Katram skaidrs, ka piekrastes josla ir jākopj un jāuztur ne tikai vides aizsardzības, bet arī saimnieciskās darbības aspektā: atpūtas zonās nepieciešams veidot un uzturēt publisko infrastruktūru. Tie ir lieli pienākumi, kas prasa atbilstošus izdevumus, bet, prasmīgi saimniekojot, var nest arī gana ienākumus. Kaimiņvalstīs, to visu saprotot, šis jautājums jau sen sakārtots un piekrastes pārvaldība uzticēta pašvaldībām, kas plaši atvērušas vārtus privātajam biznesam tūrisma pakalpojumu organizēšanai, tādējādi šajā tirgū pārspējot Latviju. Pie mums piekrastes teritorijas apsaimniekošanas jautājums tiek viļāts gadiem ilgi, allaž zemtekstā pieminot kādas interešu zonas, tostarp nelikumīgas privatizācijas biedu, kuru dēļ likumiskā neskaidrība acīmredzot tā ievilkusies, liecinot vien par valsts pārvaldības mazspēju.
Pašvaldībām jādara, bet nelikumīgi
Arī Latvijā pludmali iespēju robežās apsaimnieko vietējās pašvaldības, atšķirība vienīgi tā, ka – nelikumīgi, par to saņemot aizrādījumus no Valsts kontroles. Turklāt piekrastes pašvaldības norāda, ka publiskās infrastruktūras attīstībā tiek ieguldīta vietējo nodokļu maksātāju nauda, taču piekrasti izmanto plašs Latvijas iedzīvotāju loks, kā arī ārvalstu tūristi. Līdz ar to, šos pienākumus veicot faktiski brīvprātīgā piespiedu kārtā, piekrastes tūrisma un atpūtas objektu teritoriju sakopšana, atkritumu izvešana un bojāto infrastruktūras objektu salabošana daudzviet tiek nodrošināta neregulāri. Tā nu atkal viens paradokss – iepriekš minēto iemeslu dēļ daļa pašvaldību atpūtniekus pie jūras vērtē nevis kā iespēju attīstīt vietējo uzņēmējdarbību, bet tikai kā papildu slogu savam budžetam.
Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē atrodas 16 vietējās pašvaldības, kuras nespēj samierināties ar to, ka juridiski pludmale piekrīt valstij, bet tām par šo teritoriju jāatbild un jāuzņemas tēriņi. Turklāt neesot pat iestādes, ar ko runāt kaut vai par zemes nomas līgumiem: neviena no ministrijām, kuras saistītas ar šo jautājumu, nav uzņēmusies saistības par piekrastes teritorijas īpašuma lietu sakārtošanu.
"Piekrastes teritorijas apsaimniekošanas jautājums tiek viļāts gadiem ilgi, allaž zemtekstā pieminot kādas interešu zonas. "
Tomēr saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās" valstij piederošās jūras piekrastes joslas valdītājs ar visām no tā izrietošām tiesībām un pienākumiem pamatā ir Finanšu ministrija (FM). Bet atbilstoši Ķemeru Nacionālā parka likumam valstij Vides ministrijas (VIDM) personā piekrīt pludmales josla Ķemeru Nacionālajā parkā.
Pašvaldību pacietības mērs šajā pavasarī bija pilns, un 9.aprīlī Užavā Piekrastes pašvaldību apvienības pašvaldību vadītāju sapulce pieņēma Deklarāciju par piekrastes joslas/pludmales juridisko statusu un apsaimniekošanu.
Deklarācija ar ultimātu
Piekrastes pašvaldību sapulcē izskatīja koncepcijas "Par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas reģistrēšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda" īstenošanas problēmas un pieņēma minēto deklarāciju, lai piespiestu valdību beidzot reģistrēt valsts īpašumu – piekrastes joslu – zemesgrāmatā un pārtraukt gadiem ilgušo absurdo situāciju. Minētajā dokumentā pašvaldības prasa, lai Saeima nekavējoties izskatītu jau pērnā gada pavasarī parlamentā iesniegtos normatīvos aktus, kas ļautu veikt šo procedūru.
Deklarācijā ierakstītas arī konkrētas prasības ministrijām:
- lai FM uzņemtos piekrastes/pludmales pārvaldību un attiecīgos pienākumus vai līdz vasaras sezonai noslēgtu nomas līgumus ar konkrētiem apsaimniekotājiem vai piekrastes pašvaldībām par piekrastes joslas/pludmales apsaimniekošanu, paredzot tām attiecīgu finansējumu;
- lai VIDM nodrošinātu, ka Dabas aizsardzības pārvalde veic piekrastes joslas/pludmales apsaimniekošanu Ķemeru Nacionālā parka teritorijā,
- lai Zemkopības ministrija (ZM) nodrošinātu, ka valsts a/s "Latvijas valsts meži" (LVM) veiktu piekrastes joslas/pludmales apsaimniekošanu teritorijās, kuras piekļaujas LVM.
Noslēgumā seko ultimāts – ja šīs prasības netiks izpildītas, piekrastes pašvaldības izskatīs iespēju vēl šajā sezonā rīkot akcijas, jūnijā un augustā uz laiku no nedēļas līdz divām atsakoties no piekrastes pārvaldības un apsaimniekošanas (atkritumu savākšanas un izvešanas, peldvietu labiekārtošanas un pārraudzības, drošības pasākumiem u.c.), neatbildot par šīs atteikšanās sekām.
Liela rosīšanās bez rezultāta
Nekas no deklarācijā minētā nav izdarīts, bet arī pašvaldību dumpis nav sekojis. Iespējams, tādēļ, ka tagad pie lietas ir ķērusies Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM), aicinot uz apspriedēm atbildīgo nozaru ministriju, Latvijas Pašvaldību savienības un pašvaldību pārstāvjus. Otrā šāda ekspertu diskusija RAPLM ministres Dagnijas Staķes vadībā notika 15.jūlijā. Ministrija piedāvāja divus problēmas risinājumus. Viens no tiem ir deklarācijā minētais par valsts zemes ierakstīšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda.
Kā skaidro RAPLM, ar Ministru kabineta (MK) 2008.gada 29.aprīļa rīkojumu apstiprinātā "Koncepcija par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda", ko izstrādājusi Tieslietu ministrija, paredz minēto teritoriju nostiprināšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda, piemērojot kamerālo metodi:
- VIDM personā (piekrastes teritorijas, kas atrodas nacionālo parku teritorijā);
- ZM personā (piekrastes josla, kas robežojas ar ZM mežu zemēm);
- uz pašvaldību vārda (piekrastes teritorijas, kas neietilpst iepriekš minētajās kategorijās).
Kā redzams, šis variants atšķiras no pašvaldību deklarācijā nosauktā pienākumu sadalījuma.
Pamatojoties uz minēto koncepciju, jau pērn tika sagatavots un MK akceptēts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās"", kas pagājušā gada 14.aprīlī tika iesniegts Saeimā. Pēc sešām dienām likumprojekts tika nodots Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikts, ka atbildīgā ir Juridiskā komisija.
Tālāk nekas nenotika, un pēc gada (tātad šā gada aprīlī) MK nosūtīja Saeimai TM sagatavoto vēstuli par minētā likumprojekta virzības paātrināšanu. Taču, kā informē RAPLM, Juridiskā komisija likumprojekta izskatīšanu vispār noņēmusi no darba kārtības.
Šajā vietā gan derīgi ielūkoties likumprojekta pavadrakstā jeb anotācijā, kurā teikts: "Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes josla joprojām nav reģistrēta zemesgrāmatā, kaut arī koncepcija tika apstiprināta jau 2004.gada sākumā un tam pamatā ir vairākas problēmas, kas skar gan reģistrācijas, gan apsaimniekošanas izmaksu finansēšanas, gan pašu reģistrācijas procedūru. Galvenokārt problēmas saistītas ar to, ka piekrastes joslas viena mala ir mainīgs lielums, ko ietekmē dažādi faktori (paisums, bēgums, vētras, cilvēku darbības sekas, erozija), kā arī tas, ka īpašumu struktūra, kas ietver piekrastes joslu, ir visai sadrumstalota."
Pašvaldības var tikt pie zemes bez zemesgrāmatas
Pa šo laiku nostādnes mainījušās. RAPLM iepriekšējās tikšanās laikā ar piekrastes pašvaldībām tika izvirzīts priekšlikums, ka tās varētu pārņemt savā īpašumā visu piekrastes teritoriju, ja tam piekristu ZM un VIDM. Atrasts arī vienkāršāks risinājums zemes īpašuma tiesību sakārtošanā, un tas tika aplūkots pēdējā sanāksmē 15.jūlijā. Ar MK 19.aprīļa rīkojumu apstiprinātajā Zemes pārvaldības likuma koncepcijā ir piedāvāts variants, kas paredz, ka valstij vai pašvaldībām piekrītošā zeme (zeme zem teritoriālās jūras, piekrastes josla, valsts transporta un sakaru komunikācijas, zeme zem ielām un pašvaldību ceļiem, zem publiskajiem ūdeņiem) nav jāreģistrē zemesgrāmatās, ņemot vērā Civillikuma 1477.pantā noteikto, ka lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata, ir spēkā arī bez to ierakstīšanas zemesgrāmatās.
"Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē atrodas 16 vietējās pašvaldības, kuras nespēj samierināties, ka juridiski pludmale piekrīt valstij, bet tām par šo teritoriju jāatbild un jāuzņemas tēriņi."
Tas ļautu ietaupīt ievērojamus finanšu līdzekļus, kā arī noņemtu bažas par to, ka pašvaldības kādā brīdī varētu šīs zemes atsavināt. ZM un VIDM pārstāvji bija vienisprātis, ka piekrastes joslas īpašuma tiesību nodošana attiecīgai pašvaldībai veicinātu piekrastes attīstību un līdzsvarotu vides aizsardzības intereses. Taču FM pārstāvis Gundars Kauliņš pauda kategorisku viedokli, ka ministrija šo nodomu atbalstīs tikai tad, ja pašvaldības nākamajā dienā pēc īpašuma tiesību pārņemšanas nevērsīsies valdībā ar prasību pēc finansiāla atbalsta piekrastes teritoriju un pludmales apsaimniekošanai, jo valsts budžetā naudas šim nolūkam nav. Tas, protams, izskatās pēc ierastās prakses – pašvaldībām deleģēt pienākumus, naudu līdzi nedodot. Izņēmums ir nedaudzās VIDM apsaimniekotās īpaši saudzējamās dabas teritorijas, kā arī LVM piederošie meži, kas atrodas piekrastē.
Dažas pašvaldības šādiem nosacījumiem nepiekrīt. Piemēram, Rucavas novada dome, gluži pretēji šai nostādnei, pieņēmusi lēmumu Rucavas novada jūras piekrasti 23 kilometru garumā atdot valsts pārraudzībā, jo piekrastē novērojama erozija un krasta sakopšanai nepieciešami lieli līdzekļi. Krasta erozijas dēļ jūra vietām jau pietuvojusies privātīpašumiem, norāda pašvaldība. Tai neesot naudas, lai turpmāk rūpētos par piejūras teritoriju.
Pludmale – mazāk kā apgrūtinājums, vairāk kā biznesa ādere
Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs sanāksmē diezgan asi iejautājās – vai mēs šeit atkal esam atnākuši parunāties, vai tiešām kaut kas arī konkrēti tiks izdarīts?
Pēc tam sarunā ar portālu "LV.LV" viņš savu neiecietību skaidroja šādi: "Cik atceros, septiņus gadus esmu bijis dažādās darba grupās, un nekur nekas nav gājis uz priekšu, tāpēc arī patlaban esmu skeptiski noskaņots. Bet par finansēm – ir pašvaldības, kas saka, ka papildu finansējums nav nepieciešams, un ļoti maz ir to, kas tomēr to gribētu. Atšķirība ir tā, ka tuvāk lielajām pilsētām šīs pludmales un peldvietas ir gatavi apsaimniekot privātie uzņēmēji. Jo tad ir tiesības viņiem iedot monopoltiesības arī uz tirdzniecību un dažādiem citiem ieņēmumiem un pašvaldībai tad nav nekādu problēmu. Bet ir dažas pašvaldības, kurām ir krasa nostāja – ka to teritorijā ir ārkārtīgi daudz kilometru vientuļu vietu, kur tuvumā nenotiek nekāda saimnieciskā darbība un uzņēmējiem nav intereses tur iesaistīties. Bet nekārtība ir arī tur, sakopšanas darbi jāveic arī tur."
D.Straubergs to labi zina, jo arī Salacgrīvas novadā piekrastes josla stiepjas gandrīz 60 kilometru garumā. Taču Salacgrīvas novada domei ir padoms, kā ar tikt galā bez papildu finansējuma.
"Mums ir pludmale un oficiāli reģistrētas četras peldvietas, un pašvaldība šo teritoriju apsaimnieko. Vienu peldvietu gan nekopjam, jo to apņēmies darīt vietējās kafejnīcas īpašnieks. Faktiski lielākā problēma ir tā, ka mums šobrīd ir liels Eiropas struktūrfondu projekts 200 tūkstošu latu vērtībā, lai iekārtotu šīs pludmales, lai nodrošinātu glābšanas stacijas, un Eiropas projekti ir bijuši arī pirms tam. Faktiski vienmēr pārkāpjam likumu, kas var draudēt arī ar zināmām sankcijām no kontrolējošām iestādēm par to, ka projektos paredzētās pārģērbšanās kabīnes, bērnu rotaļu un sporta laukumi realitātē nav novietoti uz pašvaldībai piederošas vai nomātas zemes. Mums šo zemi pašlaik nav no kā nomāt, bet nevaram taču glābšanas staciju būvēt divus vai trīs kilometrus no peldvietas. Projektos ar Eiropas naudas līdzfinansējumu ir skaidri un gaiši noteikts: pašvaldība drīkst investēt tikai tai piederošā vai nomātā zemē, un tai jābūt reģistrētai zemesgrāmatā. Viena ļoti iecienīta peldvieta ir Tūjā, kurp brauc faktiski visa Vidzeme, ko mēs citu varam darīt? Augustā jau būs divas labiekārtotas peldvietas ar glābšanas stacijām, ar tualetēm, ar dušām, ar celiņiem un ar visu aprīkojumu, lai nodrošinātu glābšanas darbus. Jā, mēs uzņemamies tagad risku uz sevi.
Visas garās teritorijas sakopšanā palīdz arī tuvējo māju saimnieki – lai gan dažreiz burkšķ, tomēr savāc atkritumus, lai tuvējā apkārtne tomēr būtu kārtīga. Bet savākt ir tas mazākais, vajadzīgi arī atkritumu konteineri un izvešana, un tās ir papildu izmaksas. Ja šī zeme tiktu reģistrēta zemesgrāmatā vai to pēc Civillikuma nodotu pašvaldību valdījumā, tad varētu kaut ko vairāk domāt."
"RAPLM iepriekšējā tikšanās laikā ar piekrastes pašvaldībām tika izvirzīts priekšlikums, ka tās varētu pārņemt savā īpašumā visu piekrastes teritoriju, ja tam piekristu ZM un VIDM."
Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs uzskata, ka pludmalēs tomēr ir lielas iespējas piesaistīt uzņēmējus, arī izveidot iecienītas peldvietas ar visiem pakalpojumiem, un tur gūtie ienākumi varētu noderēt tiešām nomaļu vietu uzturēšanai. Tikai vajag uzņēmību un nebaidīties no papildu darba.
Nupat Salacgrīvā beidzās Baltijas valstīs lielākais mūzikas festivāls "Positivus", kas notika jau ceturto gadu un ko apmeklēja aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. D.Straubergs lēš – ņemot vērā visus izdevumus, pašvaldībai tas kopumā "būs pa nullēm".
"Pamata jautājumus tomēr risina "Positivus" organizatoru grupa. Protams, ir ārkārtīgi daudz atkritumu, liels troksnis un viss pārējais. Bet šī ir iespēja tādai pilsētiņai kā Salacgrīva iegūt gan atpazīstamību, gan vietējiem uzņēmējiem – kafejnīcu, viesnīcu un viesu māju īpašniekiem un citu pakalpojumu sniedzējiem – kaut ko vairāk nopelnīt. Tieši tādēļ mēs turam šo pasākumu. Gandrīz visas apkārtējās viesu mājas jau februārī bija rezervētas šim festivālam. Mūsu pašvaldības pamatuzdevums ir ne tik daudz nopelnīt tiešā veidā, bet gādāt, lai šī nauda ienāk pašvaldības teritorijā. Bet pēc šiem pasākumiem, piedaloties gan pašvaldībai, gan brīvprātīgajiem (kuriem kā atlīdzība ir koncertu apmeklējums bez maksas), pirmdienas rītā visa pilsēta ir sakopta, un nav pat pēdu par bijušo," tā Salacgrīvas novada domes vadītājs.
Ministre Dagnija Staķe pēc sanāksmes 15.jūlijā sacīja: "Galvenais sausais atlikums no šīsdienas sanāksmes ir tas, ka Vides ministrija un Zemkopības ministrija piekrita atdot šīs teritorijas pašvaldībām. Ja panākta šāda konceptuāla vienošanās, arī mums, protams, ir vienkāršāk strādāt. Nedēļas laikā sagatavosim dokumentu paketi un dosimies Ministru kabineta virzienā. Neesmu pārliecināta, vai lēmums koalīcijas padomē tiks pieņemts vienā reizē. Bet ļoti ceru, ka šis jautājums virzīsies uz priekšu, jo katram tomēr vajadzētu saprast tā nozīmīgumu. Kā bijusī pašvaldības vadītāja varu teikt tikai to: ja ir kāda teritorija, kas ir valsts īpašumā un nav sakopta (tādas varu nosaukt bezgala daudz), tad noteikti daudz labāks rezultāts būtu, ja šī teritorija atrastos pašvaldības īpašumā. Pašvaldības savā teritorijā izdod saistošos noteikumus, tā būs arī par piekrastes teritorijas apsaimniekošanu, un valdībai nevajadzētu diktēt noteikumus, kam tur vajadzētu un kam nevajadzētu būt. Pašvaldības ļoti labi zina, kam tur ir jābūt, jo tā īstenībā ir biznesa lieta. Daudzās pašvaldībās piekrastes tuvumā, piemēram, Kurzemes jūrmalā, atrodas viesu nami, un kura pašvaldība gan nebūs ieinteresēta, lai turp brauc tūristi.
Latvijas piekraste valsts attīstības kontekstā nav pietiekami novērtēta un netiek izmantota kā īpašs Latvijas izaugsmes resurss un priekšrocība. Sekmīga ES fondu piesaiste vienai no lielākajām Latvijas vērtībām – piekrastei – sniegs lielu ieguldījumu reģionu attīstībā. Turklāt, nododot zemi apsaimniekošanā pašvaldībām uz Civillikuma pamata, izzudīs arī jebkāda neveselīga interese – vai tikai pašvaldība kādam nepārdos šo zemi – jo nebūs jau objekta ko pārdot. Tās nav privatizējamas zemes, ar kurām iespējami kādi darījumi."
Bet skaidrs pašlaik arī tas, ka pat tad, ja valdībā RAPLM priekšlikumiem atbalsts tiks rasts, par turpmākajiem soļiem zemes piederībā lems jau jaunā Saeima, un atliek vien cerēt, ka 2011.gadā ap šo laiku pašvaldības beidzot piekrastē saimniekos likumīgi.
