Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika.
Ar grozījumiem Atkritumu apsaimniekošanas likumā paredzēts noteikt reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru izveidošanas kārtību un funkcijas, precizēt kārtību, kādā atkritumu apsaimniekošanas reģionā ietilpstošās pašvaldības izstrādā atkritumu apsaimniekošanas plānus, noteikt stingrākas prasības būvgružu un riepu apsaimniekošanā, kā arī tekstilizstrādājumu atkritumu savākšanā un pārstrādē.
Likuma grozījumi nepieciešami, lai veicinātu aprites ekonomiku un nodrošinātu Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2021.–2028. gadam ieviešanu.
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija 20. decembrī konceptuāli atbalstīja grozījumus Atkritumu apsaimniekošanas likumā, kurus uz pirmo lasījumu Saeimā ir paredzēts virzīt 22. decembrī.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere deputātiem akcentēja, ka likumprojektā ietvertos grozījumus var sadalīt četrās lielās grupās:
Kā ceturtās būtiskākās izmaiņas VARAM pārstāve minēja atvieglotās prasības mazumtirgotājiem – tie, kuri savā komercdarbības veikšanas vietā rada vismaz 20 tonnas izlietotā iepakojuma mēnesī, savas komercdarbības veikšanas vietā radīto izlietoto iepakojumu varēs nodot pārstrādes veicējam.
VARAM pārstāve komisijas sēdē deputātiem norādīja, ka šobrīd Latvijā apglabā vairāk nekā 40% sadzīves atkritumu. Lai sasniegtu Eiropas Savienības direktīvās noteiktos mērķus, līdz 2035. gadam Latvijai apglabājamo atkritumu apjoms jāsamazina četras reizes, sasniedzot 10%.
Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2013.–2020. gadam noteiktie mērķi sadzīves atkritumu apsaimniekošanas jomā nav sasniegti.
2020. gadā nav pārstrādāti 50% no radītajiem sadzīves atkritumiem, kā arī visās pašvaldībās pilnībā nav izveidota atkritumu dalītās savākšanas sistēma, norādīts likumprojekta anotācijā.
Turklāt Latvijai ir jāņem vērā norādes, kuras tā saņēmusi Eiropas Komisijas Agrīnās brīdināšanas ziņojumā un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas novērtējuma ziņojumā. Tajos Latvija tiek aicināta veidot politiku, kas palīdz palielināt pašvaldību atbildību par normatīvajos aktos un politikas plānošanas dokumentos noteikto atkritumu dalītās savākšanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai un pārstrādes mērķu izpildi.
Līdz ar to paredzēta vērienīga institucionālā reforma, kas nozīmē pāreju no pašreiz Latvijā esošajiem desmit atkritumu apsaimniekošanas reģioniem uz pieciem.
Ar likuma grozījumiem plānots mainīt arī atkritumu apsaimniekošanas pārraudzības sistēmu, katrā reģionā izveidojot vienu vai vairākus reģionālos atkritumu apsaimniekošanas centrus. Tiek noteikta kārtība, kādā izveidoti reģionālie centri un paredzētas to funkcijas atkritumu apsaimniekošanas organizēšanā reģionā.
Reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri būs publiskas personas, publiski privāta vai privāta kapitālsabiedrība, kas veiks attiecīgā atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldību deleģētās funkcijas, lai īstenotu valsts atkritumu apsaimniekošanas plānā, kā arī reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas plānā noteiktos atkritumu apsaimniekošanas mērķus.
Ņemot vērā reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru izveidi un funkcijas, Atkritumu apsaimniekošanas likumā plānots ietvert vairākus pārejas noteikumus, lai noteiktu, ka:
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe komisijas sēdē norādīja, ka ar likumprojektu ir jāvirzās uz priekšu, jāizdiskutē atlikušie jautājumi par atkritumu apsaimniekošanas reģionu izveidi, pirms tiek pieņemts gala lēmums, tad jāizstrādā reģionālie atkritumu apsaimniekošanas plāni.
Likumprojekta anotācijā akcentēts, ka atkritumu apsaimniekošanas jomā pastāv “pelēkais” tirgus, t. i., komersanti un privātpersonas sludinājumu portālos un savās mājaslapās piedāvā atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus bez atbilstošas atļaujas, tādējādi atkritumus apsaimniekojot neatbilstoši vides aizsardzības prasībām un radot riskus apkārtējās vides stāvokļa pasliktināšanai.
Atkritumu apsaimniekošanas likumā plānots noteikt prasības komercdarbības ar atkritumiem reklamēšanai, paredzot, ka komersants reklāmā norāda saņemtās atļaujas piesārņojošo darbību veikšanai vai atkritumu apsaimniekošanas atļaujas numuru un izsniegšanas datumu, vai Valsts vides dienesta (VVD) lēmuma par atkritumu apsaimniekošanas tirgotāja vai atkritumu apsaimniekošanas starpnieka reģistrāciju numuru un lēmuma pieņemšanas datumu.
Lai nostiprinātu VVD kompetenci atkritumu apsaimniekošanas prasību īstenošanas uzraudzībā, precizējot likuma 14. pantu, turpmāk dienestam būs tiesības izdarīt kontrolpirkumus.
Atkritumu pārstrādes grupas “Eco Baltia” vides apsaimniekošanas sektora vadītājs Jānis Aizbalts “pelēko” tirgu atkritumu apsaimniekošanas nozarē vērtē no diviem aspektiem. Pirmkārt, ir nepilnības normatīvajos aktos, ko izmanto gan komersanti, gan privātpersonas Otrkārt, ir nepietiekama atkritumu tiešo radītāju, piemēram, ražotāju, tirgotāju, pakalpojumu sniedzēju u. c. komersantu, kontrole.
Visbiežāk nelicencēti pakalpojumi pieejami riepu, zaļo (bioloģiski noārdāmo), būvgružu, lielgabarīta, bīstamo (piemēram, smēreļļu, šīferu) atkritumu apsaimniekošanā, zināja teikt J. Aizbalts.
Piemēram, patlaban nav detalizētu prasību, kas noteiktu konkrētas atbildības būvdarbu veicējiem attiecībā uz būvgružu apsaimniekošanu, uz kuru pamata tiktu veicināta šo atkritumu samazināšanās vidē.
Esošais regulējums pieļauj veikt būvgružu apsaimniekošanu jebkuram komersantam ar atbilstošu piesārņojošās darbības atļauju. Tomēr nevienam nav jāuzņemas atbildība par to, ko šis komersants ar atkritumiem tālāk darīs.
Turklāt tirgus pieprasījumā darbojas zemākās cenas princips, kas rada risku, ka, izvēloties lētāku pakalpojuma sniedzēju, daļa būvniecības atkritumu var nonākt apkārtējā vidē.
Kā viens no likumprojektā iestrādātajiem risinājumiem, kas veicinās būvgružu apsaimniekošanas sistēmas sakārtošanu, ir pienākums slēgt līgumu ar oficiālu atkritumu apsaimniekotāju, kurš darbojas ar atbilstošu atļauju.
“Eco Baltia” VARAM izstrādātos grozījumus uzskata par būtiskiem un cer, ka tie palīdzēs sakārtot tirgu un novērst riskus, ko rada “pelēkais” tirgus.
Likumprojekta 18. pantā paredzēts noteikt prasības riepu un tekstilmateriālu ražotājam nodrošināt attiecīgo izstrādājumu atkritumu pieņemšanu, savākšanu, apstrādi un pārstrādi, kā arī prasības segt attiecīgo darbību izmaksas un sabiedrības informēšanas pasākumu izmaksas par attiecīgo izstrādājumu atkritumu pieņemšanu, savākšanu, apstrādi un pārstrādi.
Atkritumu apsaimniekošanas likums tiks papildināts ar 37.1, 37.2, 37.3 un 37.4 pantu, kur noteiktas prasības nolietoto riepu un tekstilmateriālu atkritumu apsaimniekošanai.
LV portāls jau rakstīja, ka atkritumu apsaimniekošanas nozare gaida grozījumus Atkritumu apsaimniekošanas likumā, lai varētu turpināt attīstīt tekstilizstrādājumu atkritumu savākšanu un pārstrādi.
J. Aizbalts norādīja, ka lielākā problēma autoriepu apsaimniekošanā ir tā, ka daļa autoriepu netiek uzskaitītas, līdz ar to par tām netiek samaksāta apsaimniekošanas maksa un nevienam nav pienākuma tās savākt.
Problēma ir arī riepu iegāde internetā. Ne visiem pārdevējiem ir līgumi ar ražotāju atbildības sistēmām, it īpaši, ja pārdevējs atrodas ārpus Latvijas teritorijas un piegādi pircējam veic ar kurjerdienesta starpniecību.
“Kamēr valstī netiks veiktas izmaiņas normatīvajos aktos, uz kuru pamata riepu apsaimniekošanas sistēma varētu tikt sakārtota, apjomīgais riepu uzkrājums turpinās palielināties, turklāt jau pašreiz tas veido vairāk nekā 100 000 tonnu,” apgalvoja J. Aizbalts.
Kopumā ražotāju atbildības sistēmas ietvaros ik gadu tiek ziņots par apmēram 15 000 tonnu tirgū laistu riepu. Vienlaikus “Intrastat” atskaitēs parādās arī 24 000 tonnu. Nerunājot par papildu daudzumu, kas vispār netiek reģistrēts. No zināmā apjoma 2022. gadā jāsavāc 80% no tirgū oficiāli laistajām riepām. “Kas notiek ar pārējām riepām, nav skaidrs. Tā ir daļa, kas netiek kontrolēta, un arī apsaimniekošanas izmaksas netiek segtas, tas savukārt rada robu kopējā riepu apsaimniekošanā,” tā “Eco Baltia” pārstāvis.
Vairāk par tēmu >>
Riepu pārstrāde patlaban ir pieejama ārpus Latvijas. Vēl nesen tā tika īstenota arī vairākās vietās vietējā tirgū, tomēr, ņemot vērā pašreizējo riepu apjomu Latvijā, tā ir dārga un neefektīva, uzsvēra J. Aizbalts.
“Likumprojektā tiek piedāvāti risinājumi, kuri veicinās straujāku valstī noteikto riepu savākšanas apjomu izpildi un riepu iegādi pie oficiālajiem dīleriem, kas ir iesaistījušies ražotāju atbildības sistēmā vai valsts budžetā pilnā apjomā maksā dabas resursu nodokli (DRN) par tirgū novietoto riepu apjomu,” skaidroja J. Aizbalts.
“Tomēr, kā rāda pieredze Latvijā, itin bieži cilvēki izvēli izdara, ievērojot zemākās cenas principu. Kamēr no ārzemēm ieplūdīs lietotās skandināvu riepas, par kurām netiek samaksāts DRN, tikmēr iedzīvotāji tās pirks, turpinot radīt riepu kalnus Latvijā,” turpināja “Eco Baltia” pārstāvis. “Taču arī šajā gadījumā grozījumi ir solis pareizajā virzienā, lai situāciju uzlabotu.”
Ar grozījumiem iecerēts arī atcelt licences metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai un atvieglot prasības mazumtirgotājiem, kuri savā komercdarbības veikšanas vietā rada vismaz divdesmit tonnu izlietotā iepakojuma mēnesī.
Ņemot vērā bioloģiski noārdāmo atkritumu lielo īpatsvaru sadzīves atkritumu masā un nepieciešamību veicināt to nošķiršanu jau mājsaimniecībās un uzņēmumos, būtiskas izmaiņas paredzētas to apsaimniekošanas pakalpojumu maksā. Šobrīd noteikts, ka bioloģisko atkritumu tarifs nevar būt lielāks par 80% no sadzīves atkritumu tarifa, kas, kā rāda prakse, nav pietiekami motivējoši, lai iedzīvotāji nošķirtu bioloģiskos atkritumus no pārējiem.
Ar grozījumiem plānots noteikt, ka bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas maksu pašvaldība nedrīkst noteikt lielāku par 60% no sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksas.
Tādējādi iedzīvotājiem un uzņēmumiem būs lielāka motivācija pieteikt arī bioloģisko atkritumu šķirošanu.
Kā liecina informācija Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.–2028. gadam, apsaimniekoto sadzīves atkritumu apjoms laikposmā no 2013. līdz 2019. gadam nemitīgi ir palielinājies, 2019. gadā sasniedzot 800 413 tonnu (skat. infografiku publikācijas sākumā).
Komisijas sēdē deputāte Jana Simanovska aicināja vairāk uzmanības pievērst atkritumu šķirošanai un novērst atkritumu rašanos. Viņasprāt, tas varētu būt deleģēts uzdevums reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas centriem. Arī biedrības “Zero Waste Latvija” pārstāve Mairita Lūse deputātus mudināja lielāku uzmanību pievērst tam, lai sabiedrība mazāk ražotu atkritumus.
R. Vesere atcerējās, ka savulaik pat ir bijusi diskusija par likuma nosaukuma maiņu, proti, tika piedāvāts to saukt par Atkritumu novēršanas un apsaimniekošanas likumprojektu, taču šī ideja neguva atsaucību. “Likumā nevar likt deklaratīvas normas, ir jāliek konkrēti pasākumi un prasības. Var papildināt ar aprites ekonomiku reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru funkciju par izglītošanu un informēšanu, pareizāk sakot, par atkritumu novēršanu. Tam mēs piekrītam. Tomēr šādā gadījumā centriem būs jānodarbojas ne tikai ar atkritumu apsaimniekošanu un novēršanu, bet arī pārējām aprites ekonomikas daļām – preču ražošanu un izplatīšanu, ekodizainu u. c. Diezin vai atkritumu apsaimniekošanas centri to varēs īstenot.”
“Rūpēties, lai sabiedrība mazāk ražotu atkritumus, ir process līdz atkritumu centru darbībai, tas nav atkritumu apsaimniekošanas centru uzdevums,” uzsvēra S. Sniedze.
