NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
BRĪDINĀJUMS!

Svētdien dienas pirmajā pusē daudzviet Latvijā dienvidrietumu, rietumu vējš pastiprināsies brāzmās līdz 20 m/s, bet piekrastes teritorijās līdz pat 25-26 m/s. Atvērt

TĒMAS
01. aprīlī, 2011
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Lauku attīstība
10
10

Ūdens mums netrūks, vien neskaidrības ar kvalitāti

Plānojamiem ciematiem jāpieprasa notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izbūvēšana atbilstoši prasībām, kas valstiski jādefinē daudz stingrākas nekā līdz šim.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Ar dažādiem politikas plānošanas dokumentiem esam bagāti. Kaut saturs plānošanas „papīram” visbiežāk ir labs, dažkārt stipri jāpiepūlas, lai gludajās frāzēs noķertu tā patieso vērtību. Varbūt tāpēc jāsāk no pavisam praktiskās puses, lai sapratu, ka ES ūdens resursu plānošanas dokuments būtu jāizlasa, nu vismaz tā pieejamais tulkojums dzimtajā mēlē. Tādēļ vispirms par praktisko: kāda rādās Latvijas ūdens resursu nākotne 2020. gadā, ņemot vērā esošo situāciju un klimata pārmaiņu tendences.

Ceļvede ūdens nākotnes skatījumā ir Kristīna Veidemane, biedrības "Baltijas Vides forums" (BVF) vides eksperte, kura konferences "Futures of European Waters" daļā "SCENES water scenarios – final results" Ungārijas Zinātņu akadēmijā Budapeštā 23. martā runāja par Austrumbaltijas ūdens resursu plānošanas scenārijiem "Participatory scenarios for water management planning: an Eastern Baltic case study".

Pētījums, kurā sadarbojas Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas zinātnieki, ir cieši saistīts ar politikas plānošanas dokumenta projektu – diskusiju materiālu par Eiropas ūdens resursu nākotni ("Blueprint to Safeguard Europe's Water Recources"). Tas attiecas arī uz Latvijas ūdens resursu izmantošanu pēc 2012. gada. Ūdens resursu plānošanas dokuments, pie kura darbs sācies vēl 2007. gadā, ietver pasākumus, kas jāveic ES valstīs, ja vēlamies uzlabot ūdens kvalitāti.

Ūdens Latvijā ir un būs

Atšķirībā no lielas daļas citu ES valstu Latvijā ūdens ir un tuvākajos pāris desmit gados mazāk nekļūs. Tas nozīmē, ka nedz mūsu plānošanas dokumentos, nedz arī saziņā ar sabiedrību līdz šim nav tikusi īpaši akcentēta ūdens resursa taupīšana. Mums ir trīs lielās upes – Daugava, Gauja un Venta – un ļoti daudz nokrišņu, kas nespēj iztvaikot. Līdz ar to Austrumbaltijas un arī Ziemeļvalstis ir vienas no ūdens bagātākajām Eiropā (nosakot resursa pieejamību uz vienu iedzīvotāju). Atšķiras vien tā izlietojums, piemēram, Lietuvā vairāk ūdens izmanto enerģijas ieguves kompāniju dzesēšanas sistēmās – gan Ignalinas kodolspēkstacijā, gan TEC, kas Lietuvā ir vairāk, stāsta K. Veidemane.

Darbojoties pašreizējo klimata pārmaiņu modeļu ietvaros (līdz 2050. gadam), tendence ir nepārprotama - mums ūdens būs pietiekami. Ziemeļvalstīm un Austrumeiropai nedraud "ūdens stress" (water stress), ko rada ūdens trūkums.

"Pirmā darvas pile nākotnes Latvijas resursos ir notekūdeņu attīrīšana. Bet ir vēl otra – intensīvā lauksaimniecība."

"Mums būs pilnīgi pretēja situācija – ūdens būs, iespējams, pat par daudz," teic pētniece. "Igauņi jau ir uztvēruši, ka varētu dzeramo ūdeni pudelītēs eksportēt uz saldūdens nabagām vietām. Arī Zviedrija attīsta projektus Āfrikā, dzeramo ūdeni pa cauruļvadiem transportējot no vienas valsts uz otru 700 kilometrus cauri tuksnesim."

Ja Latvijā tiek rakstīti plūdu novēršanas plāni, tad, piemēram, Spānijā ir sausuma novēršanas plāni un pat izdoti noteikumi, kur ūdeni drīkst izmantot un kāda rūpniecība jāaptur, ja trūkst dzeramā ūdens.

Tomēr arī gaidāmajā Latvijas ūdens bagātībā būs nianses: izteiktākas sezonālās svārstības. Tas nozīmē, ka ļoti karstās vasarās ūdens Latvijā vietām varētu trūkt. Sezonālās svārstības liks atjaunot vecās apūdeņošanas sistēmas un būvēt jaunas. Līdz ar to pašreizējā ūdens piegādē noteikti mainīsies uzskaite un cenas, jo ūdens tērētājos iesaistīsies jauns un liels spēlētājs – lauksaimniecība.

Ūdens būs, bet - kādā kvalitātē

Nākamais aspekts, kas analizēts, – ūdens kvalitāte laikā līdz 2020. gadam. Te aina vairs nav tik rožaina. Sākot ūdens kvalitātes pētījumus 2007. gadā, apzinātas apdzīvotās vietas Latvijas reģionos. Secinājums ir tāds: jāuzlabo notekūdeņu attīrīšana.

"Diemžēl šīm vajadzībām pašvaldību kasēs naudas neatliek. Ja nevaram kaut ko darīt jau esošajās apdzīvotajās vietās, tad vismaz plānojamiem ciematiem būtu jāpieprasa notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izbūvēšana atbilstoši prasībām, kas valstiski jādefinē daudz stingrākas nekā līdz šim," K. Veidemane ir skarba. "Ļoti jāseko, uz kurieni notekūdeņus novada. Dažviet Latvijā tos neattīrītus iepludina ūdenstilpēs. Diezgan daudzās pašvaldībās nav sakārtotas kanalizācijas un ūdensapgādes ietaišu īpašumtiesības – naudu iedzīvotāji maksā lielu, bet, kam īsti tā nonāk un kas šīs ierīces apsaimnieko arī avāriju gadījumos, skaidrības nav."

Acīmredzot "treknajos gados" pašvaldības bija ieinteresētas piesaistīt lielāku daudzumu iedzīvotāju, tādēļ niansēm ne vienmēr pievērsa nepieciešamo uzmanību. Tagad infrastruktūras plānošana politiskā līmenī ir apzināta kā Latvijas problēma. Tomēr joprojām apdzīvoto vietu infrastruktūra netiek veidota – kā vienmēr, trūkst naudas. Nav arī nepieciešamās izpratnes: ja vide tiks piesārņota, gruntsūdens sagandēts, to nevarēs attīrīt ne vienā dienā, ne gadā.

"Kopš 2009. gada otrās puses Latvijā valsts mērogā vispār netiek veikti ūdens kvalitātes mērījumi."

"Pašvaldību funkcija ir organizēt ūdens infrastruktūru atbilstoši nosacījumiem, ko nosaka Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes," teic eksperte. "Bet vēl nav īsti reglamentēti sasniedzamie mērķi. Plānots, ka šogad Vides un reģionālās attīstības ministrija grozīs noteikumus notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, un es ceru, ka ministrija tālredzīgi iestrādās rekomendācijas, ko prasa HELCOM konvencija jeb Baltijas jūras rīcības plāns saistībā ar jūras vides aizsardzību. Vēl ceru, ka ekonomiskā krīze standartus nevājinās, jo notekūdeņu attīrīšanai finansējums ir pieejams, tajā skaitā ES fondu konkursu ceļā."

Tātad pirmā darvas pile nākotnes Latvijas resursos ir notekūdeņu attīrīšana. Bet ir vēl otra – intensīvā lauksaimniecība. Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) pētnieki jau pirms gada apgalvojuši, ka lielie zemes apsaimniekotāji savus laukus mēslojot un ķīmiski apstrādājot vairāk nekā padomju laikos. Vai tie ir vietējie zemnieki vai šeit strādājošie ārvalstu uzņēmēji (kā apgalvo mūsu zemnieki), precīzas informācijas nav, bet jebkurā gadījumā zeme tiek piesārņota. Visproblemātiskākais no piesārņojuma viedokļa Latvijā ir Lielupes ūdens, jo Zemgalē, mūsu maizes klētī, dominējošā ir lauksaimnieciskā ražošana.


 

"Jāteic, jau no Lietuvas mēs saņemam vidējas, nevis labas kvalitātes ūdeni. Tas nozīmē, ka mums ir jāizdara vairāk, jo upes jūrā ietek no mūsu teritorijas. Lietuva apzinās situāciju, tādēļ izstrādājusi ūdens kvalitātes uzlabošanas programmu. Vienlaikus Lietuva noteikti mums ir stingri priekšā darbā ar pārtikas ražošanas uzņēmumiem, nosakot, kādi kritēriji jāievēro ūdens attīrīšanā," salīdzina vides pētniece.

 

Latvijā 2011. gada 11. janvārī pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 33 "Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskās darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem", kas spēkā stājās 26. janvārī. Tie noteic prasības gan mēslu krātuvēm un kūtsmēslu uzglabāšanai, gan arī agroķīmijas un bioloģiskā mēslojuma lietošanai intensīvajā zemkopībā, jo šie lauksaimnieciskie procesi tieši ietekmē ūdens kvalitāti. Šajā sakarā vēl norisinās diskusijas, lai precīzi definētu, kādas prasības izvirzāmas fermām, kādas – kultūraugu audzētājiem. Procesiem, ko augsnē rosina lauksaimnieciskā darbība, būtu bijis jāseko līdzi kopš 2006. gada, bet sarukušais finansējums to nav ļāvis pilnvērtīgi darīt. Vienīgā iestāde, kas cenšas sekot augsnes un lauksaimniecības mijiedarbībai Latvijā, ir LLU, un arī diemžēl – tikai Zemgales baseinā. Šīs dažas novērošanas stacijas izveidojuši un uztur paši LLU pētnieki.

Ar mietu pa pieri jeb ūdens kvalitātes monitorings Latvijā

"Ja vienu gadu neveic regulārus mērījumus, analīzes, tas nav tik nozīmīgi. Bet Latvijā ūdens monitoringu jau trešo gadu veic ļoti samazinātā apmērā, dažos rādītājos – vispār nemaz," saka eksperte.

Vai tā var būt? Diemžēl – jā. Sazinoties ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru, aina atklājas šāda: kopš 2009. gada otrās puses Latvijā valsts mērogā vispār netiek veikti ūdens kvalitātes mērījumi - ne virszemes ūdenstilpēm, ne pazemes ūdenim. Ja arī kāds ūdens kvalitātes mērījums upēs un ezeros tiek izdarīts, tas notiekot pāris reižu gadā kāda ES finansēta projekta ietvaros. Joprojām tiek mērīta ūdens caurplūde un ūdens līmenis, bet daudzkārt mazāk vietās, nekā tas bija līdz 2009. gada otrajai pusei. Finansējums 2009. gada vidū šiem mērķiem samazināts, tādēļ mērījumu vairs nav, vai tie krietni sarukuši.

"Attīrīšanas iekārtu pilnīga sakārtošana vienam iedzīvotājam vidēji izmaksātu ap divpadsmit latu gadā jeb vienu latu mēnesī gada garumā. "

"Tas nozīmē, ka mums trūkst informācijas par to, kāda ir ūdens kvalitāte Latvijas ūdenstilpēs un pazemē. Tajā skaitā netiek mērīts lauksaimnieciskais piesārņojums," stāsta K. Veidemane. "Varbūt kāds fragmentāri to dara pēc savas iniciatīvas, bet tā nav valsts līmeņa kontrole, līdz ar to nenotiek arī metodiska informācijas uzkrāšana."

Dzeramā ūdens kvalitāti gan valstī nosaka regulāri, to dara komersanti, kas dzeramo ūdeni piegādā. Šajā ziņā viss ir kārtībā. Arī jūrā viss ir kārtībā, jo tur pētījumus un mērījumus veic Latvijas Hidroekoloģijas institūts. Tas, protams, saistīts ar HELCOM uzdevumiem, kas nu iestrādāti arī mūsu Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likumā.

Jūra sākas izlietnē

Viens no negantākajiem ūdens piesārņotājiem ir fosforu saturošie ķīmiskie savienojumi sadzīves tīrīšanas līdzekļos, kuriem ir tendence kļūt aizvien koncentrētākiem. Latvieši mēdz tos lietot brangi, nerēķinot, cik īsti nepieciešams. Tātad "vidējais latvietis", nelietderīgi izmantojot sadzīves ķīmiju, nevajadzīgi piesārņo arī savu ūdeni.

Kaut arī Latvijā ūdens ir pietiekami, lai to piegādātu ēkā, ir jālieto enerģija. Ja taupīsim ūdeni, tad arī samazināsim izlietotās enerģijas daudzumu ūdens sūknēšanai un sildīšanai. Ar ko draud ūdens piesārņošana? Ar ūdenstilpju aizaugšanu jeb eitrofikāciju. Arī Latvijas ezeros un Baltijas jūras piekrastē karstā vasarā zied zilaļģes, kas ir toksiskas un var radīt cilvēkam ādas apdegumus. Šāda ūdens iedzeršana var izraisīt saindēšanos.

Dabiskā ceļā ūdens Baltijas jūrā apmainās tikai 30 gadu laikā. Tātad, ja mēs pārtrauksim izmantot Baltijas jūru, tad tā uzelpos tikai pēc 30 gadiem. Diemžēl pilnīga "atdalīšanās" no jūras nav iespējama.

"Ja mēs nākamo gadu laikā nomainām visas neatbilstošās attīrīšanas iekārtas un sasniedzam augstus standartus, tad labu ūdeni jūrā varētu gaidīt pēc gadiem divdesmit. Ūdens pilnībā nenomainīsies, bet darbotos barības ķēde un nepalielinātos fosfora daudzums, kas veicina aizaugšanu," ir pārliecināta pētniece. "Zviedru zinātnieki izrēķinājuši, ka attīrīšanas iekārtu pilnīga sakārtošana atbilstoši Eiropas Savienības standartiem visās Rīgas līča sateces baseina valstīs izmaksātu 40-90 miljonus eiro, kas vienam iedzīvotājam vidēji izmaksātu ap divpadsmit latu gadā jeb vienu latu mēnesī gada garumā. Tā nav astronomiska summa." Vai esam tik saprātīgi, ka būtu gatavi to no savas kabatas arī samaksāt?

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU