Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Paula Čurkste, LETA.
Lai gan Eiropas Padomes direktīva nosaka, ka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm tekstila dalītās vākšanas sistēma jāizveido līdz 2025. gadam, Latvijas regulējumā paredzēts, ka kreklus, cimdus, dvieļus un citus tekstilizstrādājumus ir jāsāk vākt un šķirot jau no 2023. gada. Lai to īstenotu, nepieciešams pieņemt grozījumus divos normatīvos aktos, kas noteiktu prasības tekstilizstrādājumu apsaimniekošanai. Svarīgākais, kas šobrīd nav skaidrs, – kas maksās par tekstila dalītās vākšanas sistēmas darbību.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2018/851, kas pieņemta 2018. gada 30. maijā un ar kuru grozīta Direktīva 2008/98 par atkritumiem, paredz, ka no 2025. gada Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, tostarp Latvijai, būs jānodrošina dalīta savākšana tekstilmateriālam.
Savukārt Ministru kabineta noteikumi Nr. 712 “Atkritumu dalītas savākšanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas noteikumi” nosaka, ka pašvaldības sadarbībā ar atkritumu apsaimniekotājiem, kas izraudzīti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par atkritumu apsaimniekošanu, dalītas savākšanas sistēmu tekstilmateriāliem izveido līdz 2023. gada 1. janvārim.
Kāpēc tekstilmateriālu atkritumu savākšanai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība? Atkritumu apsaimniekošanas akciju sabiedrības “Latvijas Zaļais punkts” direktors Kaspars Zakulis seminārā “Tekstila šķirošanas sistēmas izveide Latvijā no 2023. gada: cik gatavi esam un kas vēl jāpaveic?” uzsvēra, ka tekstils, kas nonāk vidē vai sadzīves atkritumos, ir tikpat liels piesārņojuma avots un tikpat bīstams kā plastmasa, riepas, baterijas, jo satur tādas ķīmiskas un videi kaitīgas vielas kā formaldehīds, fenoli, kvartāra amonija savienojumi, oksi-etilēti poliamīdi, silikona un poliammonija kvartārie sāļi, bromēti un hlorēti antipirēni, fosforu saturoši antipirēni u. c.
Ik gadu ES tiek patērēti seši miljoni tonnu apģērba, radot 195 miljonus tonnu oglekļa dioksīda (CO2) izmešu un patērējot 46,400 miljonus kubikmetru (m3) ūdens. Tekstila industrija ES ik gadu rada 16 miljonus tonnu atkritumu, tikai 25% tekstila atkritumu tiek pārstrādāti. Savukārt jaunos apģērbos tiek pārstrādāts mazāk nekā 1% tekstilmateriālu.
Savukārt Latvijas tirgū ik gadu nonāk 24 000 tonnu jauna un lietota apģērba, kas ir 12,52 kilogrami apģērba uz vienu iedzīvotāju. Vairāk nekā 26 700 tonnu apģērba ik gadu nonāk nešķirotajos sadzīves atkritumos.
Kopš 2019. gada pilotprojekta veidā ar tekstilmateriālu savākšanu Latvijā nodarbojas SIA “Eco Baltia vide”, kas vairāku gadu laikā visā Latvijā ir uzstādījusi 136 dalītās vākšanas konteinerus, investējot 420 300 eiro, seminārā informēja uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts.
Lai savāktu 25% no Latvijas tirgū novietotā apjoma, kopumā būtu jāizveido vismaz 500 tekstila šķirošanas konteineri/punkti.
J. Aizbalts skaidroja, ka Latvijā nemainīgi katru gadu ieved no 16 000 līdz 18 000 tonnu lietota tekstila, kas tiek pāršķirots, un ap 10 000 tonnu tiek eksportēts.
No pašreizējā tekstilizstrādājumu atkritumu apjoma apmēram ceturtā daļa nogulstas poligonos, ceturtā daļa paliek Latvijā, savukārt atlikusī puse tiek eksportēta. J. Aizbalts uzsvēra, ka Baltijā ir nepieciešama vienota šķirošanas centra/pārstrādes rūpnīcas izveide, lai samazinātu kopējās izmaksas.
Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas vadītājs Guntis Strazds norādīja, ka Latvijas ražotāji nav lielākie tekstilizstrādājumu atkritumu radītāji, jo gadā saražo tikai 1500 tonnu (t) atkritumu (lielākie uzņēmumi 7–20 t). 90% no Latvijas ražotā tekstila tiek eksportēts.
Visvairāk no saražotā Latvijā nonāk sieviešu apakšveļa, taču tā nav pārstrādājama. “Viens krūšturis satur līdz 140 elementiem jeb 40 dažādām detaļām. Neviens tās nedalīs un nepārstrādās, viss tiek sadedzināts,” skaidroja G. Strazds.
“Mūsu atbildība ir cita, proti, varam palīdzēt nākotnē pārstrādāt tekstilu, kuru lietojam kā indivīdi, nevis to, kuru ražojam,” tā asociācijas vadītājs.
“Eco Baltia vide” vadītājs seminārā nāca klajā ar vairākiem priekšlikumiem, kas būtu jāiekļauj tekstila dalītās vākšanas sistēmas regulējumā. Latvijā vajadzētu noteikt obligātu no mājsaimniecībām savācamo tekstila apjomu (50–70% robežās) un maksimālo robežu/īpatsvaru noglabāšanai poligonā (20% sākotnēji, pakāpeniski samazinot), kā arī jādefinē apjoms, no kura ražotājs/tirgotājs kļūst par dabas resursu nodokļa (DRN) maksātāju.
Kādi būtu finansējuma avoti turpmākai sistēmas attīstībai? Pastāv trīs iespējas:
Pašreiz šķirošanas sistēmu subsidē atkritumu apsaimniekotāji.
Izmaksas par tekstila šķirošanas sistēmas uzturēšanu provizoriski varētu veidot aptuveni trīs, četrus miljonus eiro gadā jeb 150 eiro par vienu tonnu tirgū laisto tekstilizstrādājumu, norāda SIA “Eco Baltia vide”. Tomēr precīzas izmaksas būs iespējams aplēst tajā brīdī, kad valstiskā līmenī tiks noteiktas detalizētas prasības, tostarp attiecībā uz vajadzīgo konteineru skaitu Latvijā, atpakaļ savācamo apjomu no tirgū novietotā un citām niansēm.
Pēc “Eco Baltia vide” aprēķiniem potenciālās apsaimniekošanas maksas ražotāju sistēmā jaunu džinsu bikšu pāri sadārdzinātu par 10 centiem, savukārt ziemas jakas/mēteļa cenai nāktos pievienot 30 centus. Visi semināra dalībnieki bija vienisprātis, ka pircēji šādas cenas nejustu un ka ražotāju apsaimniekošanas sistēmas ieviešana būtu perspektīva.
“Potenciāls Latvijā ir – jāiet uz principu, ka ražotājs maksā, – tad sistēmai būs gan nauda, gan aprite, gan otrreizējā dzīve tekstilmateriālam,” uzsvēra J. Aizbalts.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere informēja, ka ir izstrādāti un saskaņošanas procesā atrodas grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā un Dabas resursu nodokļa likumā.
Atkritumu apsaimniekošanas likuma grozījumos ietvertās prasības tekstilizstrādājumu apsaimniekošanai paredz, ka tekstilizstrādājumu ražotāji vai to pilnvaroti pārstāvji (arī lietotā tekstila tirgotāji) nodrošina, ka tiek segtas visas savākto tekstilizstrādājumu atkritumu savākšanas, pārvadāšanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un reģenerācijas izmaksas, kā arī uz šīm darbībām attiecināmās sabiedrības informēšanas pasākumu izmaksas.
Savukārt plānotie Dabas resursu nodokļa (DRN) likuma grozījumi paredz jaunu nodokļa objektu – tekstilizstrādājumus (apģērbi, apavi un mājas tekstils). Nodokļa maksa paredzēta 0,50 eiro kilogramā. Grozījumos arī noteikts regulējums ražotāja paplašinātās atbildības sistēmas izveidei un piemērošanai tekstilizstrādājumiem.
VARAM pārstāve uzsvēra, ka tekstilizstrādājumiem DRN tiks piemērots kā ekonomisks instruments ar mērķi palielināt komersantu motivāciju apsaimniekot tekstilizstrādājumu atkritumus un saņemt atbrīvojumu no DRN samaksas, piemērojot ražotāja paplašinātās atbildības sistēmu.
Seminārā visi bija vienisprātis, ka ir jāievieš ražotāju atbildības sistēma, kas būtu finansējuma avots turpmākai sistēmas attīstībai, taču likumdošana šajā ziņā ir aizkavējusies. R. Vesere pieļāva, ka vēlākais, kad varētu stāties spēkā grozījumi, ir nākamā gada vidus.
Kas līdz tam brīdim varētu finansēt sistēmu? Visdrīzāk, neviens sistēmā neinvestēs, gaidīs, līdz tiks pieņemtas likumu izmaiņas, sprieda VARAM pārstāve.
Turklāt dalīto atkritumu konteineru uzstādīšanai nākamajā gadā pašvaldībām būs iespēja arī pieteikties uz ES fondu līdzekļiem. Jāpiebilst, ka likuma “Par pašvaldībām” 15. pants (jaunajā Pašvaldību likumā, kas stāsies spēkā 2023. gadā, šī autonomā funkcija pārcelta uz 4. pantu) nosaka, ka viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir arī sadzīves atkritumu apsaimniekošana.
Kāda ir iedzīvotāju attieksme pret tekstilizstrādājumu atkritumu savākšanu? Saskaņā ar projekta “LIFE Waste To Resources IP” pētījuma par Latvijas iedzīvotāju tekstila iegādes un patēriņa paradumiem rezultātiem kopš 2020. gada par 12 procentpunktiem – no 21% līdz 33% – palielinājies to iedzīvotāju skaits, kuri nevajadzīgo apģērbu, apavus un mājas tekstilu ievieto speciālajos tekstila šķirošanas konteineros.
Tekstila šķirotāja profils pētījumā raksturots šādi:
Pētījumā noskaidroti faktori, kas motivētu nodot tekstilu šķirošanas konteineros. Tie būtu:
Viszemākais informētības līmenis ir vīriešiem 60–74 gadu vecumā, Latgalē dzīvojošajiem, lielajās pilsētās dzīvojošajiem, cittautiešiem un viena cilvēka mājsaimniecībām.
Kopumā 91% aptaujāto atbalsta nolietotā un nevajadzīgā tekstila šķirošanas un savākšanas sistēmas ieviešanu Latvijā.
