Nav jāiznīcina, lai gūtu ekonomisku labumu
Vēsturiskā mantojuma saglabāšana ir ļoti specifiska lieta, tā prasa zināšanas, izpratni un pieredzi. Vai kultūras pieminekļu aizsardzības funkcijas, pēc valsts pārvaldes funkciju auditoru ieteikuma, varētu pilnvērtīgi veikt pašvaldību būvvaldes?
Es domāju, ka noteikti nē – ne velti Eiropā un visā pasaulē izveidotas nacionālas kultūras mantojuma institūcijas, kurās koncentrējas kultūras pieminekļu aizsardzības speciālisti. Protams, ir atsevišķas pašvaldības, kur šie speciālisti ir, bet Latvijas apstākļos mēs nevaram iedomāties, ka katrā pašvaldībā tādi varētu būt, jo kultūras mantojums nav tikai būves un ēkas – tas ir ļoti plašs, tāpēc kā minimums šiem speciālistiem vajadzētu būt arheologiem, mākslas vēsturniekiem, arhitektūras vēsturniekiem, vēsturniekiem. Pat ja šādi speciālisti arī koncentrētos būvvaldē, viņi varētu izpildīt tikai daļu no tiem uzdevumiem, ko mēs veicam.
Juridiski arī nav pieļaujams, ka paši būvē un paši sevi kontrolē.
Būvvaldes ir tieši pakļautas vietējai varai, un jau tagad mēs ļoti daudz saskaramies ar pašvaldību iecerēm kaut ko būvēt vai pārbūvēt. Ja kultūras mantojuma uzraudzību nodotu pašvaldībām, kvalitāte noteikti ciestu un ietu bojā ievērojamas kultūrvēsturiskas vērtības. Arī speciālistu viedokļi mēdz atšķirties, un kultūras pieminekļu aizsardzībā nevar lietot jēdzienus „pareizi” vai „nepareizi”. Starptautiskās konvencijas nosaka, ka svarīgākie lēmumi ir jāpieņem profesionāļu diskusijās, un tas nozīmē, ka katrā vietā un katrā konkrētajā gadījumā ir nepieciešams profesionāļu atzinums. Pašvaldības to praktiski nespēj realizēt.
Vai kā inspekcijas vadītājs savā vadītajā iestādē saredzat iespēju efektīvākam līdzekļu izlietojumam?
Kultūras mantojuma aizsardzības sistēma Latvijā ir būvēta vairāku gadu garumā, balstoties uz starptautiskajām konvencijām. Gribu atgādināt – mēs jau esam mainījušies, un reformas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, kas notika 2008. gadā, nebija saistītas ar krīzi – mēs pārkārtojām visu pieminekļu uzraudzības sistēmu, koncentrējot mantojuma uzraudzību reģionos un tur izveidojot nelielas struktūrvienības ar vairākiem speciālistiem. Pirms tam katrā Latvijas rajonā strādāja viens inspektors un šāda pieeja nebija efektīva. Lielākoties mūs neapmierināja darba temps, turklāt no Rīgas bija grūti tam izsekot.
Tagad ar mazāku finansējumu uzraudzības darba produktivitāte ir palielinājusies divas reizes. Kopumā finansējums Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai ir tik mazs (nedaudz vairāk par miljonu latu gadā), ka es nezinu, vai kāda cita nozare spētu ko vairāk par šādiem līdzekļiem. Daudzi speciālisti šeit strādā, balstoties uz entuziasma principiem. Mēs piesaistām speciālistus no ārpuses, kuri konsultē lēmumu pieņemšanā (katrai jomai ir sava ekspertu padome – Zinātniskā padome, Uzskaites padome, Ērģeļu restaurācijas padome, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome un citas). Visi konsultanti strādā bez atlīdzības un ziedo savu laiku, līdz ar to varu teikt: pieminekļu aizsardzība valstij izmaksā ļoti maz.
"Lielākā mūsu bagātība ir kultūrvēsturiskais mantojums – muižas, pilis, baznīcas -, ko radījušas iepriekšējās paaudzes."
Kā vēl šo darbu padarīt efektīvāku? Atsevišķas funkcijas, kuras nav tik nozīmīgas, varētu deleģēt pašvaldībām, ja tur ir izveidoti kultūras pieminekļu dienesti. Un tādas pašvaldības ir – Liepāja, Ventspils, Rīga, Jūrmala, kuras nodarbojas ar kultūras mantojuma saglabāšanu. Arī Daugavpilī šāds dienests varētu izveidoties. Bet citās pašvaldībās tādu nav, tāpēc uzskatu: Latvija ir maza valsts, un politikas veidošanai un ģenerālajai kultūras mantojuma uzraudzībai jābūt centralizētai.
Latvijā mēs gribam visu risināt strauji – ātri pārdot, ātri remontēt, ātri iegūt peļņu. Vai mūsdienās ļaudis izprot kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas nozīmi?
Ir vietas, kur cilvēki pārsteidzoši labi orientējas mantojuma saglabāšanas jautājumos un ar vienkāršiem paņēmieniem, nelielu naudas ieguldījumu, bet ar mīlestību un rūpēm viņi to pietiekami labi saved kārtībā. Mums ir ļoti daudz labu piemēru. Taču ir gadījumi, kad īpašnieku neinteresē mantojums – viņš ir iegādājies šo objektu tikai tāpēc, lai izdevīgā brīdī pārdotu. Viņš pat ir ieinteresēts īpašuma sabrukšanā, lai tikai iegūtu zemes gabalu. Šādu situāciju nav daudz, bet tās rada sliktus precedentus pieminekļu aizsardzībā.
Nepilnības normatīvajos aktos
Kādu redzat risinājumu situācijā, kad notiek ļaunprātīga mantojuma iznīcināšana?
Vajadzētu nošķirt tos gadījumus, kad īpašniekam nav naudas, bet viņam ir laba griba savest kārtībā objektu, no tiem, kad notiek apzināta kultūrvēsturiskā mantojuma iznīcināšana. Te jābūt spējai aktīvi iejaukties, ne tikai sodot, bet likumā jāparedz iespēja šo īpašumu atņemt. Protams, no cilvēktiesību viedokļa varētu iebilst pret to, bet arī Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzības konvencija paredz piespiedu atsavināšanu (tur gan nav teikts – ar atlīdzību vai bez tās). Ja tas notiktu par atlīdzību, tas nozīmētu šo īpašumu nopirkt. Taču, ja kāds noved objektu avārijas stāvoklī, ieguldīt naudu tā atpirkšanai, pēc tam vēl ieguldīt sabiedrības naudu ēkas restaurācijai, manuprāt, nebūtu godīgi – it īpaši šajos ekonomiskajos apstākļos.
Saskaņā ar spēkā esošo likumu valsts var atsavināt objektus tikai par atlīdzību.
Ir vairāki objekti, kur varētu iedarbināt šo atsavināšanas procedūru. Piemēram, jūgendstila ēka Marijas ielā 6 ilgstoši atrodas nesakoptā stāvoklī, un tai draud bojāeja. Lai šo ēku atsavinātu, valstij vai pašvaldībai ir jāiegulda ievērojami līdzekļi, t.i., šī ēka vispirms ir jānopērk. Šajā brīdī, kad ekonomiskais stāvoklis valstī ir tik grūts, pirkt objektus un tad tos restaurēt vienkārši nav iespējams! Ja būtu pieļaujams atsavināt bez atlīdzības, tādā gadījumā šo objektu varētu nodot kādam citam privātīpašniekam ar nosacījumu, ka pēc tam viņš šo ēku izpērk. Taču primārais būtu vispirms ēku restaurēt, un, ja īpašnieks parāda labo gribu, viņš pēc tam kompensē valsts vai pašvaldības ieguldītos līdzekļus.
Kas traucē pieņemt likumu, kas valstī ierobežotu privātīpašnieku negodprātīgu rīcību?
Esmu rakstījis vēstuli visām atbildīgajām amatpersonām ar priekšlikumu pieņemt izmaiņas likumā, kas šādu iespēju pavērtu. Skatot šo priekšlikumu Saeimā, bija iebildumi – šāda piespiedu atsavināšana nav demokrātiska un nav pieļaujama. Es uzskatu, ka varbūt pietiktu atsavināt tikai dažus objektus, lai nākamie īpašnieki nepieļautu objektu ļaunprātīgu izmantošanu, kad jāiedarbina piespiedu mehānismi.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija jau pavasarī bija iecerējusi veikt grozījumus likumā, lai valsts bez atlīdzības varētu atsavināt graustus, ko īpašnieki ļaunprātīgi noveduši līdz sliktam stāvoklim. Cik tālu ir pavirzījusies šī iecere?
Jautājums pašlaik tiek skatīts Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. Lēmuma pieņemšana atkarīga no deputātu politiskās gribas. Ir vēl viens apstāklis, kāpēc šāds risinājums sastop šķēršļus. Daudzi uzņēmēji ir uzpirkuši īpašumus un gaida brīdi, kad varēs tos izdevīgi pārdot. Ja šie īpašnieki ir pietuvināti politiskajai varai, arī politiskā vara nav ieinteresēta pieņemt radikālus normatīvos aktus.
Kā varēja notikt, ka jūsu priekšlikums deleģēt atsevišķas kultūras mantojuma saglabāšanas funkcijas pašvaldībām valsts pārvaldes auditoru ziņojumā tiek traktēts kā pilnīgi visu funkciju deleģēšana pašvaldībām?
Inspekcija gadu iepriekš, vēl pirms valsts funkciju auditoru vērtējuma veica savas jomas funkciju auditu, lai būtu gatava tam, kas nākotnē varētu notikt. Mēs salīdzinājām Latvijas normatīvajos aktos noteiktās kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas funkcijas ar citu Eiropas valstu kultūras mantojuma institūciju darbības uzdevumiem. Šo, jau gatavo darbu iedevām auditoriem, bet viņi to neņēma vērā. Iemesli šādam pavērsienam varētu būt divi – vai nu kāds vēlas padarīt vienkāršāku lēmumu pieņemšanu pieminekļu aizsardzībā un mēs traucējam, vai arī tiek iekārotas vēsturiskās ēkas, kurās jau ilgstoši atrodas inspekcija.
Pašvaldību līdzdalība un atbildība
Cik, jūsuprāt, atbildīgas ir pašvaldības, veicot teritoriālo plānošanu un ievērojot inspekcijas uzliktos apgrūtinājumus kultūras pieminekļiem?
Es domāju – viena daļa pašvaldību rēķinās ar kultūras pieminekļiem uzliktajiem apgrūtinājumiem. Bet šis jautājums jāskata daudz plašāk. Teiksim, ja tiktu paziņots, ka Ceļu policija pārstāj darboties, liela daļa brauktu daudz ātrāk un neievērotu satiksmes noteikumus. Ne jau visi domā par to, ka pareizi izvēlēts ātrums garantē drošību sev un citiem. Tāpat ir ar pieminekļu aizsardzību – ja mēs paziņotu, ka šāda uzraudzības sistēma vairs neeksistē, lavīnveidīgi sāktos pieminekļu pārveidošanas aktivitātes.
Teritorijas plānojumu apstiprina pašvaldība, un, nākot jaunai pašvaldībai, tas atkal var mainīties. Vai valstī tiek kontrolētas šādas izmaiņas, nepieļaujot pašvaldību pašdarbību?
Atbilstoši normatīvajiem aktiem visas izmaiņas plānojumos tiek sūtītas uz VKPAI, un mēs gatavojam savus nosacījumus, izvirzām prasības un sekojam līdzi, kā tās tiek iestrādātas plānojumos. Protams, kapacitātes dēļ mēs nespējam visos gadījumos līdz pēdējai detaļai izsekot līdzi, bet kopumā arvien vairāk plānotāji un pašvaldības rēķinās ar kultūras mantojuma saglabāšanu.
"Kultūras mantojuma aizsardzība ir vienīgā no kultūras apakšnozarēm, kuras darbs pamatojas uz septiņām starptautiskajām konvencijām."
Ir arī tādi gadījumi, kad pašvaldības vēlējušās iet ceļu, kas kultūras mantojumā nav pieļaujams. Mums ir bijušas asas situācijas ar Rīgas domi, kad esam cīnījušies un neesam piekrituši Rīgas vēsturiskā centra pārveidojumiem. Tā rezultātā Latvija, konkrēti Rīga, ieguva Rīgas centra saglabāšanas un aizsardzības likumu (inspekcija bija tā ierosinātāja), un šī izveidotā sistēma tiek ļoti augstu novērtēta arī starptautiski, un šo kārtību kā zināmu piemēru izmanto arī citās valstīs. Latvijas pieminekļu aizsardzības sistēmu kā labu un darboties spējīgu novērtējusi arī Eiroparlamenta deputāte Kristīna Gutjerresa-Kortinesa, kas nesen viesojās Rīgā. Ja mēs salīdzinām mūsu valsts un citu valstu pieminekļu aizsardzības sistēmas, domāju – mēs esam tai pašā līmenī, vienīgi starpība, ka tur tiek investēti daudz lielāki līdzekļi nekā pie mums.
Cik liels sods patlaban pienākas par ļaunprātīgu valsts aizgādnībā esošu kultūras objektu bojāšanu?
Pagājušajā gadā ir notikušas izmaiņas normatīvajos aktos saistībā ar sodu sistēmu. Ja agrāk par kultūras pieminekļu bojāšanu sods bija no 150 līdz 250 latiem, tad tagad tas ir vairāku tūkstošu apmērā.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ir tiesīga apturēt jebkuru saimniecisko darbību kultūras pieminekļos vai to aizsardzības zonās, ja tiek pārkāpti kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi. Vai atminaties gadījumus, kad inspekcija ar savu rīcību būtu novērsusi liela mēroga ar kultūras mantojumu saistītas saimnieciskās darbības afēras Latvijā?
Atsevišķi gadījumi izskanējuši plašsaziņas līdzekļos, bet mūsu būtiskākais darbs un lielākie panākumi paliek neredzami, un tas ir viena iemesla dēļ. Ja kāds atnāk ar kādu traku ideju, kuras rezultātā ietu bojā ievērojama kultūras mantojuma daļa, un ja mūsu sarunu rezultātā pretējā puse saprot un atkāpjas, jo mēs pierādām, kāpēc tas nebūtu labākais risinājums, mēs šos ierosinātājus neizceļam plašsaziņas līdzekļos saplosīšanai. Tas ir ētikas jautājums. Ja otrā puse ir piekāpusies, mēs esam pateicīgi, savu darbu izdarījuši, un viss paliek sarunu līmenī un dokumentos.
No otras puses, ja ir acīm redzama bezkaunība, skandāli ir skaļi. Ja mēs runājam par Rīgu, lielākā kļūda ir uzbūvētais Stockmann centrs zaļajā teritorijā uz kanāla. Inspekcijā tika saskaņots viens risinājums, bet realizēts cits. Te dominēja pašvaldības viedoklis. Arī ar Triangula bastionu situācija bija līdzīga (mums kādreiz pārmet, kāpēc mēs to pieļāvām). Būvniecība tika uzsākta bez inspekcijā saskaņota projekta, bet ar visām pašvaldības atļaujām, tad mēs celtniecību apturējām, un triju milzīgu betona bastionu vietā Daugavas krastmalā gala rezultātā tika uzbūvēts viens daudz vieglāks un ažūrāks. Ja Doma laukumā nav uzbūvēta neviena jauna ēka, tas nenozīmē, ka neviens to nav gribējis darīt. Mūsu panākumi – ja kāda vieta ir nosargāta, varbūt daudziem liekas kā pats par sevi saprotams, bet, ja šāda institūcija nedarbotos, sabiedrība ieraudzītu daudzus vides pārveidojumus, un tas jau būtu ar neatgriezeniskām sekām.
Vai kultūras mantojums arī pelna?
Daudzi uztver kultūras mantojumu kā apgrūtinājumu un vietu, kur nauda tikai jāinvestē. Taču tā nav – kultūras mantojums pelna ievērojamus līdzekļus. Protams, netieši. Ārzemju kolēģiem ir precīzi aprēķini, mums Latvijā šādu aprēķinu praktiski nav, bet mēs varam ticēt. Tūristi, apmeklējot kultūrvēsturiskās vietas, savu naudu atstāj viesnīcās, maksā par transporta pakalpojumiem, ēdināšanu un visu citu, un šī nauda nodokļu veidā nonāk valsts budžetā. Jo vide ir vairāk sakopta, jo vairāk to apmeklē tūristi. Arī mēs paši vēlamies dzīvot estētiskā, augstvērtīgi sakārtotā vidē. Ja mēs uzdotu jautājumu sabiedrībai, tad maz būtu tādu, kuri gribētu dzīvot pilnīgi jaunā, tikko radītā vidē.
Daudzi no mums grib redzēt kaut ko no vēstures mantojuma. Kāpēc investori grib būvēt mājas Vecrīgā kultūras pieminekļu tuvumā? Kāpēc viņi neiet klajā laukā un nebūvē sev jaunu pilsētu? Tāpēc, ka kultūrvēsturiskā vidē ir šī īpašā aura. Tur, kur ir mantojums, ir šīs sajūtas. Piemēram, ja Venēcijā, Itālijā, nedarbotos pieminekļu aizsardzības inspekcija, droši vien šīs vietas ātri vien pārvērstos, un arī tūristi turp nebrauktu. Šis autentiskums, sajūtas, ko mēs iegūstam (un viss jau nav nokrāsots, savests kārtībā!) ir tas, kas liek atgriezties tur vēl un vēl.
Nezināšana neatbrīvo no atbildības
Kā notiek objekta iekļaušana valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, un kā šis apgrūtinājums nonāk nekustamā īpašuma lietā?
Atbilstoši likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14. pantam ierosinājums var nākt no jebkuras fiziskas un juridiskas personas. Mēs arī paši varam nākt ar šādu ierosinājumu. Tad mēs izvērtējam un sagatavojam uzskaites dokumentāciju un vispirms paši savās ekspertu padomēs noskaidrojam, vai objekts atbilst pieminekļa statusam. Pēc tam vēršamies pie īpašnieka, un īpašnieks izsaka savu viedokli. Īpašnieka viedoklis ir vairāk informatīvs. Ja īpašnieks ir pret objekta iekļaušanu, valstij tomēr ir tiesības iekļaut objektu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Taču mēs aizvien vairāk ņemam vērā īpašnieku domas.
Arvien biežāki ir gadījumi, kad paši īpašnieki nāk uz inspekciju, lai viņu objektus iekļautu pieminekļu sarakstā, un par to mums ir gandarījums. Tā, piemēram, Staiceles novada pašvaldības vadītājs nāk un vēlas, lai pēc iespējas lielāka teritorija iekļūst pieminekļu sarakstā. Iemesls tam ir domas par rītdienu – pieminekļa statuss tomēr dod garantijas ilgtermiņa attīstībai.
"Pieminekļu aizsardzība valstij izmaksā ļoti maz."
Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu un grozījumus tajā apstiprina kultūras ministrs. Saraksts, kā arī tajā izdarītie grozījumi tiek publicēti laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, un nākamajā dienā pēc attiecīgās informācijas publicēšanas objekts iegūst valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu. Pēc tam mēs izdodam norādījumus un sākas mūsu uzraudzības darbs.
Ja nekustamais īpašums ir kultūras piemineklis, tas ir pietiekams pamats atzīmes izdarīšanai zemesgrāmatā.
Šis jautājums nav pietiekami labi sakārtots. Mūsu likumā šī norma ir, savukārt Zemesgrāmatas to automātiski neizdara, un tas nozīmē, ka katrā gadījumā mums ir jāvēršas Zemesgrāmatā ar nostiprinājuma lūgumu un par to vēl jāmaksā nauda. Sanāk, ka valsts maksā no vienas kabatas otrā. Nākotnē šī formālā puse varētu nebūt, pietiktu ar publikāciju „Latvijas Vēstnesī”.
Kā VKPAI pieminekļu īpašniekiem dara zināmu informāciju par statusa piešķiršanu?
Vispirms īpašnieks tiek informēts par ierosinājumu objektu iekļaut kultūras pieminekļu sarakstā, viņš saņem vēstuli un viņam ir tiesības reaģēt uz to. Mēs gaidām īpašnieka reakciju, dažkārt notiek sarunas un skaidrošanās par konkrēto aizsargājamo vērtību. Tad, kad objekts ir iekļauts sarakstā, īpašnieks saņem norādījumus, kas ir un kas nav pieļaujams viņam piederošajā īpašumā. Īpašniekam ir tiesības šos norādījumus arī apstrīdēt. Turklāt reizi gadā inspektors apseko īpašumu un tiekas ar īpašnieku.
Vai var būt tā, ka cilvēki dzīvo ēkā, iegūst to pat īpašumā, bet nezina par tās īpašo statusu?
Vajadzētu būt retam un neiespējamam gadījumam, kad īpašnieks varētu nezināt par objekta statusu. Viņš vienkārši varētu spēlēt sev izdevīgu spēli. Kā pret to cīnīties? Ja saimnieks negrib atzīt kultūras vērtību, ar birokrātiskiem paņēmieniem var daudz izdarīt, taču tas prasa diezgan lielu atbildīgo institūciju finanšu kapacitāti.
VKPAI sūta pieminekļu īpašniekiem norādījumus, bet tie ierakstītā vēstulē nereti atgriežas atpakaļ, jo īpašnieka šajā adresē nav. Kā inspekcija rīkojas šādos gadījumos?
Mēs mēģinām panākt tādu situāciju, ka vismaz reizi gadā apsekojam katru kultūras pieminekli un tiekamies ar īpašnieku. Dialogs ar īpašnieku ir ļoti svarīgs.
Piemēram, cilvēks gatavojas pirkt dzīvokli mājā, kas būvēta līdz 1940. gadam un vēlas būt drošs, ka ēka nav kultūras piemineklis un zemesgrāmatas lietā tai nav šāda veida apgrūtinājuma, kur viņš var iegūt sev nepieciešamo informāciju?
Informācija par kultūras pieminekļiem pieejama pašvaldību teritoriju plānojumos. Vēl cilvēki var vērsties inspekcijā. Par mūsu izziņām nav jāmaksā. Visus pakalpojumus veicam bez maksas.
Vai valstī darbojas vienota apgrūtināto teritoriju informācijas sistēma?
Nē, bet tā ir ļoti laba iecere, jo īpašniekam pats svarīgākais ir zināt, kā īpašumu atļauts izmantot, un tas parādās tikai pašvaldību teritoriju plānojumos. Valstī ir jāizveido sistēma, kad visa informācija sanāk vienuviet – no Zemesgrāmatas, dabas un pieminekļu aizsargātājiem un citiem.
Kad tāda varētu tikt radīta?
Tas nav atkarīgs no mums, bet to jau plāno nākotnē ieviest. Ja šādu sistēmu valstī izveidotu, iedzīvotājiem būtu daudz ērtāk.
Ja valsts prasa privātajam īpašniekam uzturēt ēku noteiktā līmenī, bet šīs prasības sadārdzina uzturēšanu un rada papildu izdevumus, kā valsts atbalsta šo prasību izpildi?
Valsts nedaudz atbalsta nodokļu veidā. Nodokļi ir atšķirīgi, un pieminekļa īpašniekam ir iespējams no NĪN iegūt kādu labvēlības statusu. Ja objekts ir saimnieciski neizmantojams, tad iespējams pretendēt arī uz VKPAI glābšanas programmas finanšu līdzekļiem, kuri gan šobrīd ir gaužām niecīgi, lai būtu iespējama reāla palīdzība. Lielākiem projektiem ir pieejami Valsts kultūrkapitāla fonda un Eiropas struktūrfondu līdzekļi, un es ceru, ka nākotnē šīs iespējas aizvien paplašināsies.
Ko darīt kultūras pieminekļa īpašniekam, ja viņš vairs nespēj tikt galā ar savu ēku?
Katram īpašniekam ir jādomā par savu īpašumu ilgtermiņā. Tas ir tāpat kā ar jebkuru īpašumu – ja īpašnieks nespēj tikt galā, īpašums vai nu jāpārdod, vai jābūt koncepcijai, ko ar šo ēku darīt.
Vai nav tā, ka valsts savas prasības kultūras pieminekļu aizsardzības jomā izvirza augstākas, nekā tās pilsoņi spēj panest?
Es domāju, ka noteikti nē. Latvijas kultūras pieminekļu īpašniekiem mēs neizvirzām augstākas kultūras pieminekļu aizsardzības prasības, par kādām mēs dzirdam starptautiskajās konferencēs. Mēs veidojam dialogu, un daudzviet prasības tiek pazeminātas, izejot no vietējo cilvēku praktiskajām iespējām. Latvijā tāda situācija, ka VKPAI izvirzītu neizpildāmas prasības, nav bijusi. Pie tam piezemētu redzējumu mums nodrošina daudzi eksperti-praktiķi, kas darbojas inspekcijā.
Ir tāda zeme - Latvija
Domājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, primāra ir nacionālas valsts ideja, kas ietver Latvijas kultūrtelpas nostiprināšanu, nevis tās graušanu.
Latvija ir ļoti skaista zeme. Mēs jūsmojam par daudzām vērtībām ārpus Latvijas, bet, atgriežoties te un salīdzinot, domājam – mums ir tāpat un vēl labāk. Daba, kultūrvēsturiskās vietas, sajūtas, ko dod klimatiskie apstākļi un šis dabiskums, mums ir jānovērtē. Mani kolēģi no citām valstīm jūsmo par Latvijas lauku ainavām un pilsētu vēsturiskajiem centriem.
Latvijas valsts pastāvēšanu nākotnē noteiks zeme ar savām bagātībām, valoda, radošs un strādāt gribošs cilvēks un kultūra. Nekas vairāk. Šīs ir tās stabilās vērtības, un, ja mēs tās pazaudēsim, tad arī valsts pastāvēšana tiks apdraudēta.
