskarsmes tiesībām jāizturas godprātīgi, jo īpaši tāpēc, ka, liedzot vai kavējot to izmantošanu, tiek nodarīts kaitējums bērna tiesībām un tiesiskajām interesēm.
