Tiesas nolēmuma par saskarsmi ar bērnu nepildīšana var būt pamats arī kaitējuma atlīdzināšanas prasībai

Civillikuma 181. pants nosaka, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība).

Savukārt katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Tāpat bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm.

Civillikuma 181. panta ceturtā daļa īpaši nosaka, ka jebkurai personai ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

Attiecību ietekmēšana – gan apzināta, gan neapzināta

Situācijās, kad vecāki nespēj vienoties par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, to var noteikt tiesā, kas, pieņemot lēmumu, izprasa bāriņtiesas atzinumu. Tātad bāriņtiesas tiek iesaistītas situācijās, kad starp vecākiem ir strīds un sarunas ceļā vienoties ir neiespējami.

“Pie mums nonāk vecāki, kuriem ir grūtības savstarpēji komunicēt, nemaz nerunājot par iespēju panākt vienošanos par būtiskiem jautājumiem [bērna audzināšanā]. Tie ir pāri, kuri ir uzsākuši vai jau ilgāku laiku atrodas šķiršanās procesā, vai jau ir izšķīrušies, bet nevar vienoties par to, kā turpmāk tiks īstenotas saskarsmes ar bērnu tiesības un citiem jautājumiem, kas saistīti ar bērnu aprūpi un uzturlīdzekļiem,” stāsta Rīgas bāriņtiesas Ģimenes domstarpību lietu nodaļas vadītāja Iveta Lielmane.

Rīgas bāriņtiesa neveido statistiku, tomēr tās speciālisti ir novērojuši, ka situācijas, kad tiek mēģināts negatīvi ietekmēt bērna attiecības ar kādu no vecākiem, tās redzeslokā nonāk arvien biežāk.

Bērni neizbēgami tiek iesaistīti pieaugušo savstarpējo attiecību risināšanā. Ne visos gadījumos tas notiek apzināti. “Vecāki šķiroties ir attiecību krīzē, kad galvenokārt dominē emocijas. Tie vecāki, kuri ir pratuši tikt galā ar savām emocijām, spēj būt klātesoši arī attiecībās ar saviem bērniem. Tomēr tie, kurus vada spēcīgas emocijas, nereti pat nezina un neaizdomājas, ka viņu rīcība vai tās izraisītie apstākļi var negatīvi ietekmēt bērnu vai pat viņam kaitēt. Nevar apgalvot, ka šādas situācijas psiholoģiski negatīvi iespaidos visus bērnus, taču nevar noliegt, ka lielākajai daļai bērnu tā ir negatīva psiholoģiskā pieredze. To ietekmē gan katra cilvēka personība, gan vecāku konflikta raksturs, bērna vecums un citi apstākļi,” secina bāriņtiesas pārstāve.

Likums aizliedz negatīvi iespaidot attiecības ar otru vecāku

Kaut arī savstarpējo attiecību risināšanā nereti ir daudz negatīvu un sāpīgu emociju, vecākiem ir jāapzinās, ka gadījumā, ja ar tiesas nolēmumu ir noteikta kārtība, kā vecāks īsteno saskarsmi ar bērnu, tā ir jāpilda.

Vecākam, ar kuru bērns dzīvo kopā, atbilstoši Civillikuma 181. panta ceturtajai daļai ir pienākums atturēties no darbībām, kas negatīvi iespaido bērna attiecības ar otru vecāku. Vecākam pat būtu jāmotivē bērns saskarsmei ar otru vecāku, jo tās ir arī bērna tiesības.

Arī Augstākā tiesa ir atzinusi1, ka vecākam, kurš nodrošina bērna saskarsmi ar otru vecāku, tiesas nolēmumu nevajadzētu izpildīt formāli, tikai atvedot bērnu uz satikšanos ar otru vecāku, bet vajadzētu arī palīdzēt bērnam šo saskarsmi pilnvērtīgi īstenot. Proti, ne tikai vārdos, bet arī ar savu rīcību satikšanās reizēs jāiedrošina bērns doties, piemēram, pie tēva, jāpalīdz bērnam pārvarēt nedrošību u. tml. Diemžēl realitātē ne vienmēr tā notiek.

I. Lielmanes darba pieredze liecina, ka lielākoties tas ir kāds no vecākiem, kurš cenšas ietekmēt bērna attieksmi pret otru vecāku, tomēr ir gadījumi, kad tā rīkojas arī kāds no vecvecākiem, piemēram, vecmāmiņa. Ne pārāk bieži, tomēr ir arī situācijas, kad bērna attieksmi pret kādu no jau šķirtajiem vecākiem mēģina iespaidot otra vecāka jaunais dzīvesbiedrs vai dzīvesbiedre.

Mēdz būt tā, ka šķiršanās procesā tiek radīta bērnam nelabvēlīga situācija, kurā viņam ir jānostājas viena vai otra vecāka pusē.

“Atklāta noskaņošana pret vienu no vecākiem izpaužas, piemēram, kā slikta izteikšanās par otru vecāku, bērnam dzirdot vai speciāli viņam kaut ko stāstot. Tomēr pārsvarā notiek manipulēšana un slēpta noskaņošana, piemēram, kad viens no šķirtajiem vecākiem speciāli ieplāno bērnam interesantu pasākumu, došanos visiem pārējiem ģimenes locekļiem slēpot laikā, kad otram vecākam ir noteiktā saskarsme ar bērnu. Attiecību problēmas redzamas arī gadījumos, kad bāriņtiesa ir noteikta kā saskarsmes persona, kuras klātbūtnē vecāks tiekas ar bērnu. Tās ir situācijas, kad bērns tiek atvests tikties ar vienu no vecākiem un viņš savā attieksmē un sajūtās ir konfrontēts, – ja izrādīšu, ka gribu tikties ar tēti, mamma būs dusmīga, bet, ja teikšu, ka negribu tikties ar tēti, tad tētis būs dusmīgs,” stāsta I. Lielmane.

“Balstoties uz profesionālajām zināšanām un darba pieredzi, varam teikt, ka sabiedrībā vēl joprojām ir lielas problēmas ar attiecību veidošanu. Daudziem vēl tāls ceļš ejams, lai iemācītos veidot un uzturēt cieņpilnas attiecības ar pieaugušajiem, īpaši ar saviem bērniem. To arī bāriņtiesa savā darbā cenšas darīt. Brīžos, kad vecāki nonāk pie mums, skaidrojam un stāstām par attiecību veidošanu un uzturēšanu ar saviem bērniem. Tāpat bāriņtiesa rekomendē apmeklēt attiecību speciālistus, piemēram, terapeitu, kas šķirtiem vecākiem palīdz mainīt savstarpējās attiecības, lai viņi spētu būt labi vecāki bērniem,” stāsta I. Lielmane. Diemžēl viņa novērojusi, ka vecāki nav īpaši atsaucīgi izmantot šādus pakalpojumus un tā vietā turpina fokusēties uz savstarpējām negatīvajām attiecībām, nereti uzskatot, ka otrs ir sliktais un pašiem nekas nav jāmaina.

Tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzinājumu par saskarsmes liegšanu

Saskarsmes tiesība ir viena no cilvēktiesībām, un tās izpausme arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē tiek apskatīta kā tiesība uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas garantēta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā.

Augstākā tiesa kopsakarā ar Civillikuma 181. pantu, kas nosaka vecāku un bērnu tiesības uz saskarsmi un aizliegumu negatīvi ietekmēt bērna attiecības ar vecākiem, ir atzinusi2, ka ar spriedumā noteiktās saskarsmes tiesības liegšanu persona veic tiesību aizskārumu, proti, rīkojas prettiesiski.

Civillikuma 1635. pants paredz, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot (ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu).

Līdz ar to cietušajam – vecākam, kuram tiek liegta ar tiesas nolēmumu noteiktā saskarsme ar bērnu, – ir tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzinājumu par saskarsmes liegšanu no otra vecāka, kura darbības (vai bezdarbība) to liedz, ceļot prasību tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, taču, kā uzsvērusi Augstākā tiesa, lai būtu pamats šāda kaitējuma atlīdzināšanai, vecākam nodarītajam kaitējumam ir jāsasniedz tāds nopietnības slieksnis, kas liecina par tiesību aizskārumu.

Jāvērtē, vai tiesību aizskārums ir būtisks

Par tiesību aizskārumu var liecināt tādi kritēriji kā saskarsmes liegšanas ilgums, sistemātiskums, sekas (tostarp atsvešināšanās). Protams, būtisks ir arī apstāklis, vai tiesību aizskārumam ir objektīvs pamatojums.

Ja vecāks nolemj vērsties tiesā ar prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesa, vērtējot, vai saskarsmes liegšana ir radījusi vecāka, kuram saskarsme tikusi liegta, tiesību aizskārumu, veic vērtējumu pēc lietas faktiskajiem apstākļiem, ņemot vērā laikposmu, kad vecākam bija liegta satikšanās ar bērnu, un to, vai, ņemot vērā bērna vecumu, šis laiks bija tik ilgs, lai ietekmētu vecāka un bērna attiecības.

Piemēram, ja apstākļi ir tādi, ka saskarsme faktiski netiek liegta, bet ir tikai mainīti tikšanās laiki, tad, tas nevarētu neatgriezeniski ietekmēt attiecības. Tāpat vērā ņemams, ka tikšanās nenodrošināšana atsevišķos nesaistītos gadījumos nevarētu radīt tik nopietnu aizskārumu, it īpaši, ja tas ir saistīts ar objektīviem apstākļiem, kā, piemēram, bērna saslimšanu, vecāka, ar kuru tikšanās jānodrošina, vardarbīgu rīcību u. c. Turpretī, ja, piemēram, tikšanās iespēja ar divgadīgu bērnu bez objektīva pamatojuma ir liegta vairākus mēnešus pēc kārtas, tas var pat neatgriezeniski ietekmēt vecāka un bērna attiecības, un šāds aizskārums varētu tikt vērtēts kā būtisks.3

Tāpat nedrīkst aizmirst, ka, vēršoties tiesā ar prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, ir jāspēj pierādīt arī to, ka saskarsme ir tikusi liegta (piemēram, tiesas nolēmuma par saskarsmi neizpildi var konstatēt tiesu izpildītājs).

Morālais kaitējums ir tiesību aizskāruma negatīvās sekas, līdz kurām, protams, vēlams ir nenonākt, tomēr vecāku īpaši sarežģītu attiecību gadījumā nevar izslēgt, ka morālā kaitējuma atlīdzības pieprasīšana ne vien var būt atlīdzinājums par ciešanām, bet arī netieši darboties kā līdzeklis, kas pamudina to vecāku, kurš neievēro noteikto saskarsmes kārtību, turpmāk to ievērot.

1 Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 29. decembra spriedums lietā Nr. SKA‑1209/2021.

2 Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 11. februāra spriedums lietā Nr. SKC‑166/2020.

3 Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 11. februāra spriedums lietā Nr. SKC‑166/2020.