Minētā dokumenta izstrāde ministrijas darba kārtībā ir jau kopš 2008. gada augusta. Tam jābūt gatavam līdz šā gada 31. decembrim. Pamatnostādņu darbības termiņš plānots no 2011. gada līdz 2017. gadam.
Dokumenta izstrādē – plaša pārstāvniecība
Lai izpildītu šo uzdevumu, pagājušajā gadā ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Edgara Zalāna rīkojumu Piekrastes telpiskās attīstības stratēģijas izstrādei tika izveidota darba grupa, kurā iekļauti pārstāvji no RAPLM, Ekonomikas, Vides, Zemkopības un Satiksmes ministrijas; Tūrisma attīstības valsts aģentūras; Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas; Kurzemes un Rīgas plānošanas reģiona; Dabas aizsardzības pārvaldes Slīteres un Ķemeru nacionālo parku, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācijām; Valsts meža dienesta; Jūrmalas, Liepājas, Ventspils un Rīgas pilsētas; Salacgrīvas un Ventspils novadu pašvaldībām; Biznesa augstskolas „Turība”; Hidroekoloģijas institūta; Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes; Arhitektu savienības, Vides konsultatīvās padomes, Teritoriālplānotāju asociācijas, lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs”; Pašvaldību savienības, Piekrastes pašvaldību apvienības; SIA „Grupa 93” un SIA „Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrs”.
Kā redzams, pārstāvniecība piekrastes pamatnostādņu izstrādē ir gana plaša, lai būtu pamats cerēt, ka dokuments iznākumā būtu tāds, kas apmierinātu visas ieinteresētās puses.
RAPLM interneta vietnē bija ievietots aicinājums līdz 15. janvārim pieteikties ikvienam, kurš vēlas Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādņu izstrādē līdzdarboties. Kopš 2009. gada maija piekrastes attīstības telpiskajā plānošanā ieinteresētie iedzīvotāji savas domas var izteikt RAPLM mājaslapas sadaļā „Aktualitātes”. Publiskā apspriešana norisināsies arī pēc tam, kad pamatnostādņu projekts tiks izsludināts valsts sekretāru sanāksmē.
Piekrastes josla – Latvijas vārīgais jautājums
„Latvijas piekraste valsts attīstības kontekstā nav pietiekami novērtēta un netiek izmantota kā īpašs Latvijas izaugsmes resurss un priekšrocība,” konsultatīvās attīstības padomes sēdē, diskutējot par pamatnostādņu izstrādi, norādīja E.Zalāns. Arī darba grupa secinājusi, ka nacionālā līmenī trūkst vienota skatījuma uz piekrastes attīstību un nav arī atbalsta politikas piekrastes potenciāla pilnvērtīgai izmantošanai.
Bet eksperti Baltijas jūras piekrastes attīstības redzējumu formulējuši šādi: „Latvijas piekraste ir unikāla un daudzveidīga, kvalitatīva un ekonomiski aktīva telpa ar tīru ūdeni, gaisu, pludmali, retām un dabiskām ekosistēmām un maz pārveidotām ainavām. Piekraste iekļauj Latviju starptautiskajā telpā un veicina Latvijas atpazīstamību visā pasaulē. Piekraste ir būtisks atpūtas un tūrisma galamērķis ar piemērotu publisko infrastruktūru.”
"Piekraste iekļauj Latviju starptautiskajā telpā un veicina Latvijas atpazīstamību visā pasaulē. Piekraste ir būtisks atpūtas un tūrisma galamērķis ar atbilstošu publisko infrastruktūru."
Tieši šis pēdējais teikums, šķiet, ir iemesls, kādēļ jūras piekrastes attīstības jautājums ir viens no Latvijas karstajiem kartupeļiem, kas gadiem tiek viļāts pa interešu karotēm. Ko piekrastes zonā drīkst būvēt, kādus rūpalus atļaut, kādus ne, lai vienlaikus nekaitētu dabai? Tikmēr tie, kas ļoti gribējuši un kam rocība ļāvusi, jūras krastā savas villas un kotedžas jau sabūvējuši, bet vērienīgākām darbībām maisam galu attaisīt nav bijis dūšas, jo tad mūsu mazajā valstī tradicionāli var sākties īstas raganu dejas.
Konsultatīvās padomes sēdē kā benzīnu ugunī uz karstām pēdām ielēja Latvijas Būvnieku asociācijas vadītājs Viktors Puriņš ar repliku: lūk, austrumu valstīs jūras malā, turpat uz mūra, kas sargā krastu no izskalošanas, slejas pieczvaigžņu viesnīcas un, lūk, nekas ļauns dabai nav noticis!
Tikām piekrastes teritorijās tūrisma infrastruktūras attīstība nīkuļo bez skaidras koordinācijas. Kā portālam LV.LV stāsta asociācijas „Lauku ceļotājs” vadītāja Asnāte Ziemele, kas iekļauta vadlīniju izstrādes darba grupā, īpaši aizsargājamās dabas teritorijās arī pašlaik tiek rakstīti projekti, lai iegūtu Eiropas struktūrfondu līdzfinansējumu tūrisma objektu attīstībai, bet tas notiek nekoordinēti bez iekļaušanās nacionālā mēroga koncepcijā.
„Nav zināms, kā īsti rīkoties ar jahtu piestātņu izbūvi Pāvilostā vai Kolkā. Katrā ziņā būtu jāzina, kā plānot tūristu plūsmas virzību – kur būs industriāli objekti, kur privātās, kur – publiskās atpūtas zonas, lai viņi nemaisītos pa kājām ražotājiem un nemaldītos gar privātmāju žogiem, niknu suņu aprieti.”
Šai kontekstā galīgi nesaprotama šķiet, piemēram, Vācijas mazo miestiņu labklājība, kur vienīgais iedzīvotāju iztikas avots faktiski ir tūristu uzņemšana un izmitināšana sezonas laikā pie nemīlīgās un dubļainās Ziemeļjūras un kur visiem ir labi – gan tiem, kas no šīs nodarbes nopelna, gan tiem, kuri jūras krastā tiek gaidīti kā acuraugi.
Ārvalstu investoru padomes izpilddirektors Ģirts Greiškalns konsultatīvās padomes sēdē kā atpalicības iemeslu min politiskās gribas trūkumu šajā virzienā kaut ko uzsākt. „Latvijā šobrīd it kā daudz ko drīkst, daudz kas ir atļauts, bet, kad nonākam līdz konkrētām darbībām, izrādās – bet ne tur, bet ne to...” Viņš jautā: kādas sekas būs šim dokumentam – Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnēm?
No situācijas izvērtējuma līdz investīciju atbalsta virzieniem
RAPLM redzējums par attīstības pamatnostādnēm ir šāds: dokuments ietvers pārskatu par esošo situāciju un problēmām, noteiks piekrastes vērtību nacionālā līmenī, definēs vienotu piekrastes aizsardzības un attīstības mērķi, kā arī paredzēs konkrētus rīcības virzienus:
- uzlabot vides kvalitāti, īstenojot ūdenssaimniecības projektus pilsētās un ciemos;
- pilnveidot publisko infrastruktūru, uzlabojot piekrastes sasniedzamībai nozīmīgo autoceļu kvalitāti, nodrošinot pieejamību jūrai un citām nozīmīgām dabas un kultūras mantojuma vietām un objektiem (stāvlaukumi, gājēju celiņi, piebrauktuves operatīvajam transportam, veloceliņi, atpūtas vietu un pludmales labiekārtojums, peldvietas);
- atbalstīt uzņēmējdarbību, attīstot ostas kā kompleksus piekrastes ekonomiskās aktivitātes centrus, izveidojot jahtu piestātņu tīklu, sekmējot piekrastes zvejas iekļaušanu tūrisma produktos, attīstot kūrortu un veselības tūrismu visa gada garumā, veicinot alternatīvu atjaunojamo resursu izmantošanu.
Pamatnostādnes stratēģiski ir ļoti svarīgas, jo būtu pamats, uz kura nākamajā Eiropas Savienības struktūrfondu apguves posmā veidot valsts atbalsta programmas saistībā ar piekrastes teritoriju attīstību.
"Jūras piekrastes attīstības jautājums ir viens no Latvijas karstajiem kartupeļiem, kas gadiem tiek viļāts pa interešu karotēm."
Pašlaik, kā izskanēja konsultatīvās padomes sēdē, „nauda būtu, bet nav likumīga pamatojuma, kā to paņemt”. Piekrastes attīstība lielā mērā sasaucas ar pārrobežu sadarbības projektiem. Vēl viens vadlīniju uzdevums ir – būt pamatojumam nepieciešamiem grozījumiem normatīvajos aktos.
Cik dzīvē noderīgs būs jaunais dokuments
„Mēs neesam karsti piekrastes apbūvēšanas aizstāvji. Bet, kā rīkoties, ja, piemēram, piekrastē kādreiz ir bijusi osta, kuru šobrīd vairs nevar atjaunot, jo vispār nav saprotams, kādā veidā to drīkst darīt? Nevar runāt par investīciju politiku, ja investoram nekas nav skaidrs, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, cik ilgā laikā viņš saņems atbildi – astoņos, trīsdesmit sešos mēnešos?” uzskata E.Zalāns.
Ingūna Urtāne, RAPLM Telpiskās plānošanas departamenta direktore, uzskata, ka pamatnostādņu izstrādes pirmējais uzdevums ir provocēt viedokļu apmaiņu, kas pabīdītu uz priekšu reģionālās politikas attīstību. „Iepriekšējā programmēšanas periodā šāds mēģinājums bija, bet neveiksmīgs; tagad redzam, ka neviena institūcija it kā nav pret to, ka piekrastē vajadzētu pavērt plašākas iespējas tūrisma industrijai, zvejniecībai, bet ir vajadzīgs kāds, kas šo viedokli veido un virza uz priekšu.”
Konsultatīvās padomes loceklis arhitekts Sergejs Ņikiforovs domā, ka piekrastes teritorijās vajadzētu sīki izpētīt vides, ekonomiskos un sociālos faktorus, to mijiedarbi, jo tikai tā būs saprotams, kāda veida attīstība un atbalsta mehānismi tur paredzami. „Procedūra plānošanas hierarhijā ir skaidra, bet šie piekrastes joslas 500 kilometri Latvijā ir ārkārtīgi dažādi,” viņš uzsver.
„Atsevišķos gadījumos piecu kilometru josla no krasta, par ko saistībā ar pamatnostādnēm ir runa, varētu būt pārāk šaura, bet citviet arī trīs kilometri varētu būt par daudz. Klaipēda, Liepāja, Ventspils – tās ir autonomas ekonomiskās sistēmas. Teritorijā starp Liepāju un Ventspili ir labi vides un tūrisma apstākļi, bet nav nekādas ražošanas. Iespējams, to arī nemaz nevajag.
No otras puses, turpat netālu lietuvieši piekrastes teritoriju industriāli izmanto ļoti intensīvi: tur ir Būtiņģe, Klaipēda. Lietuviešiem krasta līnija ir pārāk īsa, viņi brauc atpūsties uz Latviju, jūrmalā pērk nekustamos īpašumus. Manuprāt, šī mijiedarbība ir jāanalizē un jādomā, kā, to izmantojot, piekrasti iedarbināt. Šo zonu vajadzētu paplašināt vismaz līdz Kuldīgai. Tas ir arī pārrobežu projektu lauks. Mēs varētu piedāvāt visam reģionam tūrisma, atpūtas un kultūras potenciālu.
Savukārt Rīgas jūras līcis ir senais lībiešu areāls, kas bija tendēts uz jūru. Pašreizējā brīdī tas kļuvis par nomali, kur gandrīz nekā nav. Bet tur cilvēki pērk īpašumus, tā kļuvusi par atpūtas teritoriju, privātās atpūtas zonu, kur atkal ir savi noteikumi. Acīmredzot šādu sistēmu vajadzētu apvienot vienā lielā veselā.”
Arhitekta viedokli komentēja E.Zalāns: „Ja atskatāmies pagātnē, par šādu pētniecības darbu integrētas piekrastes attīstības stratēģijas izstrādē savulaik deviņdesmito gadu vidū daudzi ir saņēmuši ļoti lielas naudas, bet kur tas viss ir? Tas nav ne lietojams, ne izmantojams. Mēs negribētu atkārtot neko tādu.”
"Lietuvieši savā īsajā piekrastes teritorijā spējuši izstrādāt detalizētus piekrastes attīstības plānus, gan ļoti stingri iejaucoties valstij ar savu tiesisko regulējumu dabas aizsardzības zonu noteikšanā."
Arhitekts Andris Kronbergs arī atcerējās: „Pirms desmit gadiem piekrastes plānojumu nekādi neizdevās nostiprināt, kaut arī tas bija detalizēti izstrādāts.” Beigu secinājums, kādēļ nekas nav izdevies, atkal bija viens – pārāk daudz un atšķirīgu interešu, lai spētu kaut ko vienoti darīt piekrastes attīstības labā.
Tikmēr lietuvieši, kā izrādās, savā īsajā piekrastes teritorijā spējuši izstrādāt detalizētus piekrastes attīstības plānus, gan ļoti stingri šajā laukā iejaucoties valstij ar savu tiesisko regulējumu dabas aizsardzības zonu noteikšanā. „Igaunijā ir līdzīgi, arī tur ir ļoti stingri un nepārprotami noteikts – kur ko drīkst un ko nedrīkst būvēt, un kur nedrīkst neko. Viņi šajā jomā nesaskata tādas problēmas kā mēs,” skaidroja I.Urtāne. Arī Polijā vides aizsardzības, būvniecības un saimnieciskās darbības lietās neskaidrību neesot.
Cilvēkam, kurš nav iesaistīts plānošanas jomā, pašreizējā situācija ar Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnēm šķiet mīklaina. Ja dokuments neparedz detalizētu integrētas attīstības ainu visā jūras piekrastē, tad kā uz vispārēju secinājumu fona būs iespējams mainīt normatīvos aktus? Kā tiks līdzsvarotas katra plānošanas reģiona un piekrastes pašvaldību intereses? Galu galā – vai netaps kārtējais vispārīgais dokuments ar skaistiem un pareiziem vārdiem, bet bez praktiska lietojuma?
Rīgas pilsētas būvvaldes vadītāja Anda Ciņa teiktajā arī bija saklausāmas līdzīgas bažas: „Mana prakse liecina, ka vispārīgās nostādnes parasti beidzas ar vienu – kad nonāk līdz darīšanai, tad iznirst divdesmit pieci „nē” un produktīvo ceļu vispār nav iespējams saskatīt. Labi, 2014. gads nav ļoti tālu, un šo laiku varam izmantot, lai iegūtu skaidrākus nosacījumus, sadalītu tās „jā” un „nē” zonas. Ja runāsim vispārīgās frāzēs, ja nebūs konkrētības, paredzētā attīstība, vienalga, iesprūdīs.”
A.Ziemele sakās zaudējusi sākotnējo ļoti cerīgo attieksmi pret topošo dokumentu: „Tagad pie viena galda ir sasēdināti nacionāla mēroga teritorijas plānotāji un pašvaldību vadītāji, no kuriem dažam ir ļoti skaļa balss. Mūsu konsultants no Nīderlandes šausminās, ka piekrastes teritoriju attīstības plānošanā Latvijā pašvaldībām pašlaik ir dota tik liela vaļa. Viņš uzskata, ka pirmām kārtām tai jābūt nacionālā plānošanas līmeņa kompetencei. Tie ir jautājumi, kas vispirms jālemj valsts un pat Baltijas reģiona mērogā. Citādi varam sagandēt savas piekrastes vērtības.”
Februāra otrajā pusē ministrija ar pamatnostādņu projektu iepazīstinās darba grupu, bet pirmajā ceturksnī tas jāiesniedz izskatīšanai valsts sekretāru sanāksmē.
