Kas ir trauksmes cēlāji? Nosodāmi vai cienāmi?

Publiskajā informācijā atrodami dati, ka, piemēram, veicot īpašus un stingrus korupcijas kontroles pasākumus, ASV veselības aizsardzības jomā pirms dažiem gadiem izdevās atklāt, ka finansiālie zaudējumi iestādēs, kur šādi pasākumi netika veikti, veidoja 3-8% no šo institūciju kopējā budžeta. Interesenti tādējādi varētu aprēķināt, cik daudz naudas līdzīgā sektorā spētu ietaupīt Latvijā, protams, ar atrunu - nekur nav teikts, ka šejienes apstākļi būtu līdzīgi kā aizokeāna valstī.

Taču skaidrs ir tas, ka blēdību būtu daudz mazāk, ja amatpersonas, kam labumi pieejami, zinātu, ka kolēģi skatās uz pirkstiem un nepatikšanas var iznākt lielākas par ieguvumiem.

Trauksmes cēlājs jeb ziņotājs – vai nosodāms? 

Lai pārkāpumi vai noziedzīgi nodarījumi nenotiktu, ir vajadzīgas savas personas, kas atklāj un ar faktiem pamato, ka iestādē vai uzņēmumā ir noticis likuma, noteikumu vai procedūras pārkāpums, nesaimnieciska rīcība, līdzekļu izšķērdēšana vai piesavināšanās un tamlīdzīgi nodarījumi. Pasaulē šādus cilvēkus delikāti dēvē par trauksmes cēlājiem, taču īstenībā daudz precīzāks un vienkāršāks apzīmējums ir "ziņotāji".

Pret šādu ziņošanu, arī tad, ja tā ir pamatota, allaž būs divējāda attieksme: vieni trauksmes cēlāju atbalstīs, bet citi, kuri par pārkāpumiem zina, bet neprotestē, viņu nosodīs un uzskatīs par nodevēju. Īpaša attieksme pret ziņotājiem ir Austrumeiropas valstīs, tātad arī Latvijā, kur dzīvā atmiņā ir politiskā ziņošana, un tādēļ informācijas "pienešana" kādam jau pēc būtības tiek uzskatīta par neglītu un peļamu rīcību.

Varbūt tas ir iemesls, kāpēc izliekamies neredzam, ka kāds tuvējā mežā izgāž atkritumus, nevēlamies nedz pierakstīt piesārņotāju auto numurus, nedz šo informāciju nodot atbildīgajām iestādēm. Izliekamies nemanām, ka publiskajos iepirkumos uzvar iestādes vadītāja radinieka vai drauga uzņēmums, ka iestādē darbā ir noformētas "mirušās dvēseles", bet naudu sadala tās vadība.

Taču ir arī otrs un ļoti svarīgs aspekts – ja trauksmes cēlājs par novēroto ziņos vadībai, vai viņš var būt drošs, ka šī informācija nenonāks atpakaļ pie amatpersonas, par kuru viņš sūdzējies? Vai tad, ja viņš būs viens no vairāk nekā tūkstoš cilvēkiem, kuri gada laikā iesniedz ziņojumus KNAB, un iestādē sāksies pārbaudes, vai viņu tomēr kā informācijas nopludinātāju "neatšifrēs" un nenāksies piedzīvot smagas represijas?

"Pasaulē šādus cilvēkus delikāti dēvē par trauksmes cēlājiem."

Ziņotāju aizsardzībai Latvijā jau 2004.gadā uzmanību pievērsa Eiropas Padomes Starpvalstu pretkorupcijas grupa (GRECO), otrās novērtēšanas kārtas ietvaros iesakot paredzēt civildienesta ierēdņiem pienākumu (atbilstoši viņu publiskajam statusam) ziņot par aizdomām par pārkāpumiem saistībā ar korupciju un izveidot atbilstošu aizsardzības sistēmu tiem ierēdņiem, kuri ziņos par pārkāpumiem, lai nepieļautu viņu vajāšanu darbavietā.

Ko vēlējās KNAB

Kopš laika, kad GRECO nāca klajā ar rekomendācijām Latvijai, ir daudz darīts, lai trauksmes cēlājus gan iedrošinātu, gan aizsargātu. Valdībā 2009.gada septembrī tika apstiprināta KNAB izstrādātā koncepcija "Par normatīvo regulējumu interešu konflikta novēršanai valsts amatpersonu darbībā", kurā bija iekļauti vairāki svarīgi uzdevumi:

• Noteikt, ka institūcijas vadītājam vai viņa pilnvarotai personai, vai koleģiālajai institūcijai aizliegts izpaust informāciju par to, kura valsts amatpersona informējusi par interešu konfliktu vai citiem koruptīviem nodarījumiem (izņemot kontroles iestādes, tiesu un prokuratūru), un bez objektīva iemesla radīt valsts amatpersonai tiešas vai netiešas nelabvēlīgas sekas. Šādā gadījumā jānosaka arī administratīvā atbildība institūcijas vadītājam vai viņa pilnvarotajai personai par informācijas izpaušanu par to valsts amatpersonu, kura informējusi par koruptīviem nodarījumiem. Administratīvo atbildību piemērotu KNAB;
• Noteikt, ka valsts amatpersona par tai zināmiem interešu konfliktiem vai citiem koruptīviem nodarījumiem, kuros iesaistītas citas attiecīgās institūcijas amatpersonas, sniedz informāciju kontroles institūcijām, kuras pēc informācijas pārbaudes pieņem lēmumu par tās turpmāko virzību;
• Noteikt likumā, kas institūcijas vadītājam ir tiesības pieprasīt no valsts amatpersonas informāciju, kas norādīta valsts amatpersonas deklarācijas nepublicējamā daļā, ja tas ir nepieciešams saistībā ar konkrētiem pasākumiem attiecīgās amatpersonas darbības uzraudzībā vai kontrolē.

Ko akceptēja likumdevējs

Lai izpildītu šos uzdevumus, KNAB izstrādāja vairākus likumprojektus, kuri pakāpeniski tika pieņemti un stājās spēkā līdz 2011.gada vidum.

Iepriekš minētās normas tika iedzīvinātas likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 20.pantā (Valsts vai pašvaldības institūcijas vadītāja pienākumi), 21.¹ pantā (Informēšana par citu amatpersonu interešu konfliktiem) un 26.pantā (Deklarāciju publiskā pieejamība).

Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.³³pantā (Valsts un pašvaldību institūciju vadītājiem noteikto pienākumu nepildīšana) tika iekļauts šāds regulējums: "Par valsts vai pašvaldību institūciju vadītājiem likumā noteikto pienākumu nepildīšanu attiecībā uz interešu konflikta novēršanu - uzliek naudas sodu no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem.

Par likumā noteiktā aizlieguma izpaust informāciju attiecībā uz personu, kura informējusi par citas valsts amatpersonas interešu konfliktu, pārkāpšanu vai par nelabvēlīgu seku radīšanu šai personai bez objektīva iemesla – uzliek naudas sodu valsts amatpersonai no piecdesmit līdz piecsimt latiem, atņemot tiesības ieņemt valsts amatpersonas amatu vai bez tā." (19.06.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2011. likumu, kas stājās spēkā 20.07.2011.)

"Ir daudz darīts, lai trauksmes cēlājus gan iedrošinātu, gan aizsargātu."

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Korupcijas novēršanas apakškomisijas sēdē 24.aprīlī KNAB Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece norādīja, ka sākotnēji bija iecerēts (atbilstoši GRECO ieteikumiem)  ar likumu noteikt, ka valsts un pašvaldību amatpersonām būtu obligāts pienākums ziņot par nelikumībām, kurās iesaistītas citas amatpersonas.

"Taču par to bija ļoti lielas debates ar valsts un pašvaldību institūciju pārstāvjiem, un beigās Saeima izvēlējās "maigāku" variantu." Vienlaikus D.Kurpniece atzina, ka šādu prasību praksē īstenot būtu sarežģīti un tā nenestu lielas izmaiņas, jo nebūtu viegli noteikt, kad cilvēks apzināti nepildītu pienākumu ziņot un kad - tādēļ, ka nav sapratis notiekošo vai arī viņam bijis pārāk maz informācijas.

"Otra nepilnība ir tā, ka šīs tiesības ziņot skaidri ir noteiktas tikai attiecībā uz valsts amatpersonām. Kā zināms, likums par interešu konfliktu skar aptuveni 60 tūkstošus valsts amatpersonu, bet ļoti daudzās institūcijās, piemēram, veselības aizsardzības, izglītības iestādēs, strādājošie nav valsts amatpersonas statusā. Ļoti mazs valsts amatpersonu īpatsvars ir augstskolās, taču interešu konflikta situācijā iespējams nonākt arī citiem darbiniekiem, piemēram, pasniedzējiem," norāda KNAB pārstāve.

Kā trauksmes cēlāju aizsargāt un atbalstīt?

Tā kā izmaiņas likumos stājās spēkā tikai pagājušajā gadā, pārskata posms ir pārāk īss, lai varētu izdarīt secinājumus par to iedarbīgumu, secināja D.Kurpniece. "Līdz šim KNAB nav piemērojis administratīvo atbildību kādam no valsts vai pašvaldību iestāžu vadītājiem par likumos noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Analizējot situāciju plašākā kontekstā, mēs piedāvātu Saeimas deputātiem pievērst uzmanību tam, vai mūsu valstī ir pietiekami efektīvi mehānismi ziņošanas veicināšanai citās jomās, piemēram, būvniecībā, kur var būt tehnoloģiju pārkāpumi, kā arī uzņēmējdarbībā citos sektoros, kur var būt pārkāpumi pret vidi, darba drošību. Visās nozarēs aktuāla problēma ir nodokļu nomaksa."

Taču vienlaikus Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja uzsvēra: KNAB oficiālais viedoklis ir tāds, ka šobrīd spēkā esošais regulējums saistībā ar interešu konflikta novēršanu ir pietiekams.

Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Valts Kalniņš ieteica: "Stratēģiskā skatījumā ilgtermiņā būtu vieta diskusijai par to, vai attiecībā uz trauksmes cēlājiem nebūtu vajadzīgs atsevišķs likums, jo ir daudzi, rūpīgi apspriežami aspekti. Piemēram, kā noteikt, kad cilvēkam vērsties ar ziņojumu nevis pie augstākstāvošas amatpersonas, nevis kontrolējošā iestādē, bet uzreiz sniegt informāciju plašsaziņas līdzekļiem? Var būt situācijas, kad cilvēkam tiešām ir pamats domāt, ka citādi nesasniegs taisnīgu tiesisku rezultātu."

V.Kalniņš arī sacīja, ka pašlaik ne katram pārkāpumam likumos pretī ir pants, kā par to sodīt; uzmanības vērts ir arī jautājums par to trauksmes cēlāju aizsardzību, kuri nav iestādes amatpersonas, bet klienti vai partneri. "Varbūt vēl ir vērts domāt par pozitīviem pamudinājumiem trauksmes cēlājiem. Ja ziņojums ir bijis pamatots un nesis iestādei labumu, amatpersonas profesionālajā vērtēšanā tas būtu jāņem vērā kā pluss. Ir valstis (ne tik plaši Eiropā), kur ziņotājiem, ja viņu rīcība devusi finansiālus ieguvumus, par to ir iespējams saņemt arī materiālu atlīdzību – tas ir apspriežams, bet nesaku, ka uzreiz ieviešams."

Pētīs ziņošanu visās Baltijas valstīs

Arī Sabiedrības par atklātību "Delna" juridiskā analītiķe Aiga Grišāne pauda viedokli, ka tiesiskais regulējums saistībā ar trauksmes cēlājiem tomēr nav pietiekami aptverošs un precīzs: "Jā, ir likums "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", ir Darba likums, bet nevienā likumā nav pateikts, kas ir trauksmes celšana, kas ir trauksmes cēlājs, kā viņš jāizsargā. Tas viss nepārskatāmi un neskaidri iezīmējas no daudzu likumu normām. Otra problēma – kā nodrošināt, lai šis regulējums būtu vienveidīgs un viegli saprotams.

Vēl trūkums ir tas, ka netiek apkopoti dati par trauksmes celšanu, un tādēļ nav zināms, cik šādu gadījumu vispār Latvijā ir bijis, cik tie ir efektīvi, kā tikuši izmeklēti. Bet plašāka trauksmes celšanas ieviešana ir jāvirza caur publisko pārvaldi, jo tā šobrīd ir spēcīgāka; privātais sektors ir vājāks un šādā nelikumību atklāšanā nemaz tik ļoti nav ieinteresēts.

Latvija ir maza valsts, arī iestādes un uzņēmumi tajā ir mazi, un tādēļ arī ziņotājus aizsargāt ir ļoti grūti: viņus ir vieglāk saskatīt, atklāt, jo, visticamāk, pirms ziņošanas tālāk viņi jau pauduši kādu negatīvu nostāju pret notiekošo jau pašā iestādē.

Šobrīd esam uzsākuši projektu, lai visās 27 Eiropas Savienības valstīs izpētītu trauksmes celšanas mehānismus. Tos izvērtēs pēc "Transparency International" kopīgi ar starptautiski atzītiem ekspertiem trauksmes celšanas jomā izstrādātas metodoloģijas, kurā būs noteikti labās prakses principi. Tātad atbilstoši šiem principiem tiks izvērtēts trauksmes celšanas mehānisms ES valstīs, un par Latvijas atbilstību šiem labās prakses principiem "Delna" varēs ziņot rudenī, kad pētījums būs pabeigts."