SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
14. aprīlī, 2016
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Noziedzība
2
2

Amnestija un apžēlošana. Ko tās nozīmē?

Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Gan amnestija, gan apžēlošana izpelnījusies kritiku par to nonākšanu pretrunā ar tiesiskas valsts principu - politiskās varas neiejaukšanos tiesu varas kompetencē. Tāpat abi šie akti, sevišķi amnestija, ar kuru no cietuma tiek atbrīvots lielāks notiesāto skaits, allaž sabiedrībā raisījuši bažas par noziedzības pieaugumu. Neraugoties uz to, daudzās valstīs amnestija kalpo gan kā morāls humāns žests, dodot labošanās iespējas noziedzniekiem, gan kā gluži praktisks līdzeklis cietumu pārpildītības problēmas atrisināšanai.

FOTO: Freeimages

Atbrīvošana no soda saskaņā ar Saeimai vai Valsts prezidentam dotajām tiesībām. To Latvijā paredz divi ārpustiesas instrumenti – amnestija un apžēlošana. Lai gan abas varētu šķist līdzīgas, starp tām ir būtiskas atšķirības.

īsumā
  • Amnestija ir vienreizējs augstākās valsts varas labas gribas akts, ar īpašu likumu atceļot vai mīkstinot sodu par noteiktu kategoriju noziegumiem vai attiecinot amnestiju uz noteiktām personu grupām.
  • Apžēlošana ir Valsts prezidenta tiesība, kas attiecas uz jau notiesātām konkrētām personām.

Amnestija – Saeimas labas gribas žests

Jēdziens "amnestija" pārņemts no grieķu valodas vārda "amnestia" ar nozīmi ‘aizmiršana, piedošana’. Amnestija ir vienreizējs valsts augstākās varas akts, ar kuru noteiktai kategorijai atbilstošas personas pilnīgi vai daļēji atbrīvo no soda izciešanas, no kriminālizmeklēšanas vai pēc soda izciešanas atzīst par nesodītām (sodāmības1 noņemšana).

Latvijā amnestija notiek uz īpaša Amnestijas likuma pamata, kuru saskaņā ar Satversmes 45. pantu pieņem jeb, kā teikts pamatlikumā, "dod" Saeima. Rosināt amnestiju, kā skaidro Saeimas preses dienestā, ir tiesības visiem subjektiem, kuri saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 79. panta 1. daļu var iesniegt likumprojektus Saeimai. Tie ir Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisija, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī vismaz desmitā daļa vēlētāju. Likumiem par amnestiju nav atpakaļejoša spēka, proti, tos nevar piemērot personām, kuras noziedzīgo nodarījumu izdarījušas pēc likuma stāšanās spēkā.

Amnestija neparedz kādu konkrētu personu atbrīvošanu no kriminālsoda izciešanas vai tām piespriestā soda mīkstināšanu, bet nosaka kritērijus, kuriem atbilstošas personas amnestējamas. Šāds kritērijs var būt gan noteikts kriminālpārkāpumu veids, par kuru notiesātie amnestējami, gan amnestējamo piederība kādai personu grupai, piemēram, pēc ģimenes stāvokļa (ir apgādībā esošās personas, nepilngadīgi bērni), vecuma (persona ir nepilngadīga vai sasniegusi lielu vecumu), veselības stāvokļa (personai ir invaliditāte), likumpaklausības (piemēram, persona nav iepriekš sodīta). Grupās, uz kuru tiek attiecināta amnestija, tiek iekļautas personas, kuras valsts vara vairs neuzskata par sociāli bīstamām.

"Amnestijas likumus parasti pieņem, ja valstī mainās politiskā vara, par godu valsts svētkiem, ja būtiski reformēta krimināltiesību sistēma, arī - ja nepieciešams iztukšot pārpildītus cietumus."

Līdz šim pēdējais – 1997. gada 20. novembra  - Amnestijas likums par izdarītajiem noziegumiem, kas nav smagi2, no reāla brīvības atņemšanas soda vai tālākas tā izciešanas atbrīvoja personas, kuras noziegumu izdarījušas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, 1. un 2. grupas invalīdus, grūtnieces un sievietes, kuru audzināšanā ir nepilngadīgi bērni, par 55 gadiem vecākas sievietes un vīriešus, kuri vecāki par 60 gadiem, personas, kuras izdarījušas noziegumu aiz neuzmanības.

Pēdējoreiz pieņemt Amnestijas likumu Latvijā rosināts par godu valsts 90 gadu jubilejai 2008. gadā, paredzot atbrīvot no soda notiesātas personas un izbeigt kriminālprocesus par ekonomiskiem noziegumiem pret cilvēkiem, kuri balsojuši par Latvijas neatkarību vai guvuši kādus citus valstiskus nopelnus, piemēram, apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers likumprojekta ieceri noraidīja kā nepārdomātu. Jāatgādina, ka tolaik plašu rezonansi izraisīja bažas: ja amnestija pēc minētajiem kritērijiem notiktu, tā no kriminālatbildības atbrīvotu Ventspils mēru Aivaru Lembergu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemti pavisam četri Amnestijas likumi - divus pieņēmusi Augstākā padome un divus Saeima. Ieslodzīto amnestēšana ir visā pasaulē izplatīta prakse. Amnestiju uzskata par labošanās iespējas došanu cilvēkiem, kuri notiesāti par mazāk nozīmīgiem noziegumiem. Amnestijas likumus parasti pieņem, ja valstī mainās politiskā vara, par godu valsts svētkiem, ja būtiski reformēta krimināltiesību sistēma, kā arī gluži praktisku iemeslu dēļ - ja nepieciešams atrisināt ieslodzījuma vietu pārpildītības problēmu. Vienlaikus amnestija atbrīvo valsti no pienākuma uzturēt lielāku skaitu ieslodzīto personu.

Apžēlošana – Valsts prezidenta tiesības

Apžēlošana, kuras pirmsākumi rodami valdnieka absolūtās varas izpausmē, ir notiesātas personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no soda, ko saskaņā ar Satversmes 45. pantu veic Valsts prezidents kā vienreizēju individuālu žēlastības aktu. Apžēlošana atšķirībā no amnestijas attiecas uz konkrētu notiesāto personu un ir piemērojama tikai attiecībā uz jau notiesātām personām.

Valsts prezidentam ir tiesības:

  • brīvības atņemšanas soda neizciesto daļu aizstāt ar citu, vieglāku soda veidu;
  • pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pamatsoda izciešanas;
  • pilnīgi vai daļēji atbrīvot no papildsoda izciešanas;
  • noņemt sodāmību.

Tiesības lūgt apžēlošanu ir personai, kura:

  • izcieš sodu Latvijas Republikā;
  • notiesāta ārvalsts tiesā un nodota soda izciešanai Latvijā bez nosacījuma, ka apžēlošana nav piemērojama;
  • notiesāta Latvijā un nodota soda izciešanai ārvalstī, ja attiecīgā ārvalsts iestāde ir piekritusi atzīt Latvijas Republikā pieņemtu lēmumu par personas apžēlošanu;
  • izcietusi sodu Latvijā.

Apžēlošanas lūgumu var iesniegt pēc tiesas sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad persona par smagu vai sevišķi smagu noziegumu notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu:

  • kad persona notiesāta par smaga nozieguma izdarīšanu - ja faktiski izciesta ne mazāk kā puse no piespriestā brīvības atņemšanas soda;
  • kad persona notiesāta par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu – ja faktiski ir izciestas ne mazāk kā divas trešdaļas no piespriestā brīvības atņemšanas soda; 
  • ja piespriests mūža ieslodzījums, jāizcieš ne mazāk kā 20 gadi no brīvības atņemšanas soda.

Apžēlošanas lūgumu Valsts prezidentam bez pašas notiesātās personas var iesniegt arī tās aizstāvis, likumiskais pārstāvis, vecāki, bērni, laulātais. Valsts prezidents notiesāto personu var atbrīvot arī pēc savas iniciatīvas. 

Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienests sagatavo materiālus apžēlošanas lūguma izskatīšanai, lai prezidents to varētu objektīvi novērtēt, kā arī noskaidro notiesātās personas attieksmi pret tās apžēlošanu, ja apžēlošanas lūgumu par notiesāto iesniegusi cita persona. Vienotu kritēriju, pēc kuriem Valsts prezidents vadītos, pieņemot lēmumu par apžēlošanu, nav, jo katrs gadījums ir ļoti individuāls, taču vērā var tikt ņemti tādi faktori kā konkrētās personas izdarītā likumpārkāpuma raksturs, notiesātā veselības stāvoklis, ģimenes apstākļi, personas raksturojums, skaidro Apžēlošanas dienesta vadītāja Elena Lodočkina.

"Apžēlošanas lūgumu Valsts prezidents var gan apmierināt, izdodot apžēlošanas aktu, gan noraidīt. Apžēlošanas likums nenosaka termiņus un kritērijus lūguma izskatīšanai."

Apžēlošanas lūgumu Valsts prezidents var gan apmierināt, izdodot apžēlošanas aktu, gan noraidīt. Apžēlošanas likums nenosaka termiņus un kritērijus lūguma izskatīšanai. "Valsts prezidents apžēlošanas lūgumus izskata saskaņā ar Valsts prezidenta darba kārtību, ņemot vērā apžēlošanas lietas iesākšanas datumu un tiesas noteikto soda termiņu," skaidro E. Lodočkina. Lēmumu par apžēlošanu vai tās noraidīšanu, kā arī apžēlošanas aktu piecu dienu laikā pēc tā pieņemšanas nosūta iestādei, kura ir atbildīga par sprieduma izpildi, kā arī tiesai, kas taisījusi spriedumu šajā lietā, un par to paziņo notiesātajai personai vai citam apžēlošanas lūguma iesniedzējam.

Apžēlošanas lūguma noraidīšanas gadījumā atkārtota lūguma iesniegšana ir atļauta ne agrāk kā sešus mēnešus pēc tam, kad lēmums par lūgumu apžēlot ir noraidīts. Ja persona notiesāta par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, minētais termiņš ir viens gads. Tiesa, ir paredzēti izņēmumi – smaga slimība, persona ir vienīgais likumīgais aizbildnis vai aizgādnis vai citi ārkārtēji apstākļi.

Apžēlošana skaitļos

Kā liecina Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā pieejamā informācija, prezidents Raimonds Vējonis līdz šim saņēmis 119 apžēlošanas lūgumus, no kuriem apmierinājis sešus. Viņa priekšgājējs Andris Bērziņš savu pilnvaru četros gados, saņemot 1538 lūgumus, apžēlojis 78 notiesātos. Valdis Zatlers tikpat ilgā prezidentūrā  saņēmis 1241 apžēlošanas lūgumu, 122 no tiem apmierinot. Vaira Vīķe Freiberga astoņos savas prezidentūras gados saņēmusi 979 apžēlošanas lūgumus un apžēlojusi 204 notiesātos. Savukārt atjaunotās Latvijas Republikas pirmais prezidents Guntis Ulmanis divos prezidentūras termiņos saņēmis 3391 apžēlošanas lūgumu un apžēlojis 219 notiesātos. Guntis Ulmanis apžēloja piecus ar nāves sodu notiesātos, kuri bija atzīti par vainīgiem slepkavību un citu smagu noziegumu izdarīšanā.

Nāves sods, izdarot attiecīgus grozījumus Apžēlošanas likumā, Krimināllikumā, Latvijas Sodu izpildes kodeksā, kā arī likumā "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību", Latvijā pilnībā atcelts 2011. gadā. Personām, kurām nāvessods savulaik aizstāts ar brīvības atņemšanu, piemērojamas tās pašas likuma normas, kas attiecas uz personām, kurām piespriests mūža ieslodzījums.


 

1Sodāmība saskaņā ar Krimināllikumu ir "noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas vai soda noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā". Sodāmība var būt šķērslis personas turpmākajā karjerā, piemēram, ieņemot amatus valsts pārvaldē vai izglītības iestādēs. Personas, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, nevar pretendēt arī uz virkni amatu justīcijā, piemēram, kļūt par zvērinātu advokātu, tiesnesi, policistu, prokuroru, notāru, nevar dienēt militārajā dienestā.

2Noziedzīgu nodarījumu klasifikācija noteikta Krimināllikuma 7. pantā.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU