SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Anda Rožukalne
RSU Komunikācijas fakultātes profesore
15. februārī, 2010
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Likumprojekts
TĒMA: Politika
4
4

Kas uzraudzīs Latvijas sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus?

Sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi ir vieta, kur var attīstīties žurnālistika, kur tā var mainīt savu kvalitāti, bet, ja vēlamies to mainīt, jāreformē arī sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa pastāvēšanas pamats.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Gada otrajā pusē Latvijā gaidāmas jaunas Saeimas vēlēšanas, politiķi jau plāno, kā piesaistīt balsis, bet sabiedrība vēl meklē ceļu, kā demonstrēt aktivitāti un informētību. Tieši tāpēc sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi un to kvalitātes jautājums atkal ir ļoti aktuāls, jo tie visplašākajai auditorijai var piedāvāt notikumu analīzi un vietu daudzveidīgām diskusijām.

Latvija nav nekāds izņēmums – strīdi ap sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu jēgu, to pārvaldes modeļiem un finanšu avotiem notiek daudzās valstīs. Vienīgā atšķirība –Latvijā arvien biežāk apšauba pašu sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu nepieciešamību, bet citās Eiropas valstīs diskutē, kā uzlabot to darbību. Lai gan pašlaik šķiet, ka vissāpīgākais ir sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu finansēšanas jautājums, tomēr krietni būtiskāk ir atrast savu modeli, kā no sabiedrības kabatas plašsaziņas līdzekļiem savākto naudu pārvaldīt tieši sabiedrības interesēs.

"Latvijā arvien biežāk apšauba pašu sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu nepieciešamību, bet citās Eiropas valstīs diskutē, kā uzlabot to darbību."

Tā kā pagājušajā nedēļā piedalījos Starptautiskās plašsaziņas līdzekļu menedžmenta asociācijas (EMMA) konferencē “The Changing Ecology of the Media” Londonā, kur liela uzmanība bija pievērsta sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu attīstībai, un pēdējo trīs mēnešu laikā esmu bijusi iesaistīta LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu problēmām veltītajā darba grupā, šajā rakstā vēlos piedāvāt diskusijai jautājumus, kas saistīti ar sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu – Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas – uzraudzību Latvijā.

Jautājumi, kas jāuzdod

Pašreizējā situācija ir skaidra jau sen: Latvijā sabiedrība nav apmierināta ar sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, jo tie savā darbībā nav varējuši demonstrēt pašu galveno – darbošanos sabiedrības interesēs, nemainīgi augstu profesionālo kvalitāti un neatkarību no politiķiem. Nacionālo Radio un televīzijas padomi (NRTP), kas ir plašsaziņas līdzekļu uzraugs, ievēlē Saeima un tā atbilstoši koalīcijas sadalījumam nominē kandidātus padomei. Tādā veidā politiskie spēki ieliek katrs savu ietekmes kāju NRTP rindās, savukārt profesionālisma un neatkarības kritēriji padomes sastāva veidošanā nav paši būtiskākie. Tam ir vēsturisks cēlonis: citās valstīs sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi jau sākotnēji tika veidoti, lai sabiedrības interesēs pildītu savu unikālo misiju un dotu līdzdalības iespēju dažādām sabiedrības grupām, postpadomju telpā, arī Latvijā, sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi automātiski tika veidoti no agrākajām valsts struktūrām. Līdz šai dienai gan politiķi, gan amatpersonas publiski saka: nevis sabiedriskie, bet valsts plašsaziņas līdzekļi, tādējādi nostiprinot pārliecību, ka sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir apkalpot nevis sabiedrību, bet valsti. Kamēr ir šāda attieksme, sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi spiesti balansēt starp sabiedrības un politiķu spiedienu, nepiedāvājot neatkarīgu skatījumu, viedokļu daudzveidību, ko neietekmē komerciāls vai/un politisks spiediens. Gribam vai negribam to atzīt, šī situācija atstāj iespaidu uz sabiedrības izpratnes līmeni par daudziem jautājumiem. Bet pati esošā padome nebauda sabiedrības uzticību un cieņu, tai pietrūkst autoritātes un spējas iestāties par plašsaziņas līdzekļu interesēm un arī prasmes tās sabalansēt ar sabiedrības prasībām.

"Līdz šai dienai gan politiķi, gan amatpersonas publiski saka, nevis sabiedriskie, bet valsts plašsaziņas līdzekļi."

Topošais Elektronisko mediju likums, kas pašlaik otrajā lasījumā tiek skatīts Latvijas parlamentā, neparedz būtiskas izmaiņas uzraudzības institūcijā, lai gan tajā iekļauta prasība plašsaziņas līdzekļus uzraugošās padomes kandidātu izvēles gaitā konsultēties ar biedrībām un nodibinājumiem, kas darbojas plašsaziņas līdzekļu un cilvēktiesību jomā. Šis likuma jauninājums nedod iespēju būtiski izmainīt situāciju, kad plašsaziņas līdzekļus Latvijā uzrauga neliels, politiķu ietekmēts cilvēku loks. Arī sabiedriskas organizācijas var būt politiski angažētas un tikai izlikties par kādas grupas pārstāvēm. Es uzskatu, ka problēma nav tikai daudzkārt kritizēto NRTP locekļu individuālajos uzskatos un pieņemtajos lēmumos, bet uzraudzības sistēmā. Tāpēc plašsaziņas līdzekļu uzrauga kandidāti jāizvēlas no daudz plašāka loka un sabiedrībai vajadzētu būt iespējai ne tikai “konsultēties”, bet arī reāli ietekmēt sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu uzraudzības institūciju. Tās uzdevums taču ir pārstāvēt tieši sabiedrību, tās intereses un tās naudu!

Atbildes, kuras jāizvērtē

Eiropas valstīs ir dažādi modeļi, kā tiek risināts sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu uzraugu neatkarības jautājums. Latvijai nav jākopē citu pieeja, bet jāmeklē savai situācijai vispiemērotākais modelis, proti, jāmeklē veids, kā palielināt uzrauga neatkarību no politiskajām partijām un tā lielāku atbildību sabiedrības priekšā, spēju profesionāli uzraudzīt plašsaziņas līdzekļu darbu. Daudzviet sabiedriskā radio un televīzijas uzraugu izvēles pieeja ir līdzīga Latvijai – parlaments kandidātus apstiprina, tomēr atšķiras plašsaziņas līdzekļu uzraugošās padomes locekļu atlases modeļi.

"Jāmeklē veids, kā palielināt uzrauga neatkarību no politiskajām partijām un tā lielāku atbildību pret sabiedrību."

Daudzās valstīs ir atrisināts jautājums, kā sabiedrība var ietekmēt plašsaziņas līdzekļu uzraugu atlasi, jo noteikti stingri kandidātu atbilstības kritēriji (kompetences un darba pieredze noteiktās jomās, parasti plašsaziņas līdzekļu un kultūras jautājumos), paredzēts, ka šajā procesā piedalās sabiedriskās un profesionālās organizācijas. Īrijā tiek pieprasīts, lai līdzīgā skaitā padomē būtu sievietes un vīrieši. Slovākijā sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu padomei ir pienākums  veidot un savā darbā iesaistīt konsultatīvas padomes, kurās darbojas dažādu organizāciju pārstāvji. Apvienotajā Karalistē sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa uzraudzības padome veido divas komitejas: viena no tām atbildīga par dažādu šīs valsts reģionu interesēm, otra pārstāv vecus cilvēkus un personas ar īpašām vajadzībām. Vēl plašāka dažādu interešu pārstāvniecība ir Šveices sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa uzraudzības padomē. Norvēģijā un arī citur SM padomēs darbojas amatpersonas vai pat īpašas valdes, kas uzklausa auditorijas sūdzības un risina konfliktus. Piemēram, Ungārijā sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus uzrauga padome, kurā ir 29 cilvēki, astoņi no tiem ir pastāvīgi locekļi, ko ievēlē uz četriem gadiem, bet pārējie mainās katru gadu, pārstāvot sabiedriskās, reliģiskās organizācijas, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un citas sabiedrības grupas. Pastāvīgie padomes locekļi strādā ikdienā, bet pārējie ierodas uz regulārām sēdēm, kurās diskutē un pieņem lēmumus. Lai arī šāda pieeja negarantē harmoniju, jo reāla ietekme ir astoņiem pastāvīgajiem padomes locekļiem, tomēr pārējie padomes pārstāvji var bloķēt noteiktus lēmumus. Tā kā starp padomes locekļiem nav panākta vienošanās par Ungārijas sabiedriskās televīzijas vadītāja kandidatūru, jau divus gadus lielā padome nepiekrīt konkrēta cilvēka apstiprināšanai un jaunais vadītājs nav stājies amatā. Šo gadījumu var vērtēt dažādi, bet ir skaidrs, ka Latvijā jaunā elektronisko mediju padome (kā to sauc likumprojektā) nevar palikt kā noslēgta un no ārpuses neietekmējama vienība, kura pēc iecelšanas pat regulāri neatskaitās par savu darbību.

Jautājumi, kas jāatrisina

Lai arī, strādājot Saeimas darba grupā, bija jādzird nepārprotams politiķu uzstādījums, ka jauno Elektronisko mediju likumu jau atkal neizdosies pieņemt, jo palicis pārāk īss laiks līdz kārtējām Saeimas vēlēšanām, es gribētu uzsvērt, ka tieši šobrīd ir nepieciešams izmainīt esošo situāciju.  Tehnoloģiju attīstība un sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu auditorija, kas samazinās, rada risku, ka būs arvien grūtāk pamatot SM unikālo lomu demokrātiskas sabiedrības struktūrā. Mainot plašsaziņas līdzekļu likumdošanas un uzraudzības sistēmu, var izmainīt arī paša plašsaziņas līdzekļa dabu un auditorijas uzticību, attieksmi, jo līdz šim Latvijas kultūrā joprojām pietrūkst izpratnes par sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu jēgu.

Sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa uzraudzības problēma bija viena no tām, ar ko strādāja minētā Saeimas darba grupa, piedāvājot grozījumus, kas paredz daudz plašāku sabiedrības iesaistīšanos plašsaziņas līdzekļu uzraudzības padomes veidošanā, iekļaujot arī iespēju ne vien “konsultēt”, bet savus kandidātus ieteikt Valsts prezidentam, plašsaziņas līdzekļu profesionāļu organizācijām, citām biedrībām, kas pārstāv dažādas intereses. Priekšlikumos definētas arī prasības kandidātiem, paredzot, ka nākamajai padomei būs nepieciešams ļoti plašs kompetenču loks – sākot ar komunikācijas tehnoloģiju izpratni līdz ekonomikas zināšanām. Jauna ir priekšlikumos iekļautā prasība padomei katru gadu apstiprināt gada pārskatu par savu darbu. Piedāvājām deputātiem arī radikāli mainīt plašsaziņas līdzekļu likumdošanas sistēmu, nodalot atsevišķu likumu, kas attiektos tikai uz sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem.

"Piedāvājām deputātiem radikāli mainīt plašsaziņas līdzekļu likumdošanas sistēmu, izdalot atsevišķu likumu, kas attiektos tikai uz sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem. "

Nekad agrāk šādi risinājumi nav piedāvāti likumdošanas labojumu formā. Tas pēc tik daudziem gadiem, kad dažādas jaunā likuma versijas ir pazudušas aizmirstībā, ir vēl viens mēģinājums savienot profesionālās zināšanas plašsaziņas līdzekļu jomā un sabiedrības iesaistīšanos plašsaziņas līdzekļu uzraudzībā. Būtībā tas ir, manuprāt, vienīgais ceļš, kā var pārvarēt apburto loku, kad politiķi slēptāk vai atklātāk kontrolē plašsaziņas līdzekļus, bet sabiedrība, pie tā pieradusi, tikmēr kļūst arvien vienaldzīgāka un vairs neizprot, kāda ir gudra un kvalitatīva sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa nozīme. Tāpēc nobeigšu ar vēl vienu piemēru: tik ļoti apbružātā krīze būtu citāda un mēs arī to citādi redzētu, ja vien plašsaziņas līdzekļi un tieši sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi uzņemtos atbildību par auditorijai sniegtās analītiskās informācijas dziļumu. Diemžēl tie pārsvarā nepiedāvāja cēloņu analīzi un nebija gudrāki par politiķiem vai amatpersonām, kuru vārdi un viedokļi tik kāri tverti, lai tos nodotu auditorijai bez kritiska izvērtējuma. Sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi ir vieta, kur  var attīstīties žurnālistika, kur tā var mainīt savu kvalitāti, bet, ja vēlamies to mainīt, jāreformē arī sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa pastāvēšanas pamats.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU