Apzīmējums „eksperts”, salīdzinot ar vērotāju, interesentu vai komentētāju, kuriem tiek prasīts publisks viedoklis par kādu specifisku jautājumu, atšķiras ar respektablu, autoritatīvu pieskaņu. Proti, ar vārdu „ekspertīze” (pārņemts no latīņu valodas vārda ar nozīmi ‘izmēģināt’, ‘pārbaudīt’) tiek saprasta lietpratēja veikta izpēte, pārbaude kādā konkrētā jautājumā, lai dotu pamatotu atzinumu. Tātad eksperts – lietpratējs, profesionālis savā jomā.
Vārds „eksperts” kā lietpratēja apzīmējums sabiedriski politisko procesu novērtējumos Latvijas publiskajā telpā ienāk visai pakāpeniski. Līdz pat 90. gadu beigām tas tiek attiecināts galvenokārt uz Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Eiropas Savienības institūciju speciālistiem, kas mūsu valsti apmeklēja kā konsultanti privatizācijas, ekonomiskās un sociālās attīstības jomā.
Taču jau 90. gadu otrajā pusē plašsaziņas līdzekļos eksperta statusā parādās arvien vairāk dažādu jomu pašmāju speciālistu, dodot ieteikumus būtiskos valsts politikas jautājumos. Bieži vien tie ir pazīstami akadēmisko aprindu pārstāvji. Tā, piemēram, 1998. gada maijā nacionālā ziņu aģentūra LETA vēsta, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis tiekas ar „ekspertiem, kas izstrādā Latvijas tēla veidošanas stratēģiju, - Annu Žīguri, Dainu Šveicu, Imantu Ziedoni, Raitu Karnīti, Maiju Kūli un Andri Buiķi, lai pārrunātu Latvijas Institūta veidošanas mehānismus un tā iespējamo pakļautību”.
Politikas eksperti, vērotāji, tehnologi...
Latvijas iekšpolitikas eksperta apzīmējuma ģenēze plašsaziņas līdzekļos arī tapusi visai pakāpeniski. Acīmredzot attiecīgas pieredzes un skaidru kritēriju trūkuma dēļ. Tā 1996. gada nogalē Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījuma „Nedēļa” redaktors Mārtiņš Ķibilds stāsta par Latvijas politikā un biznesā ietekmīgāko cilvēku reitinga sastādīšanas metodēm.
„Ķibilds informē, ka ekspertus viņš izvēloties pats, nepielietojot kādas īpašas metodes. Starp šiem ekspertiem esot žurnālisti, kā arī politisko partiju un biznesa struktūru varas pārstāvji. Atlasot šos cilvēkus, Ķibilds vadījies pēc pāris kritērijiem. Speciālisti paši nedrīkstot būt iespējamie kandidāti, kuri varētu tikt iekļauti reitingā, proti, ja tie esot politiķi vai biznesmeņi, tad ne plašākā mēroga. Otrkārt, politiskajiem un ekonomiskajiem spēkiem ekspertu sastādītajā sarakstā esot jābūt līdzsvarā,” LETA ziņa minētā gada 29. novembrī.
"Latvijas iekšpolitikas eksperta apzīmējums medijos ienācis pakāpeniski - attiecīgas pieredzes un skaidru kritēriju trūkuma dēļ."
Vārdkopa „politikas eksperts” LETA ziņās pirmoreiz parādās 2001. gada 31. janvārī. Šis gods tiek politologam Jānim Ikstenam. Publikācijā par politisko partiju konkurences cīņu Ventspilī aģentūra vēsta: „Politologs Jānis Ikstens uzsvēra, ka tas ir pozitīvs moments, jo radīs konkurenci. – Cik reāla būs konkurence, noteiks laiks, – piebilda politikas eksperts.”
Nākamreiz LETA ziņās apzīmējums „politikas eksperts” atrodams 2002. gada 2. oktobrī. Šoreiz – jau daudzskaitlī. Publikācijā par tā dēvēto „Latvijas ceļa” un „Tautas partijas” skrejlapu konfliktu aģentūra raksta: „Par labu LC un TP konflikts nenāks nevienai no abām konfliktējošajām partijām, - aģentūras LETA aptaujātie politikas eksperti bija vienisprātis.” Ekspertu godā šoreiz sociologs Arnis Kaktiņš, portāla "Delfi" galvenais redaktors Ingus Bērziņš, Sabiedrības par atklātību "Delna" vadītāja Inese Voika, Sorosa fonda un "Delnas" kopprojekta direktore Lolita Čigāne un politologs Valts Kalniņš.
Minētie cilvēki, no kuriem lielākā daļa ir korupcijas un valsts pārvaldes problēmu jomās strādājošu nevalstisko organizāciju pārstāvji, arī turpmāk plašsaziņas līdzekļos dominē kā eksperti dažādās iekšpolitikas jomās. Šis uzskaitījums vēl jāpapildina ar virkni augstskolu politoloģijas un socioloģijas mācībspēku, žurnālistu un pat izbijušu politiķu vārdiem, kuri kā iekšpolitisko procesu eksperti regulāri parādās presē, televīzijā, radio.
Patlaban, gluži kā pirms ikkatrām vēlēšanām, medijos, tajā skaitā sabiedriskajos, iekšpolitikas ekspertu statusā figurē cilvēki, kurus varētu raksturot kā politekonomisko grupējumu algotus polittehnologus vai politiski angažētus sabiedrisko attiecību speciālistus. Ne vienmēr šie ļaudis tiek prezentēti tieši kā „politikas eksperti”. Dažkārt viņi ir „politikas vērotāji” vai „politologi”. Taču neatkarīgi no epitetiem, ar ko tiek pagodinātas minētās personas, ir labi zināms, ka plašsaziņas līdzekļos izteikts vārds Latvijas pilsoņu pirmsvēlēšanu ieskatus noteikti iespaido krietni vairāk par politisko partiju programmām.
„Eksperts” – neveiksmīgs apzīmējums
„Politikas eksperts – tas ir ļoti neveiksmīgs apzīmējums, aiz kura žurnālisti bieži vien slēpj savu slinkumu plašāk atšifrēt konkrēto informācijas avotu,” norāda politoloģe, Sabiedriskās politikas centra „Providus” pētniece Iveta Kažoka, kuru pašu medijos nereti apzīmē kā eksperti iekšpolitikas jautājumos. Minētais jēdziens ir pārāk vispārinošs un maldinošs, tādējādi nav korekti izmantojams plašo iekšpolitisko procesu kontekstā, uzskata politoloģe. Apzīmējums „eksperts” vairāk esot attiecināms uz daudz šaurākām kādas specialitātes jomām, piemēram, latviešu un krievu attiecībām, atsevišķiem integrācijas jautājumiem un tamlīdzīgi.
"Politikas eksperts - tas ir ļoti neveiksmīgs apzīmējums, aiz kura žurnālisti bieži vien slēpj savu slinkumu."
„Uzskatu, ka eksperta statuss prasa dziļākas zināšanas un pētījumus konkrētajā jautājumā, ne vienmēr tās spēj aizvietot darba pieredze vai personiska pazīšanās,” lēš mediju kritiķe, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes studiju programmas “Žurnālistika” vadītāja Anda Rožukalne. Vērtīga varot būt par ekspertiem pieaicināto cilvēku sniegtā informācija, kas saistīta ar konkrēto pieredzi un paša darbību, nevis visiem iespējamiem jautājumiem, sākot ar politikas prognozēm, tiesību aktu niansēm vai izglītības sistēmas pārveidošanu.
Līdzīgās domās ir Biznesa augstskolas „Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs Ainārs Dimants: „Termins „eksperts” ir izmantojams galvenokārt kā „jumta” jēdziens, nevis precīzs apzīmējums plašu iekšpolitisko procesu komentāros un skaidrojumos.”
Kādas ir jūsu attiecības ar politiskajām partijām?
Aiz apzīmējuma „eksperts” bieži tiek slēpta vēlme dziļāk neatšifrēt to, kas patiesībā ir žurnālista aptaujātais cilvēks. Sevišķi pirms vēlēšanām. „Šādu situāciju Latvijā ir ne mazums – tiek prasīts viedoklis cilvēkiem, kas konsultē partijas par maksu,” uzsver I. Kažoka. Turklāt, kā norāda A. Dimants, plašsaziņas līdzekļos kā iekšpolitikas eksperti figurē vieni un tie paši cilvēki, lai gan faktiski potenciālo informācijas avotu loks ir ievērojami plašāks.
Viens no iemesliem, kas izskaidro šādu praksi, ir atsevišķu informācijas avotu viegla pieejamība un pastāvīgā gatavība izteikt spilgtu viedokli, uzskata A. Rožukalne, norādot, ka tādējādi nav grūti izskaidrot, kādēļ tik bieži mediju viesi ir dažādu politisko spēku kādreizējie darbinieki vai bijušie biedri.
Nereti kā iekšpolitiskos procesus aplūkojošu raidījumu vai preses publikāciju informācijas avoti tiek pieaicināti ne vien acīmredzami politiski angažētas, bet arī gluži odiozu reputāciju ieguvušas personas. Bieži vien, ja šāds jautājums vispār tiek uzdots, izvēle tiek pamatota ar viedokļu daudzveidības nepieciešamību. „Viedokļu dažādībai ir jābūt,” norāda I. Kažoka, „tomēr žurnālista uzdevums ir raudzīties, lai diskusijās netiek aicināti cilvēki, kuriem ir neafišētas intereses.” Ja žurnālists par to nav pārliecināts, viņam, kā uzskata politoloģe, šādus cilvēkus aicināt nevajadzētu vai arī – eksperta statusā pieaicinātajam būtu atklāti jājautā: kādas ir jūsu attiecības ar politiskajām partijām?
"Aiz apzīmējuma "eksperts" bieži tiek slēpta vēlme dziļāk neatšifrēt to, kas patiesībā ir žurnālista aptaujātais cilvēks."
Kā pozitīvu piemēru I. Kažoka min žurnālistu Andreju Mamikinu, kurš tiešajā ēterā nevairoties no raidījuma viesiem neērtiem jautājumiem. Ja nu tomēr sižetā vai preses publikācijā tiek izmantots avots, kura neitralitāte var tikt apšaubīta, žurnālistam nāktos auditorijai šādu izvēli pamatot, uzsver politoloģe.
Līdzīgās domās ir A. Rožukalne: „Ekspertu uzticamību var palielināt, precīzi nosaucot viņa darbavietu vai saistību ar apspriežamo jautājumu, jo tikai tā iespējams novērtēt, vai sniegtais viedoklis ir neatkarīgs. Lai nerastos kļūdaini priekšstati par neatkarību vai tieši otrādi - par angažētību, ir tikai normāli, ja žurnālisti regulāri uzdod jautājumus par to, cik lielā mērā un kā konkrētais cilvēks saistīts ar apspriesto jautājumu. Jau vairākus gadus eksperta vietā tiek lietots aptuvenais apzīmējums "politikas vērotājs", tomēr būtu tikai normāli, ja žurnālisti īsti amerikāniskā stilā "politikas vērotājiem" vai "polittehnologiem" uzdotu jautājumu - kā jūs nopelnāt naudu dzīvošanai?”
„Eksperts ir lietpratējs, kas dod kompetentu viedokli ar skatu no malas, pats paliekot nesaistīts ar izskatāmo jautājumu,” uzsver A. Dimants. Atsaucoties uz televīzijas kanāla CNN praksi Amerikas Savienotajās Valstīs, arī viņš atgādina par Latvijā bieži piemirsto tiešuma lomu žurnālistikā: žurnālistam neviens neliedz tieši ēterā pajautāt, par ko eksperta statusā pieaicinātais ir balsojis vai balsos nākamajās vēlēšanās.
