Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Kultūras mantojuma politikas daļas vadītāja Baiba Mūrniece skaidro, ka noteikt kultūras pieminekļu sadalījumu pēc piederības īpašniekam esot diezgan sarežģīti - vēl joprojām daudzviet risinās īpašumtiesību jautājumi.
Lēšot lielos vilcienos, no 8,5 tūkstošiem aizsargājamo kultūras pieminekļu aptuveni 62% ir privātpersonu īpašumā, sabiedriskām organizācijām pieder ap 2%, baznīcai – 21%, pašvaldībām – 9% un valstij – tikai ap 6 procenti kultūras pieminekļu. Tātad privātā apsaimniekošanā pašlaik Latvijā ir ap 85%, bet valsts un pašvaldības ziņā atrodas apmēram 15% aizsargājamo kultūras pieminekļu.
„Kaut arī Latvijā joprojām spēkā ir norma – ja kultūras pieminekļus atsavina, tad valstij ir pirmpirkuma tiesības, šīs tiesības izmanto ļoti reti,” teic B. Mūrniece. „Patiesībā tas, ka par kultūras pieminekļiem rūpējas privātpersonas, ir labi no visiem viedokļiem. Valstij un pašvaldībai nebūtu jānodarbojas ar saimniecisko darbību, un kurš gan labāk spēj aprūpēt īpašumu par saimnieku?”
Gribu mazu muižiņu!
Ja cilvēks vēlas nomāt vai nopirkt muižu vai pili, īstenu kultūras pieminekli, informācija par valsts aizsardzībā esošajiem kultūras pieminekļiem ir pieejama VKPAI mājaslapā www.mantojums.lv.
Detalizētāku, pilnīgāku informāciju var uzzināt VKPAI centrālajā birojā Rīgā vai reģionālajās nodaļās, jo tur strādājošie inspektori diendienā nodarbojas ar pieminekļu apsekošanu, skaidro VKPAI daļas vadītāja. Dažādos veidos strukturētu un detalizētu informāciju par pilīm un muižām var sameklēt arī Latvijas Piļu un muižu asociācijas mājaslapā.
Kādas ir priekšrocības
Īpašniekam, kuram pieder aizsargājams kultūras piemineklis, valsts atbalsts ir piemērojamās atlaides nekustamā īpašuma nodoklim par būvēm un zemi. „Uzreiz jāteic, ka Rīgā šīs atlaides ir tikai tiem pieminekļiem, kurus var uzskatīt par labi uzturētiem objektiem,” stāsta B. Mūrniece. „Uzturēšanas pakāpi ar savu atzinumu nosakām mēs, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Tātad Rīgā šajā ziņā ir stingrāki noteikumi nekā pārējā Latvijā.”
Vēl viens taustāms labums ir tas, ka aizsargājamo kultūras pieminekļu īpašniekiem ir iespēja bez maksas saņemt VKPAI speciālistu konsultācijas.
"Tas, ka par kultūras pieminekļiem rūpējas privātpersonas, ir labi no visiem viedokļiem."
„Pēdējā laikā cilvēki pie mums pēc padoma nāk aizvien biežāk. Mums ir savs būvinženieris, restaurācijas speciālisti, arhitekti, kuri specializējušies kultūras mantojumā,” iestādes nostāju klāsta tās daļas vadītāja. „Iespējams, ka cilvēkiem joprojām vārds „inspektors” saistās ar kaut ko negatīvu. Bet inspicēšana ir tikai daļa no mūsu darba. Lielākā daļa ir atbalstīt kultūras pieminekļu īpašniekus. Ar naudu mēs varam palīdzēt ļoti retos, neatliekamos glābšanas gadījumos, šīs summas nav lielas. Bet esam gatavi atbalstīt ar padomu, turklāt ceļa izdevumi uz objektu nav jāsedz klientam.”
Ja nepieciešams, uz objektu līdzi inspektoram brauc arī arhitekts un inženieris, un šāda kompleksa pieeja ir palīdzējusi krasi uzlabot komunikāciju ar īpašniekiem. „Sarunas kļuvušas atvērtākas, draudzīgākas. Šķiet, ka mainījušies ir gan mūsu klienti, gan arī mēs paši,” stāsta B. Mūrniece.
Ar kādiem ierobežojumiem jārēķinās
„Ja ir vēlēšanās mainīt zemes robežas, mainīt ēkas plānojumu, interjeru, logus, durvis – tas jāsaskaņo inspekcijā,” skaidro Kultūras mantojuma politikas daļas vadītāja. „Jāsaskaņo nav uzturēšanas darbi, ja tos veic ar vēsturiskajam laikam atbilstošiem materiāliem.”
Iespēju robežās jāsaglabā gan ēkas interjers, gan eksterjers. Protams, ir iespējamas kvalitatīvas izmaiņas, bet tās jāsaskaņo, lai nemazinātu ēku vēsturisko vērtību. Ja būvei palikušas tikai ārsienas, nav prasības iekštelpas atjaunot sākotnējā izskatā, ja īpašnieks pats to nevēlas. Venēcijas harta (1964. gada Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu saglabāšanas un atjaunošanas harta) noteic, ka jebkurām pārmaiņām jābūt nolasāmām. Tātad, ja būvē vai teritorijā ir kaut kas zudis, tas nav par katru cenu atjaunojams bijušajā veidolā. Tā vietā drīkst būt kvalitatīvs mūsdienu pienesums.
„Protams, šādās būvēs pēc iespējas jāsaglabā oriģinālie materiāli. Bet tas nenozīmē, ka cilvēkiem jādzīvo kā viduslaikos,” stāsta B. Mūrniece. „Cilvēka dzīvei jābūt kvalitatīvai, tādēļ pieļaujamas mūsdienu ierīces, iekārtas un materiāli.”
Vai sadārdzinās dokumentācija un darbu izmaksas
„Manuprāt, dokumentācijas kārtošana kultūras pieminekļiem nav dārgāka kā jebkurai citai būvei. Jebkurā gadījumā būs vajadzīgas atļaujas, saskaņošana, projektēšana un citi dokumenti. Mūsu inspekcija ir tikai viens no posmiem, kas procesu nesadārdzina. Inspekcijas pakalpojumi ir bez maksas,” uzsver B. Mūrniece. „Atzinumu sniedzam nedēļas laikā, ja komisijai nav nekādu iebildumu. Ja ir kādas problēmas, tad aicinām cilvēku uz pārrunām, lai vienotos par kompromisu. Bieži vien klienti par to ir pateicīgi, jo sadarbībā esam panākuši labāku variantu.”
Arī būvniecības process nav izteikti dārgāks, uzskata daļas vadītāja. Protams, nav vēlams izmantot vislētākos materiālus un visu veikt sprinta tempā, kas pieminekli var sabojāt. „Te jārēķina ieguvums ilglaicīgā termiņā. Kopīgi ar mūsu inspektoriem varam atrast īpašniekam iespējami izdevīgāko variantu. Piemēram, varbūt sīkrūšu logu tiešām var restaurēt un pilnīgākas siltumnoturības nodrošināšanai, piemēram, ielikt vēl papildu vērtni un nav nepieciešams visu logu pasūtīt pilnīgi no jauna. Tas būs lētāk,” no pieredzes teic B. Mūrniece.
Tādēļ inspekcija aicina īpašniekus reižu pa reizei pārbaudīt notekcaurules, logus, jumtus un remontu veikt laikus. Tas ir daudz lētāk nekā pamatīga atjaunošana.
"Cilvēkiem nav jādzīvo kā viduslaikos, kultūras piemineklī ir pieļaujamas mūsdienu ierīces un materiāli."
Bet par pēdējo gadu nerimstošo modi mainīt logus visur un visam B. Mūrniecei ir viedoklis: „Ar logu maiņu esam „iebraukuši purvā”. Joprojām cilvēkus ir ļoti grūti pārliecināt par to, ka logu restaurācija ir lētāks un arī piemērotāks veids, kā nodrošināt siltumtaupību vēsturiskajās būvēs. Labi restaurēts, pareizi noblīvēts senais logs ir veselīgāks gan cilvēkam, gan atbilstošāks telpai.
Par plastikāta logu kaitīgumu liecina Norvēģijas pieredze, kur tādus pārdot vispār ir aizliegts. Jāteic arī, ka izvēlei starp plastmasas un koka logu, tos mainot, tomēr vajadzētu nosliekties uz koka pusi, lai nemainītu telpas klimatu. Bet vienmēr jāatceras, ka logu mainīšana nav pašmērķis. Vienkārši logu ražotājiem ir daudz lielākas iespējas sevi reklamēt un dabūt klientus nekā restauratoriem – mazajiem uzņēmējiem.”
Naudā nenovērtējamais
Īpašā atmosfēra un labsajūta, pozitīvās emocijas, ko raisa vide – tas viss ir papildu ieguvums, ko rada dzīvošana kultūras piemineklī. Tas naudā nav izsakāms. Tāpat kā tas, ka šī savdabīgā vide uztur ne vien labas emocijas, bet piesaista arī īpašus cilvēkus. Vai agrāk kāds gribēja dzīvot Kalnciema ielas koka ēku kvartālā Rīgā? Nē. Bet tagad to novērtē. Agrāk lielākā daļa rīdzinieku un pilsētas viesu meta līgumu Spīķeriem. Tagad uz turieni iet baudīt augsta līmeņa mākslu.
„Man jāteic, ka īpašnieki kļuvuši daudz zinošāki par vērtību, kas nonākusi viņu aprūpē,” secina B. Mūrniece. „Acīmredzot cilvēki, kuri akceptē, ka viņu mājā ir šķības grīdas, antīki logi, ka visi stūri nav 90 grādu leņķī, atšķiras no vidusmēra. Šie cilvēki paši ir vērtība, un ir patīkami un viegli ar viņiem strādāt, ar tādiem savā veidā dullajiem.”
Bet ne visi, kam pieder kultūras vērtības, tādi ir. Gadās, cilvēks nevēlas, lai viņa vērtīgais īpašums tiktu iekļauts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kaut arī inspekcijai ir tiesības to darīt, arī nevaicājot piekrišanu, bez īpašnieka atļaujas VKPAI cenšas to nedarīt.
Svešas acis – pēc pašu gribas
Publiskai apskatei no ārpuses pašlaik apskatāmi apmēram 85% Latvijas vizuāli uztveramo kultūras pieminekļu. Apskate no iekšienes nav vienkārši risināms jautājums. „Piemēram, Alberta ielas namos (Rīgā), kuri ir kultūras pieminekļi, dzīvo cilvēki. Arī drošības apsvērumu dēļ mēs nevaram nevienu piespiest atvērt savas durvis,” situāciju skaidro Baiba Mūrniece. „Ja īpašnieki rosina, ka vēlas parādīt viņiem piederošās unikālās vērtības – tā ir viņu labas gribas iniciatīva, un mēs par to esam ļoti pateicīgi. Cits jautājums, ja kultūras piemineklis ir saņēmis valsts finansējumu, tad lūdzam daļēju pieejamību. Tas nozīmē – ja kāds vēlas objektu apskatīt, saimniekiem nav tiesību „rīdīt suņus”. Protams, apmeklējumu iepriekš vajadzētu pieteikt.”
Lai sniegtu iespēju apskatīt unikālās vērtības, VKPAI jau 15 gadus septembra otrajā nedēļas nogalē piedalās Eiropas Padomes iniciatīvā un Latvijā rīko Eiropas kultūras mantojuma dienas. Atvēlētā nedēļas nogale veltīta kādam konkrētam tematam, un šajās dienās var apskatīt objektus, kas citā laikā interesentiem ir daļēji vai pilnībā slēgti.
"Labi restaurēts, pareizi noblīvēts senais logs ir veselīgāks gan cilvēkam, gan atbilstošāks telpai."
„Piemēram, pagājušajā gadā bija atvērta Rūmenes muiža Kandavā, kas ir „Hotel Bergs” ārpilsētas rezidence un ikdienā ikkatram nav pieejama. Ļoti ekskluzīva vieta,” atminas daļas vadītāja. „Arī Zaiga un Māris Gaiļi atvēra apskatei savu privāto brīvdienu māju „Lieldienu sala” Rojas novada Kaltenē, kas atzīta par vienu no skaistākajām mājām pasaulē. Jāteic, ka ik gadu Eiropas kultūras mantojuma dienās mums atveras kādas privātā kultūras pieminekļa durvis, un tas vienmēr ir īpašs brīdis, reizē gods īpašniekam – mantojuma dienas notiek 49 Eiropas valstīs.”
Pieejamāka kļuvusi ES fondu nauda
Pagājušā gada decembrī trīs kultūras pieminekļu privātīpašnieki saņēma diezgan lielu Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzfinansējumu saviem projektiem, pat līdz pusmiljonam latu. B. Mūrniece stāsta, ka tā bijusi pirmā reize, kad uz ES fondu naudu kultūras pieminekļiem varējis pretendēt privātais sektors.
Svarīgs nosacījums pretendentiem bijis tas, ka šiem pieminekļiem jābūt publiski pieejamiem un tajos pietiekami intensīvi jātiek rīkotiem nozīmīgiem publiskiem pasākumiem. Un vēl viens „klupšanas akmens” bijis augstais paša īpašnieka līdzfinansējums – puse no visa projekta attaisnotajiem izdevumiem, kā arī lielā minimālo projekta izmaksu summa.
"Ik gadu Eiropas kultūras mantojuma dienās atveras kādas privātā kultūras pieminekļa durvis, un tas vienmēr ir īpašs brīdis."
„Acīmredzot jādomā, kā nākotnē līdzfinansējuma slieksni darīt zemāku. Un, protams, jāpanāk, lai ES fondu naudu varētu saņemt ne tik lieliem darbiem. Pēdējā laikā ES dalībvalstis aktīvāk diskutē par to, ka finansējuma piešķiršana kultūras mantojuma restaurācijai veicina ekonomikas sildīšanu. Ir valstis, kas restaurāciju pēdējā laikā ir ļoti aktivizējušas,” neslēpj B. Mūrniece.
VKPAI aicina kultūras pieminekļu īpašniekus sagatavoties situācijai, kad atdzīvosies ekonomika un vienlaikus ar to arī būvniecība, tajā skaitā vēsturisko ēku renovācija. Līdz tam brīdim īpašniekam būtu skaidri jāzina, ko viņš grib, jābūt savāktai informācijai, veiktai iepriekšējai izpētei. Lai pareizajā brīdī varētu spert nākamo soli – veikt reālus darbus.
_______________
No visiem aizsargājamiem pieminekļiem 5158 ir valsts nozīmes kultūras pieminekļi: 1267 - arhitektūras, 1482 - arheoloģijas, deviņi industriālie, 2237 mākslas, 40 pilsētbūvniecības, 110 vēstures pieminekļi un 13 vēsturiska notikuma vietas.
Ir arī 3374 vietējās nozīmes pieminekļi: 2134 - arhitektūras, 1011 - arheoloģijas, viens industriālais, 217 - mākslas, pieci pilsētbūvniecības, trīs vēstures pieminekļi un trīs vēsturiska notikuma vietas. Visi kultūras pieminekļi iedalās vēl šādi: 7125 nekustamie un 1407 kustamie pieminekļi.
