NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
20. septembrī, 2011
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Vide
10
10

Piekrastes apbūve: starp vēsturiskās atmiņas trūkumu un naudas pārpilnību

Ķoņu ciema Mikjāņu sētā lielajam šķūnim ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu top jauns niedru jumts.

FOTO: no LC arhīva

Eiropas kultūras mantojuma dienu karogs 10. septembrī svinīgi tika pacelts arī Papes Ķoņu zvejnieku ciema Mikjāņu sētā. Par to, ka saglabātas visas senās ēkas, par to, ka lielajam šķūnim, kuram pa vidu reiz bijusi govju kūts, nostiprināti pamati un citas konstrukcijas, un pašlaik pēc visiem senču likumiem un gudrībām top jauns niedru jumts.

Kaut arī ciemā palikušas vairs tikai deviņas viensētas, tās ir rūpīgi un saudzīgi (kaut arī dažviet visai pieticīgi) apsaimniekotas, saglabājot dziļas senatnes klātbūtnes sajūtu. Līdzīgi kā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Atšķirība ir tā, ka tas nav muzejs, bet reāla dzīve. Ka tā patiešām ir reāla, apliecina turpat pāri ceļam (kas vienlaikus ir arī robeža, kura izbeidz šīs teritorijas kā valsts nozīmes kultūras pieminekļa saudzēšanas stingros standartus) jau viena uzbūvēta, bet pārējās pamatīgas betona bloku savrupmājas ir tapšanas stadijā. Visas teju pie kāpām, starp jūru un ciemu. Kā mūsdienu laika zīmes, kam nav respekta gandrīz ne pret ko. Izņemot naudu.

Kultūras piemineklis villu pakājē

Šajā dienā lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs"(LC) Mikjāņos publiskoja "Piekrastes apbūves vadlīniju" projektu, kas izstrādāts ar Eiropas Komisijas programmas "Life" finansiālu atbalstu.

LC prezidente Asnāte Ziemele par vadlīniju izstrādi sacīja: "Mūsu rūpes ir par to, lai saglabātu labvēlīgu, tātad ilgtspējīgu lauku tūrisma vidi. Pirms dažām dienām mūsu projektu vērtēja auditors – zviedrs, un viņš patiesi bija izbrīnīts, ka šāda dokumenta Latvijā nav un piekrastē notiek būvniecība faktiski bez jebkāda valstiska regulējuma."

Ja Mikjāņu īpašniekiem arī sakārotos naudas un viņi pārdotu pļavu, kas otrpus ceļam stiepjas līdz kāpām un pašlaik starp jaunbūvēm ir vienīgā zaļā un dzīvīgā josla, tad ļoti reāla šķiet iespēja, ka ciema iedzīvotāji un tūristi varētu vien paklausīties jūras šalkšanu, bet nedz aiz betona villām redzētu priedes, nedz tiktu līdz ūdeņiem. Te neko nedos Aizsargjoslu likumā noteiktais, ka aizliegts "pludmalē un tauvas joslā norobežot ar žogiem pieeju jūrai".

Paldies Dievam, saimnieks Māris Muitnieks cieši apgalvo – to viņš nedarītu nekad...

Tikmēr augstāk uzbērtā ceļa dēļ Mikjāņu sēta lielās lietavās un atkusnī applūst un pārvēršas lielā peļķē.

Bet A. Ziemele norāda – jaunā apbūve otrpus ceļam ar savu masīvumu un augstumu vizuāli "noēd" Ķoņu ciemu, šo valsts nozīmes kultūras pieminekli, un, ja arī netiek domāts par nedaudzo ciema iemītnieku ērtībām un labsajūtu šādos apstākļos, tad kā Eiropas un pat pasaules mēroga tūrisma pērle šis objekts ir krietni iebojāts. A. Ziemele domā par iespēju atjaunot vēsturisko, patlaban nelietoto ceļu, lai ciemam varētu piebraukt no otras puses, izvairoties no betona milzeņu ēnas.

Ķoņu ciemā viss ir likumīgi

Ķoņu ciemā viss notiek likumīgi. Jo, raugi, Aizsargjoslu likuma 6. pantā ir teikts, ka krasta kāpu aizsargjosla vispār nedrīkst būt mazāka par 300 metriem, izņemot vairākus gadījumus, un viens no tiem ir šāds: "(..) ja ciemu robežas ir apstiprinātas šā likuma 67. pantā paredzētajā kārtībā un noteiktas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, krasta kāpu aizsargjoslas platums šajos ciemos nav mazāks par 150 metriem, obligāti iekļaujot tajā īpaši aizsargājamos biotopus un ņemot vērā vēsturisko apdzīvojuma struktūru."

Tā nu jaunās mājas arī ir uzceltas faktiski pie kāpu robežas, bet vēsturiskās apdzīvojuma struktūras vērā ņemšana ir ļoti stiepjams jēdziens.

To apliecina arī šajā pavasarī valdībā apstiprinātās un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātās "Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnes 2011.–2017.gadam", kurās lasāms: "Pašlaik piekļuve vienotā piekrastes dabas un kultūras mantojumam dažādās piekrastes daļās ir atšķirīga. Lai ārpus pilsētām nokļūtu pie pludmales, pārsvarā ir jāpārvietojas pa privātīpašumā esošiem ceļiem un takām, kuru izmantošanu ierobežo īpašnieki. Piemēram, aptuveni 120 kilometru garā posmā no Lietuvas robežas līdz Jūrkalnei ārpus Liepājas un Pāvilostas pilsētām brīva piekļuve pludmalei ir nodrošināta tikai dažās vietās.

"Kaut arī ciemā palikušas vairs tikai deviņas viensētas, tās ir rūpīgi un saudzīgi (kaut arī dažviet visai pieticīgi) apsaimniekotas."

Būtiska būvniecības aktivitāte novērota Lapmežciemā, Apšuciemā, Plieņciemā, Mērsragā, Upesgrīvā, Kaltenē, Rojas pilsētā, Žocenē. No Žocenes līdz Kolkasragam būvniecības aktivitāte strauji samazinās. No Kolkasraga līdz Lietuvas robežai lielākā būvniecības aktivitāte novērota uz ziemeļiem un dienvidiem no Ventspils pilsētas, Jūrkalnē, Pāvilostas pilsētā, Liepājas pilsētas tuvumā, Pērkonē, Grīnvaltos, Papē un Nidā. Konstatēts, ka vairākos gadījumos jaunizveidotā apbūve ir izveidota tieši uz vai aiz krasta kāpu aizsargjoslas robežas. Tādējādi gadījumos, kad jūras krasta noskalošanās dēļ krasta kāpu aizsargjosla varētu tikt noteikta dziļāk iekšzemē, šī apbūve varētu tikt ietverta krasta kāpu aizsargjoslā."

Likuma 36. pantā gan ir teikts, ka pilsētās un ciemos jaunveidojamās zemes vienības platību un apbūves nosacījumus nosaka vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, turklāt apdzīvotās vietās, lai saglabātu piekrastei raksturīgu kultūrvēsturisko ainavu, vietējā pašvaldība teritorijas plānojumā var iekļaut papildu arhitektūras prasības jaunajai būvniecībai.

Var ieļaut un var neiekļaut. Var prasīt stingrāk un maigāk. Arī jaunajai apbūvei, kas atrodas Rucavas pagasta Papes Ķoņu ciema kultūrvēsturisko ainavu teritorijā un Papes dabas parka neitrālajā joslā, ir prasīts, lai ēkas nebūtu augstākas par pusotru stāvu, un, kā atzīst speciālisti, tas ir ievērots. Bet... augstumu mērot no augstākās vietas pie kāpām, turklāt mājas pamatus ieliekot krietni augstus.

Svešinieki ar naudu un īpašām prasībām

Piesakot ēku Latvijas Arhitektu savienības gada balvai, SIA "Diānas Zalānes projektu birojs" šo objektu rekomendē daudzsološi: "Ēka veidota atbilstoši esošajai situācijai, būvapjomu harmoniski iekļaujot apkārtējā Baltijas jūras piekrastes apbūves vidē. Apdarē pielietoti materiāli saskaņā ar Rucavas pagasta apbūves noteikumiem – vertikāls koka apšuvums, akmens mūris."

Mūris ir pamatīgs, ēka ir pagriezusi ciemam muguru ar savu faktiski aklo ārsienu, pa gabalu atgādinot kolhoza laiku graudu kalti, bet patiešām izteiksmīgā, atvērtā fasāde ar lielajiem stikla logiem ar skatu uz kāpām paredzēta, tā teikt, privātai lietošanai.

Ingrīda Vize, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Kurzemes reģionālās nodaļas inspektore, slavējot Mikjāņu sētā padarīto, atzīst, ka SIA "Pajūris" valdes priekšsēdētāja Daņilas Oļus privātmājas "Starpnieki" būvniecība Ķoņu ciemā ir bijis VKPAI rūpju bērns, un "mēs trīsreiz mēnesī braucām skatīties, kas tur notiek". Bet inspektore arī saka: "Ēka ir ļoti kvalitatīva, tajā izmantoti tikai dabiski un videi draudzīgi materiāli, uzbūvētas ideālas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, uzstādīti saules kolektori. Bet – ēkai ir sabloķēti apjomi, kas rada nospiedošu iespaidu, arī jumta formas absolūti nerespektē vēsturisko apbūvi līdzās. Taču ēkas ir pieļaujamā lielumā; un ir komisija, kas šādus projektus saskaņo, ir arhitektu biroji, kas tādus izstrādā, un galu galā ir apvienotā būvvalde, kas izdod plānošanas un arhitektūras uzdevumu. Tajā ir reālas iespējas ierakstīt vadlīnijas un apbūves noteikumus Rucavai. Tā, ka ne tikai uz inspekciju vajadzētu akmeni mest. Bet, ja ir vajadzīgs mans kā iedzīvotājas viedoklis, es nekad mūžā neatļautos apbūvēt krastu."

"Kā Eiropas un pat pasaules mēroga tūrisma pērle šis objekts ir krietni iebojāts."

Nīcas novada būvvaldes arhitekts Uldis Vecvagars pašreizējo situāciju piekrastes apbūvē komentē šādi: "Jo normatīvie akti ir detalizētāki, jo vairāk tie var ierobežot kādas nevēlamas darbības, bet, no otras puses, nevar itin visu paredzēt un reglamentēt. Jo sīkāk izstrādāti likumi, jo biežāk var veidoties situācijas, kad šķiet – tie ir nepareizi. Ir arī jāvadās no profesionalitātes, veselā saprāta, bet, protams, noteikumu robežās. Tātad faktiski šai rungai ir divi gali: ja kaut kas nav ierakstīts noteikumos, tad turīgs cilvēks ar savu juristu brigādi lasa katru punktu, un, līdzko ierēdnis, šajā gadījumā būvvaldes arhitekts, gribētu kaut ko iebilst, viņi uzreiz atrod argumentus – kas kur ir vai nav rakstīts. No otras puses, būtu nepieciešams radīt iespēju rīkoties elastīgāk – piemēram, būvvaldes arhitektam būtu tiesības traktēt nosacījumus atbilstoši apbūves noteikumiem, vienlaikus ņemot vērā konkrēto situāciju. Tā ir zināma problēma, jo ir šī naudas vara un turklāt tie cilvēki, kuri vēlas būvēt, nav vietējie, viņi nezina ne tradīcijas, ne respektē vēsturiskās vērtības. Rucavas pusē, piemēram, ir ļoti liels lietuviešu spiediens – no Kauņas, Viļņas un citām tālām vietām. Viņiem ir pārliecība – ja cilvēkam ir daudz naudas, viņš var atļauties visu, ko vien grib. Pieņemsim, ka spaidu kārtā varētu noteikt kādas stingras apbūves prasības. Bet dzīvojamā vide ir tāda, ka agri vai vēlu saimnieks tomēr visu pārtaisīs pa savam. Nīcā jaunie īpašnieki nāk no Liepājas puses, viss otrpus šosejai uz jūras pusi ir bagāto rajons, kam ir izveidojušies savi dzīves standarti. Viņiem vajag lielas villas, nevis kaut kādus pelēkus zvejnieku namiņus. Man ikdienā nākas sastapties ar šādām problēmām, un varu teikt, ka tas nav vienkārši."

Ar padomu – ko un kā būvēt

LC publiskotās "Piekrastes apbūves vadlīnijas" ir spītīgs mēģinājums cīnīties pret šo bezspēcību vai dažkārt nevēlēšanos naudas varai pretim stāvēt. Pašlaik dokuments tiek apspriests ar Latvijas Pašvaldību savienību un piekrastes pašvaldībām. Vadlīniju sagatavošanā savā pieredzē dalījušies VKPAI vadītājs Juris Dambis, valstī pazīstami arhitekti Jānis Dripe, Pēteris Blūms, Zaiga Gaile, Jānis Lejnieks, Ieva Zībārte un citi; tās izstrādātas sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, Latvijas Arhitektu savienību, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāti.

Minētā dokumenta autors arhitekts Jānis Saknītis saka: "Mums pieder šī lielā bagātība – Baltijas jūras piekraste, tā ir nacionāla bagātība, kas apstiprināta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā "Latvija 2030".

Vēsturiski ir izveidojies pusgadsimta ilgs pārrāvums piekrastes saimnieciskās darbības pārmantojamā attīstībā, un tas attiecas arī uz arhitektūras attīstību. Kādreizējo iedzīvotāju – piekrastes zvejnieku – šeit vairs nav, un piekrasti sāk apdzīvot jauns iedzīvotāju sociālais slānis, kam šīs vēsturiskās vērtības nav paaudzēs mantotas un tās ir jāapgūst no jauna. Šo cilvēku vēlmi pašlaik būvēt pēc iespējas individuālāk varbūt tiešām var saistīt ar šo vēsturisko pārrāvumu: ir zudusi cilvēka spēja vai vēlme radīt harmonisku arhitektūru, kas iekļaujas apkārtējā vidē, paaugstinot arī tās kopējo vērtību."

Tādēļ pirmām kārtām vadlīnijas ir uzskatāmas par izglītojošu izdevumu, kas vienkārši un ļoti lakoniski izklāsta, kādas ir piekrastes apbūves pamatnostādnes, ievērojot vēsturisko pārmantojamību. To uzsver arī LC: "Vadlīnijas plānotas kā brīvprātīgs, publiski pieejams dokuments, aprakstot vispārējus apbūves principus piekrastē. Tie ir ieteikumi esošajiem un jaunajiem zemes īpašniekiem vai pircējiem, iedzīvotājiem un uzņēmējiem konkrētajā teritorijā ar rekomendāciju lietot apbūves elementus savai mājvietai, uzņēmējdarbībai utt., lai tie uzturētu un/vai atjaunotu teritorijai raksturīgo."

Vadlīnijās sīki un smalki izstāstīts, kā jaunā apbūvē veidot pagalmu, kāds ir ēku augstums, būvapjomu forma, mērogs, proporcijas. Kāda ēku apdare, jumti, kopējais krāsu risinājums un pat žogi. Ciniķi var teikt – bagāts cilvēks taču mūslaikos nedzīvos zvejnieku būdiņās un klētiņās ar zedeņu žogu!

J. Saknītis atspēko – par to nepavisam nav runa. Dzīvojamā māja var būt par 300 kvadrātmetru liela, vismodernākajām prasībām atbilstoša, taču svarīgi, kā tā būvēta, kā samērojas ar pārējām ēkām pagalmā, kā pieskaņojas jau esošajai vēsturiskajai apbūvei.

"Viņi nezina ne tradīcijas, ne respektē vēsturiskās vērtības."

Tas īstenībā ir jautājums par gribēšanu, par pietāti pret savu dzimto zemi un tās tradīcijām. Jā, arī par kultūru. Jo diez kāpēc Austrijas kalnos jaunās ēkas top pilnīgā saskaņā ar seno, tradicionālo apbūvi (zinātāji gan teic, ka ikvienam jauna projekta īstenotājam pat likums prasa saskaņojumu ar kaimiņiem, jo nejēdzīga būve ietekmē arī viņu īpašuma vērtību); ziemeļnieki norvēģi un somi arī jaunajā būvniecībā respektē senās tradīcijas. Taču, ja mums pašiem nepietiek šīs cieņas, ko var prasīt no iebraucēja ar biezu maku? Kā vien to, ka ir tāda māja kā Ķoņu ciemā, kuru var pārcelt uz jebkuru zaļu pļavu jebkurā vietā un visur tā izskatīsies vienādi. Bet Rucavas pagasta Papes Ķoņu ciema kultūrvēsturisko ainavu teritorija gan ir deformēta un līdz ar jaunajām ēkām vēl mainīsies uz slikto pusi.

Kāds no vadlīniju atvēršanas pasākumā klātesošajiem arhitektiem sacīja: "Ķoņu ciems ir svēta vieta. Ja teritorijas plānojumā tas būtu ar treknu, sarkanu svītru visapkārt apvilkts (arī tagad it kā ir, bet svītra tāda švaka), norādot, ka tā ir kultūrvēsturiska, saudzējama teritorija, uz kuru attiecas virkne noteikumu, diez vai šādi gadījuma pircēji rastos. Zemi pirktu tie, kuri šos noteikumus pieņemtu."

Divi ātrumi: politikai un būvniecībai

Tādēļ gribas teikt – ja Ķoņu ciemā viss notiek likumīgi, ja betona monstrus var būvēt teju kāpās, tad kaut kas nav kārtībā ar pašiem likumiem. Šādi apbūvēta jau ir Nida Latvijas pusē, Pape, un pretenciozo vasarnīcu ciematu invāzija strauji iet plašumā. I. Vize saka – no vienas puses, ir labi, ka izmirstošajos ciemos ienāk dzīvība, kaut kas notiek, parādās jaunas būvniecības tendences. Bet - kas ir no otras puses? Kam un kāds ieguvums?

"Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnēs" cita starpā ir pieteikts arī uzstādījums: "/../izveidot jaunus piekrastes telpiskās attīstības politikas īstenošanas instrumentus:

  • iekļaut Latvijas stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām atsevišķu sadaļu par piekrasti;

  • izveidot Koordinācijas grupu ar par reģionālo attīstību un telpisko plānošanu atbildīgā ministra rīkojumu, kurā iekļauj valsts pārvaldes un pētniecisko institūciju, piekrastes pašvaldību, kā arī biedrību un nodibinājumu pārstāvjus. Koordinācijas grupas uzdevumi:

  • - nodrošināt pamatnostādnēs noteikto uzdevumu saskaņotu īstenošanu, koordinācijas grupas sanāksmēs regulāri izvērtējot un sniedzot priekšlikumus pamatnostādnēs noteikto uzdevumu izpildes nodrošināšanai, kā arī pamatnostādņu aktualizācijai;

  • - sniegt priekšlikumus par piekrastes attīstības jautājumu ietveršanu politikas plānošanas dokumentos, institūciju darbības stratēģijās un normatīvajā regulējumā, kas tiek izstrādāti ar piekrastes attīstības jautājumiem saistītajās ministrijās."

Viss ir pareizi. Tikai valsts kuģim gaita lēna, toties buldozeriem un zemes racējiem ātrums gluži cits.
Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU