Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pirmkārt, katram vispirms jāpilda savi pienākumi tā, lai tiesāties nevajadzētu, otrkārt, jādara viss, lai strīdu atrisinātu bez tiesas iesaistīšanas. „Civiltiesībās tiesa ir galējais līdzeklis gadījumiem, kad divas puses savā starpā strīdu atrisināt nevar,” saka Latvijas Universitātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore Daina Ose.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Personas, kas uzsākušas vai pret kurām uzsākts tiesas process, mēdz bravūrīgi teikt: "Es tāpat to lietu pārsūdzēšu, bet savu taisnību pierādīšu – iešu kaut līdz Augstākajai tiesai!" Pirms tā runāt, jāzina būtu vispārīgas lietas, ko vispār nozīmē tiesāšanās process – lietas skatīšanai jau no pirmās instances ir vajadzīgs pamats, lai tiesātos, savukārt lietas pārsūdzēšanai nepieciešami gan pārsūdzēšanas argumenti, gan juridiskas zināšanas. Nevar tiesāties tikai tāpēc, ka tā gribas vai spītīgi palikt pie sava viedokļa par to, kuram konkrētajā gadījumā ir un kuram nav taisnība.
Likums "Par tiesu varu" paredz, ka tiesu vara Latvijas Republikā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai tiesai un Satversmes tiesai, bet izņēmuma stāvokļa vai kara laikā – arī karatiesām. Tāpat šis likums paredz, ka civillietās tiesu spriež tiesa, izskatot un izlemjot tiesas sēdēs lietas par strīdiem, kas saistīti ar fizisko un juridisko personu civiltiesību, darba tiesību, ģimenes tiesību un citu tiesību un likumīgo interešu aizsargāšanu.
Civillietu izskatīšanas kārtību Latvijā regulē Civilprocesa likums. Šajā skaidrojumā tiek sniegts tikai vispārīgs ieskats civiltiesisko strīdu risināšanas un pārsūdzēšanas kārtībā. Šī raksta apskatā nav iekļauta strīdu izskatīšanas kārtība lietās par maza apmēra prasībām, kā arī saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā, ko regulē Civilprocesa likuma minētie īpašie noteikumi šādu kategoriju lietu izskatīšanai.
Vispirms – uz pirmās instances tiesu
Latvijas Universitātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore Daina Ose pirms tiesāšanās mudina izlasīt Civillikuma pirmo pantu: "Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības." Tātad, pirmkārt, katram vispirms jāpilda savi pienākumi tā, lai tiesāties nevajadzētu, otrkārt, jādara viss, lai strīdu atrisinātu bez tiesas iesaistīšanas. "Civiltiesībās tiesa ir galējais līdzeklis gadījumiem, kad divas puses savā starpā strīdu atrisināt nevar," saka D.Ose. Tai pašā laikā Civilprocesa likums paredz, ka katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā un personai, kas griezusies tiesā, ir tiesības uz tās lietas izskatīšanu likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā.
Lielāko daļu civillietu vispirms izskata rajona (pilsētas) tiesa kā pirmās instances tiesa. Neviens prasības iesniedzējs nevar apiet civilprocesā noteikto kārtību un doties uz augstāka līmeņa tiesu tikai tādēļ, ka viņam tā gribas. Civilprocesa likums paredz, ka tiesai pakļautās lietas izskata rajona (pilsētas) tiesa, izņemot atsevišķas lietas:
Ja prasītājs grib rosināt šādas lietas izskatīšanu, viņam jādodas uzreiz uz apgabaltiesu, kas šādā gadījumā uzskatāma par pirmās instances tiesu iepriekš minētajām lietām. Tāpat uzreiz uz apgabaltiesu jādodas tad, ja lietā savienoti vairāki prasījumi, no kuriem vieni piekrīt rajona (pilsētas) tiesas izskatīšanai, bet citi – apgabaltiesas izskatīšanai, vai arī rajona (pilsētas) tiesā pieņemta pretprasība, kas piekrīt izskatīšanai apgabaltiesā. Vēl likums paredz, ka Rīgas apgabaltiesa kā pirmās instances tiesa skata civillietas, kuru materiālos ir iekļauts valsts noslēpuma objekts.
Visos citos gadījumos - darba strīdos, ģimenes tiesību jautājumos, līgumstrīdos, komercstrīdos un citos civilstrīdos – pirmā vieta, kur sniegt prasību, vienmēr ir pilsētas (rajona) tiesa.
Kur un kā sniegt prasību
Pieņemsim, ka pušu starpā pastāv strīds, kuru vismaz viena no pusēm cenšas risināt: sūta vēstules ar mudinājumu nomaksāt parādu, pieprasa izmaksāt aizkavēto darba algu utt., bet otra puse atbildes vai nu nesniedz, vai arī atbildes saņēmējam tās šķiet netaisnīgas. Ja strīdu pašu spēkiem atrisināt neizdodas, ir pamats doties uz tiesu. Ja persona strīdu tiesā nevis beigs, bet sāks risināt, tas ir - nebūs centusies strīdu atrisināt sarunu ceļā, tiesa šādu prasību var atstāt bez izskatīšanas, norādot, ka prasītājs nav ievērojis attiecīgo lietu kategorijai noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību vai nav veicis likumā noteiktos pasākumus, lai noregulētu strīdu ar atbildētāju līdz prasības celšanai.
Prasība pret juridisko personu tiesā jāsniedz pēc tās juridiskās adreses, bet pret fizisko personu - pēc tās dzīvesvietas. Juridiskās personas adresi bez maksas var atrast Latvijā reģistrēto uzņēmumu, amatpersonu un dalībnieku datubāzē. Savukārt, ja prasība tiek sniegta pret fizisko personu, prasītājam jāzina šī cilvēka dzīvesvietas adrese. Ja prasītājs nezina atbildētāja dzīvesvietas adresi, tad viņš var rakstīt motivētu iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. "Kā pamatojums jānorāda, ka jāuzsāk tiesvedība civillietā," iesaka D.Ose. Vēl var lūgt tiesu šos datus izprasīt no Pilsonības un migrācijas dienesta pārvaldes vai ar publikāciju laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".
Dažos gadījumos, atbilstoši Civilprocesa likuma 28.pantam, prasītājs var izvēlēties, kurā tiesā prasību iesniegt. Piemēram, prasību par uzturlīdzekļu piedziņu vai paternitātes noteikšanu prasītājs var celt arī pēc savas dzīvesvietas, bet prasību, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, – arī pēc savas dzīvesvietas vai darbavietas.
"Neviens prasības iesniedzējs nevar apiet civilprocesā noteikto kārtību un doties uz augstāka līmeņa tiesu tikai tādēļ, ka viņam tā gribas."
Sniedzot prasību tiesā, jāuzraksta prasības pieteikums. Kas obligāti tajā norādāms (piemēram, likums, uz kura prasība pamatota, apstākļi, ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu, un pierādījumi, kas tos apstiprina utt.), pateikts Civilprocesa likuma 128.pantā. Norādes par to, kā uzrakstīt prasības pieteikumu, atrodamas Latvijas tiesu portāla sadaļā Dokumentu paraugi. Tomēr, kā norāda D.Ose, jāsaprot, ka ikviena lieta ir unikāla, un lielākajā daļā gadījumu nepietiks tikai ar savu datu ierakstīšanu standarta prasības pieteikuma formā – iespējams, jau te nāksies meklēt jurista palīdzību.
Lai tiesa sāktu skatīt lietu, jāsamaksā tiesas izdevumi: valsts nodeva, kancelejas nodeva un ar tiesāšanos saistītie izdevumi. Pirms atvērt maku, vērts izlasīt Civilprocesa likuma 43.pantu, kurā noteikts, kādos tiesāšanās gadījumos prasītājs vai atbildētājs no tiesas izdevumiem ir atbrīvojams. Piemēram, likums paredz, ka no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvojami prasītāji prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Tātad, ja prasītājs ir darbinieks, viņš no valsts nodevas un citiem maksājumiem ir atbrīvots, bet, ja prasītājs ir darba devējs, viņam šie izdevumi tomēr jāmaksā.
Civillietas pirmās instances tiesā izskata tiesnesis vienpersoniski, un tā tas notiek arī tad, ja pirmās instances tiesas lieta attiecīgajos un iepriekš minētajos izņēmuma gadījumos iesniegta apgabaltiesā. Prasītājs tiesnesi izvēlēties nevar – tiesneša izvēle notiek pēc nejaušības principa atkarībā no katras konkrētās tiesas tiesnešu specializācijas. Kad tiesa prasību ir pieņēmusi un lieta ir ierosināta, var sākties tiesāšanās.
Tiesas iznākums var būt dažāds – prasītājs un atbildētājs var izlīgt, vai arī viens kļūst par uzvarētāju, bet otrs par zaudētāju. Tiesas sprieduma rezolutatīvo daļu saīsinātā sprieduma veidā lietas dalībnieki uzzina, kad tiesa beidz skatīt lietu pēc būtības – vai nu uzreiz, vai atsevišķi nozīmētā tiesas sēdē 14 dienu laikā. Savukārt lietas pilnais spriedums, kurā ietverta arī tiesneša motivācija, tiek sagatavots 14 dienu laikā no saīsinātā sprieduma pasludināšanas.
"Ja persona strīdu tiesā nevis beigs, bet sāks risināt - nebūs centusies strīdu atrisināt sarunu ceļā -, tiesa šādu prasību var atstāt bez izskatīšanas."
D.Ose uzsver: "Lietas dalībniekiem uzmanīgi jāseko līdzi tam, ko saka tiesnesis. Nolasot saīsināto spriedumu, tiesnesis paziņo, kad būs gatavs pilnais spriedums. To lietas dalībniekiem tiesa klāt nenesīs – par pilno spriedumu jāinteresējas pašiem, un īpaši svarīgi to nenokavēt ir pusei, kas spriedumu grasās pārsūdzēt."
Pilnajā spriedumā tiesnesis būs paskaidrojis, kādēļ viņa lēmums bijis tieši tāds un ne citāds. D.Ose skaidro: "Lietas dalībniekam, lai arī viņš ir uzvarētājs vai zaudētājs, rūpīgi jāiepazīstas ar tiesneša argumentāciju – kāpēc lemts tieši tā. Zaudētājam nav prātīgi lietu pārsūdzēt principa pēc, redzot un nojaušot, ka lieta, vienalga, tiks zaudēta. Ja ir skaidrs, ka uzvarētājpusei ir bijusi taisnība – jāpieņem šis fakts un tiesāšanās jāpārtrauc."
Ja nu tomēr lietas zaudētājam šķiet, ka tiesnesis nav lēmis taisnīgi, spriedumu pilnībā vai kādā tā daļā var pārsūdzēt otrā instancē - apgabaltiesā vai, ja apgabaltiesa iepriekš minētos gadījumos skatījusi lietu kā pirmās instances tiesa, - Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā. Tas jāizdara 20 dienu laikā no pilnā sprieduma sastādīšanas dienas.
"Pārsūdzības termiņu sāk skaitīt ar nākamo dienu pēc pilnā sprieduma izgatavošanas dienas. Sprieduma izgatavošanas datums ir norādīts pašā spriedumā," norāda D.Ose.
Apelācijas instancē lietu atkal skata pēc būtības
Ar vārdu "apelācija" apzīmē kļūdaina vai netaisnīga tiesas sprieduma pārsūdzēšanu pēc būtības augstākās instances tiesā, kas ir tiesīga atstāt negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu vai taisīt jaunu spriedumu lietā. "Skatīt lietu pēc būtības nozīmē izvērtēt visus pierādījumus un strīda apstākļus noteikta strīda robežās," skaidro D.Ose.
Vārds "apelācija" tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ‘piesaukšana, pārsūdzība’. Latvijā apelācijas instances rajona tiesās izskatītām civillietām ir apgabaltiesas: Rīgas apgabaltiesa, Kurzemes apgabaltiesa, Latgales apgabaltiesa, Vidzemes apgabaltiesa un Zemgales apgabaltiesa. Savukārt, ja lieta izskatīta apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā, tad apelācijas sūdzība adresējama Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātai.
Rakstot apelācijas sūdzību apgabaltiesai vai AT Civillietu tiesu palātai, tajā jānorāda, kāpēc sūdzības iesniedzējs nepiekrīt pirmās instances tiesas tiesneša secinājumiem vai argumentiem, vai likuma normu tulkojumam. Nepietiks, ja pārsūdzībā tiks ierakstīts: "Man nepatīk spriedums." Tas nav arguments, lai lietu pārsūdzētu.
"Zaudētājam nav prātīgi lietu pārsūdzēt principa pēc, redzot un nojaušot, ka lieta, vienalga, tiks zaudēta."
Ja personai ir pietiekamas juridisko normu zināšanas, iespējams, ar lietas pārsūdzēšanu otrās instances tiesā varēs tikt galā paša spēkiem, tomēr, visticamāk, būs jālūdz palīdzība juristam, jo, pārsūdzot lietu, vērts zināt arī tiesu praksi un to, kā beigusies līdzīgu lietu izskatīšana.
To, kam tieši adresēt apelācijas sūdzību - kādai apgabaltiesai vai AT Civillietu tiesu palātai –, uzzināt būs viegli: pirmās instances tiesas pilnajā spriedumā būs norādītas pārsūdzības iespējas – konkrēta apgabaltiesa vai AT Civillietu tiesu palāta kā apelācijas sūdzības adresāts. Bet te jāievēro kāda būtiska nianse. Sūdzība gan jāadresē konkrētajai apgabaltiesai vai AT Civillietu tiesu palātai, bet jāiesniedz tajā pašā pirmās instances tiesā, kura lietu skatīja.
Kad pirmās instances tiesa saņems sūdzību, tā formāli izvērtēs, vai sūdzība iesniegta termiņā un vai samaksāti tiesas izdevumi, un tad sūdzību kopā ar lietas materiāliem pārsūtīs konkrētajai apgabaltiesai vai AT Civillietu tiesu palātai.
Lai uzzinātu, vai persona nav atbrīvota no tiesāšanās izdevumiem, atkal jāieskatās Civilprocesa likuma 43.pantā. Lasot šo pantu, jāielāgo, ka gan prasītājs, gan atbildētājs savu procesuālo stāvokli iegūst līdz ar civillietas ierosināšanu un tiesāšanās gaitā tas nemainās. Piemēram, ja darbinieks, būdams atbildētājs, gribēs lietu pārsūdzēt apgabaltiesā, viņu no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos neatbrīvos, jo viņš joprojām būs atbildētājs, nevis prasītājs.
Apgabaltiesa apelācijas instancē civillietas izskata koleģiāli trīs apgabaltiesas tiesnešu sastāvā, un te lietu atkal skata pēc būtības, tāpat kā pirmās instances tiesā, tikai nu jau kuplākā tiesnešu sastāvā – atkal izvērtē pierādījumus, paskaidrojumus utt. D.Ose uzsver, ka apelācijas instancē tiek ņemti vērā jau esošie lietas materiāli. Ja, piemēram, kāda puse vēlas iesniegt citus vai jaunus pierādījumus, tiesnesis tos gan var pieņemt, bet vienlaikus var iesniedzējam arī uzlikt naudas sodu par procesa kavēšanu.
Kad lietu izskatījusi arī apgabaltiesa un spriedums kādai no pusēm nav pa prātam – to ir iespēja atkal pārsūdzēt, jo vēl viena šāda iespēja ir: jāsniedz kasācijas sūdzība Augstākajā tiesā. "Ja persona ir lietu zaudējusi gan pirmajā instancē, gan apelācijā, tad būtu jāpadomā, vai ir pamats, jēga un vajadzība lietu pārsūdzēt arī kasācijā. Ja vienu un to pašu lietu ar vieniem un tiem pašiem pierādījumiem ir skatījuši četri tiesneši, tad kļūdīšanās iespēja tomēr ir visai maza," norāda D.Ose.
Pēdējā tiesu instance Latvijā – Augstākās tiesas Senāts
Tomēr pārsūdzības iespējas ir: 30 dienu laikā no otrās instances - apgabaltiesas vai AT Civillietu tiesu palātas – sprieduma pasludināšanas dienas var rakstīt kasācijas sūdzību, kas adresējama Augstākās tiesas Senātam. Sūdzība iesniedzama tiesai, kas taisījusi spriedumu, iemaksājot drošības naudu – 200 latus.
Pirms lieta nonāk Augstākās tiesas Senātā, kasācijas sūdzības vispārēju pamatotību un jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu izskata Senāta rīcības sēdē. Senāta rīcības sēde notiek trīs tiesnešu - senatoru - sastāvā. Ja kaut viens no senatoriem uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas instancē, senatoru kolēģija pieņem lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Ja senatoru kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma, tā ar savu rīcības sēdes lēmumu atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību. Šis "filtrs" paredzēts, lai Augstākās tiesas Senātā nenonāktu lietas, kas iepriekš jau izskatītas divās instancēs un uzskatāmas par izlemtām un spriedumi par atbilstošiem LR normatīvajiem aktiem.
Ja Augstākās tiesas Senāts pārsūdzēto tiesas spriedumu pilnīgi vai daļēji atcels vai grozīs, drošības naudu atmaksās, savukārt, ja kasācijas sūdzību noraidīs, drošības naudu neatmaksās. Tāpat drošības naudu neatmaksās, ja Augstākās tiesas Senāta rīcības sēdē atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību.
"Ja ir skaidrs, ka uzvarētājpusei ir bijusi taisnība – jāpieņem šis fakts un tiesāšanās jāpārtrauc."
Kasācijā lietu vairs neskata pēc būtības – te nevērtē un nepārvērtē pierādījumus un paskaidrojumus, bet gan sniedz daudz augstāka līmeņa skatījumu par tiesību normu piemērošanu un iztulkošanu. Pārsūdzēt lietu kasācijā pamats ir tad, ja pārsūdzētājs var norādīt, ka tiesa nepareizi ir piemērojusi vai iztulkojusi materiālo tiesību normu, pārkāpusi procesuālo tiesību normu vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas.
Piemēram, par procesuālo tiesību normu pārkāpumu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, katrā ziņā uzskatāms tas, ka tiesa lietu izskatījusi nelikumīgā sastāvā; tiesa lietu izskatījusi, pārkāpjot procesuālo tiesību normas, kas nosaka pienākumu paziņot procesa dalībniekiem par tiesas sēdes laiku un vietu; pārkāptas procesuālo tiesību normas par tiesvedības valodu; tiesas spriedums piešķir tiesības vai uzliek pienākumus personai, kura nav pieaicināta lietā kā procesa dalībnieks; lietā nav tiesas sēdes protokola vai pilna tiesas sprieduma.
Tāpat lietu pārsūdzēt kasācijā ir pamats tad, ja tiesa materiālo tiesību normu ir piemērojusi nepareizi, ja tā nepareizi attiecināta uz tiesas konstatētajiem apstākļiem vai ja materiālo tiesību norma nepareizi iztulkota.
Tā kā tā jau ir "augstākās līgas spēle", ir maz ticams, ka cilvēkam bez plašām juridiskām zināšanām izdosies lietu Augstākajā tiesā pārsūdzēt bez jurista palīdzības. Piemēram, kasācijas sūdzībā ir konkrēti jānorāda, kādu materiālo tiesību normu tiesa piemērojusi vai iztulkojusi nepareizi, kādu procesuālo tiesību normu pārkāpusi un kā tas ietekmējis lietas izspriešanu, vai kā izpaudies tiesas kompetences robežu pārkāpums.
Lietas izskatīšanai kasācijā var būt vairāki rezultāti: lietu pilnībā vai kādā tās daļā nosūta atpakaļ izskatīšanai apgabaltiesā vai arī atstāj spēkā esošo spriedumu, jo kasācijas instances spriedums nav pārsūdzams.
Ja prasītājs ar rezultātu joprojām nav mierā, viņam, ja vien atliek spēks un vēlme, ir tiesības vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja ir pamats uzskatīt, ka ir pārkāptas cilvēktiesības.
