Līdz ar pavasara sauli prāts kļūst nemierīgāks – kurp doties? Ko jaunu ieraudzīt un iepazīt? Taču it daudziem sarukusī rocība vairs neļauj doties uz pasaules otru malu, varbūt pat ne pāri Baltijas jūrai, un par viesnīcu zvaigznēm arī jāizmirst. Tad varbūt der atcerēties, ka visbrīnišķīgākās zvaigznes skatam paveras naktī no atvērtas telts?
„Lauku ceļotāja” prezidente Asnāte Ziemele saka: „Manuprāt, šis ir viens no krīzes labumiem – cilvēki sāk saprast, ka vērtīgāk ir iet gar jūras malu kājām, nevis braukt pa kāpām ar džipu. Tā vieglāk arī pārvarēsim iesakņojušos uzskatu, ka Latvijā nekā nav ko redzēt.”
Līdzīgi domā arī vides ministrs Raimonds Vējonis: „Labklājības līmenim ceļoties, bijām atradinājušies staigāt ar kājām. Bet aktīvs dzīvesveids ir ļoti svarīgs – ne tikai lai izvairītos no liekā svara problēmām, bet arī lai atgūtu emocionālo līdzsvaru, sakārtotu domas. Ir ļoti labi, ka daļa „Lauku ceļotāja” izveidoto maršrutu šķērso aizsargājamās dabas teritorijas: tur ir ļoti daudz vērtīga, ko ieraudzīt, un tā veselīgu dzīvesveidu apvienosim ar dzimtās zemes iepazīšanu.”
Kā tapa ceļvedis kājāmgājējiem
Vides eksperts un viens no ceļveža veidotājiem Juris Smaļinskis stāsta: „Pirms četriem gadiem izdevām dabas taku karti komplektā ar „Lauku labumiem”, un tas bija pirmais mēģinājums apkopot staigāšanas iespējas. Taču dabas takas lielākoties tomēr ir samērā īsas, turklāt dažviet vairs netiek pienācīgi apsaimniekotas. Bet man un kolēģiem bieži vien vakaros zvana gan vietējie, gan ārvalstu ceļotāji un jautā – kur Latvijā var staigāt?
Gan pašiem ceļojot, gan pētot informatīvos materiālus, atradām gana daudz maršrutu gan puses dienas gājuma garumā, gan arī garākus. Latvijā ir vairāki pamata maršruti, kurus varētu dēvēt par koridoriem un kuri ir pašas dabas vai cilvēka veidoti. Pirmām kārtām tas ir jūras krasts 500 kilometru garumā, un iet var no Ainažiem līdz Nidai. Mums ir upju ielejas (kas, tāpat kā jūras krasts, ir dabiskie orientieri), tad vecie, vēsturiskie ceļi, kurus vairs neizmanto, arī meža ceļi cauri lielām koku audzēm, slēgtās un demontētās dzelzceļu stigas.
"Latvijā ir vairāki pamata maršruti, kurus varētu dēvēt par koridoriem un kuri ir pašas dabas vai cilvēka veidoti."
Kādi bija mūsu maršrutu atlases kritēriji? Pirmkārt, koridoru princips, pa kuriem varam samērā netraucēti un droši pārvietoties, kur nav slēgtu privātīpašumu ar žogiem un draudīgiem uzrakstiem. Otrkārt, tie ir maršruti, kas pārsniedz 10 kilometru robežu; četri no tiem ir labiekārtoti, ar zināmiem infrastruktūras elementiem, bet seši - marķēti ar norādes zīmēm. Turklāt visi ir pašu izstaigāti un pārbaudīti. Ja ejam dabā, tomēr ir vajadzīgi orientieri. Protams, tā var būt laba karte, bet sarežģītās teritorijās, kurās nav orientieru, tas ne vienmēr palīdzēs.
Lai kājāmgājēju maršrutus nākotnē varētu plašāk marķēt, šobrīd sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi esam ierosinājuši izstrādāt vadlīnijas, lai ieviestu lēto un videi draudzīgo apzīmējuma veidu – norāžu uzkrāsošanu uz kokiem. Jo man šķiet, ka vismaz tuvāko piecu gadu laikā mēs nevarēsim vismaz mežā atļauties novietot kādas speciāli izgatavotas, masīvas norādes, piemēram, ceļa stabus. Tas arī nav vajadzīgs.
Ceļvedī iekļautos maršrutus mēģinājām iespējami vienmērīgi atlasīt visā Latvijas teritorijā. Tajos ir norādīts gan sākuma, gan beigu punkts, aptuveni patērējamais laiks, maršruta grūtības pakāpe, ceļa seguma īpatnības, iespējamie šķēršļi, kā arī pieejamie satiksmes veidi. Maršrutu izstrādē iesaistījām arī vietējos spēkus – vides zinātājus, informācijas centru speciālistus, sabiedriskās organizācijas.”
Ceļvedis ir pieejams LC interneta vietnē, LC asociācijas birojā, tūrisma informācijas centros un kā bezmaksas pielikums katalogam „Atpūta laukos 2009-2010”.
Jūnijā gaidīs Slītere
Savukārt EK LIFE programmas projektā „Vides politikas un pārvaldības priekšlikumu izstrāde, demonstrējot tūrisma attīstības ieguvumus vides, sociālajā un ekonomikas jomā Slīteres nacionālajā parkā – Natura 2000 teritorijā”, LC ir izstrādājis ieteikumus tūrisma attīstības un dabas aizsardzības dokumentiem, ko izmantos, atklājot jaunus tūrisma maršrutus, izdodot Slīteres nacionālā parka tūrisma ceļvedi un uzstādot informatīvos brīvdabas stendus.
Lai ar savu praktisko veikumu dabā plašāk iepazīstinātu tūristus, LC 12. jūnijā iecerējis rīkot Slīteres ceļotāju dienu. Ideja par pasākumu nākusi no Slīteres iedzīvotāju puses, bet tā rīkošanu uzņēmusies Dundagas novada dome un Slīteres nacionālā parka administrācija.
"Ceļvedis ir pieejams LC interneta vietnē, LC asociācijas birojā, tūrisma informācijas centros un kā bezmaksas pielikums katalogam „Atpūta laukos 2009-2010”."
Un tātad – Slīteres ciemiņi 12. jūnijā varēs ne tikai izstaigāt jaunos maršrutus, papildu informāciju izlasot un aplūkojot jaunajos stendos, bet arī apmeklēt vietējo amatnieku un ražotāju tirdziņu (nobaudot vietējo saimnieču labumus), kā arī radošās darbnīcas Kolkā, piedaloties dažādos konkursos, rotaļās un spēlēs. Kā pasākuma nagla paredzēta cienāšanās ar gardāko zivju zupu Kurzemē „Kalā pivād’(lībiešu valodā – zivs svētki). Bet, protams, kājāmgājējiem Slīterē būs īsti svētki. Gar jūras krastu varēs doties no Košraga uz Pitragu un atpakaļ – gan gar jūru, gan cauri ciemiem (aptuveni 3km), izstaigāt Mazirbi (5-7 km). Šos pašus maršrutus varēs veikt ar divriteņiem, bet tālākus, jau 10 kilometru garumā, ar laivām irties apkārt Kolkas bākai.
Jau tagad aicina Dviete
Taču, kamēr ūdeņi Latvijā vēl plosās, LC aicina doties uz Dvietes palienes dabas parku un pārsēsties laivā, lai izbraukātu applūdušās pļavas. Dvietes palienes dabas parks ietver savā ziņā unikālu teritoriju – Dvietes senleju ar Skuķu un Dvietes ezeriem un tai piegulošās palieņu pļavas, kas plūdu laikā pārvēršas par savdabīgu Daugavas ūdeņu uzkrājēju. Tās ātri uzņem lielas palu ūdeņu masas, bet vēlāk lēnām atdod upei, mazinot plūdus Daugavas ielejas krastos. Dvietes senlejas ūdens līmeņa svārstību īpatnības izveidojušas savdabīgu ekosistēmu, kas ir nozīmīga augu un putnu dzīves vieta gan migrāciju, gan ligzdošanas laikā.
Kā brīdina LC, laivošanas maršruts var izvērsties diezgan ekstrēms, ar negaidītiem šķēršļiem. Tā garums ir 13 kilometru, bet grūtības pakāpe tomēr raksturota kā viegla. Tā kā palu laikā applūst lielas platības, bet vējainā laikā var būt stipra pretstraume no Daugavas puses, ir jāizvēlas pietiekami stabila laiva. Pa Dvieti nedrīkst braukt ar motorlaivu, jo tās dzenskrūve var sapīties dažādos zemūdens priekšmetos.
"Taču, kamēr ūdeņi Latvijā vēl plosās, LC aicina doties uz Dvietes palienes dabas parku un pārsēsties laivā, lai izbraukātu applūdušās pļavas."
Maršruta sākums ir Bebrenē, pie Slobodas tilta, bet beigas Munčos, arī pie tilta. Ja vairāku stundu ilgais laivu brauciens tūristus nebūs pārāk nogurdinājis, tad var pastaigāt arī kājām un aplūkot Dvietes muižu, katoļu baznīcu vai pat izstaigāt Akmeņupes dabas taku nepilnu divu kilometru garumā, kas pavērs brīnumainu skatu uz Akmeņupes trauksmaino tecējumu uz Dvietes palieni – to var redzēt tikai pavasaros, jo citkārt straume kļūst pieticīga un rāma.
Savukārt Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta dabas aizsardzības vecākā speciāliste Rūta Zepa aicina doties pa mazāk pazīstamām dabas takām šajos rajonos: „Mēs īstenojām LIFE projektu „Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana”, un tā ietvaros tika izveidotas piecas dabas takas. Tās ir aprīkotas ar stendiem latviešu un angļu valodā, labiekārtotas – ar kāpnēm, stendiem, soliņiem, tualetēm. Par tām ir atrodama informācija Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā www.zgauja.lv Takas ir ļoti skaistas, līdz šim maz popularizētas, un cilvēkiem tās sagādās ļoti daudz prieka.”
