Vēsturiskās celtnes un energoefektivitāte

"Ķieģeļu jeb mūra ēkas Rīgā intensīvi sāka būvēt kopš 1860.gada, it īpaši 20.gadsimta sākumā," saka Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes profesors Jānis Krastiņš. "Viena no lielākajām galvaspilsētas vērtībām ir jūgendstila nami. Nevienā pasaules pilsētā nav atrodams tik daudz šādu ēku. Apstājoties jebkurā vēsturiskā centra vietā, jūsu skatam pavērsies vismaz pāris šā stila ēku fasāžu. Diemžēl šo kultūras pieminekļu fasāžu siltināšana nav iespējama, un tāpēc meklējami citi risinājumi."

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kopumā ir iekļauti 1267 arhitektūras un 40 pilsētbūvniecības valsts nozīmes pieminekļi, kā arī 2134 arhitektūras un pieci pilsētbūvniecības vietējās nozīmes pieminekļi.

Stingrs likumu ietvars

Ko drīkst un ko nedrīkst darīt namos, kas atzīti par arhitektūras pieminekļiem, nosaka virkne likumu, Ministru kabineta (MK) noteikumu un rīkojumu, kā arī pašvaldību izdotie saistošie noteikumi. Piemēram, Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi.

To galvgalī atrodas likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību", Būvniecības likums, Teritorijas plānošanas likums (no 1.decembra – Teritorijas attīstības plānošanas likums) un Aizsargjoslu likums. Tāds ir arī Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums, kura uzdevums ir noteikt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas statusu, teritoriju, saglabāšanas, aizsardzības, izmantošanas, kā arī attīstības projektu īstenošanas kārtību un prasības Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojuma izstrādei. Kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi ir iekļauti arī citos likumos.

Savukārt MK noteikumi Nr.127 "Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi" nosaka Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanas, aizsardzības, izmantošanas, kultūrvēsturiskās vides pārveidošanas, kā arī attīstības projektu īstenošanas kārtību un attiecīgās kultūrvēsturiskās vides vērtībai atbilstošas prasības.

Kopumā mūsu valstī ir izveidots spēcīgs tiesiskā regulējuma ietvars, kura uzdevums ir  saglabāt  nākotnei iepriekšējo paaudžu mantojumu.

"Halturēja" arī pirms simts gadiem

"Rīgas vēsturisko ēku stāvoklis ir ļoti dažāds," stāsta Rīgas pilsētas būvvaldes Būvieceru pārvaldes Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas vadītājs Viesturs Brūzis. "Daudzas no šīm ēkām pirmskrīzes laikā ir sakārtotas. Taču vairākas laika gaitā ir pārvērtušās par graustiem. Parasti labi veicas tiem namu apsaimniekotājiem, kas cieši sadarbojas ar sava nama dzīvokļu īrniekiem.

Ēku vecums lielākoties svārstās ap simts gadiem. Šajā laikā stipri ir nolietojušās pārseguma konstrukcijas. Jāņem vērā, ka tās tika darinātas no koka, jo šo māju būvniecības laikā vēl neizmantoja betona paneļus. Īpaši slikts stāvoklis ir sanitārajos mezglos, kur uzkrājas mitrums. Visai kritiskā stāvoklī atrodas arī jumti."

"Diemžēl kultūras pieminekļu fasāžu siltināšana nav iespējama, un tāpēc meklējami citi risinājumi."

Mēdz uzskatīt, ka vecie būvnieki savu darbu ir veikuši teicami. V.Brūzis šo pieņēmumu gan apšauba. Viņš uzskata, ka jebkurā būvniecības buma laikā trūkst speciālistu, viņi netiek galā ar darba apjomu, un visai bieži tas tiek paveikts pavirši. "Šādi niķi piemita arī būvmeistariem, kas pirms simts gadiem cēla vēsturisko Rīgas centru," teic V.Brūzis. "Esmu redzējis namus, kuros pārseguma sijas ir samestas, kā pagadās. Šādās ēkās sienas uzreiz tika veidotas no apakšējā līdz augšējam stāvam un tikai tad ieklāja grīdas. Tāpēc šodien, ja kāds vēlas pārbūvēt savu dzīvokli, ir jānostiprina šīs vertikālās konstrukcijas.

Īpaši gribu vērst uzmanību, ka vēsturisko ēku un moderno namu būvfizika ievērojami atšķiras. Tieši tāpēc ļoti svarīga ir attiecīgā objekta izpēte. Piemēram, nesen kādā namā vēsturiskais starpstāvu aizbērums tika nomainīts ar mūsdienu materiālu. Rezultātā bija dzirdams katrs soļu radītais troksnītis, kas cilvēku var padarīt nervozu dažu dienu laikā."

Nav īstas skaidrības par siltināšanas paņēmieniem

"Kultūrvēsturisko ēku energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu īstenošanai nepieciešama saudzīga, profesionāla un pēctecīga pieeja. Vispirms ēkas ir jāapseko un jānosaka siltuma zudumu vietas. Pēc tam, saudzīgi izturoties pret saglabājamām kultūrvēsturiskajām vērtībām, jāizstrādā enerģijas taupīšanas risinājumu pasākumu komplekss. Pirms pieņemt lēmumu par radikālu iejaukšanos ēkas konstrukcijās un tās arhitektoniskajā apdarē, jāparedz iespējamība ilgtermiņā saglabāt ēkas vērtību un jāapsver citas alternatīvas iespējas," iesaka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis.

Šeit gan jāpiebilst: ja pēckara dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieki var pretendēt uz Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) atbalstu savu namu siltināšanai, tad Ministru kabineta noteikumu Nr.272 "Noteikumi par darbības programmas "Infrastruktūra un pakalpojumi" papildinājuma 3.4.4.1.aktivitātes "Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi" devīto projektu iesniegumu atlases kārtu" 5.pielikuma 17.punkts noteic, ka ERAF līdzfinansējumu var saņemt, ja "daudzdzīvokļu dzīvojamā māja nav iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā".

Tātad īpašniekiem, kuru mājoklis atrodas vēsturiskā apbūvē, savu namu energoefektivitātes paaugstināšanai jāmeklē citi finansēšanas avoti.

Kā atzīst RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētnieks Gatis Žogla, energoefektivitātes uzlabošana kultūras pieminekļos ir problemātiska visā Eiropā.

Lai uzsāktu šāda pieminekļa renovāciju, visi darbi ir jāsaskaņo ar Valsts VKPAI un būvvaldi. Nav pieļaujama šādu objektu fasādes siltināšana. Taču iespējami vairāki  pasākumi, kuri attiecīgās ēkas energoefektivitāti uzlabotu. Tostarp, piemēram, var minēt bēniņu siltināšanu.

Šobrīd vēsturisko mantojumu galvenokārt apdraud jaunā būvniecība un nekvalitatīvi renovācijas un energoefektivitātes pasākumi, uzskata J.Dambis. Piemēram, šādos objektos vecie koka logi tiek nomainīti ar modernu pakešu stiklojumu.

"Parasti labi veicas tiem namu apsaimniekotājiem, kas cieši sadarbojas ar sava nama dzīvokļu īrniekiem."

Atbilstoši MK noteikumu Nr.907 "Dzīvojamās mājas, tajā esošo iekārtu un komunikāciju apsekošanas, tehniskās apkopes un kārtējā remonta noteikumi" prasībām arī kultūras pieminekļos ārdurvis jāaprīko ar aizvērējmehānismu, jānodrošina ar siltuma izolāciju apkures sistēmas cauruļvadi un karstā ūdens cauruļvadi, kas atrodas neapkurināmās telpās, kā arī jānoblīvē logi un ārdurvis.

"Katrai kultūrvēsturiskai ēkai ir nepieciešama arī regulāra kopšana un savlaikus veikti uzturēšanas remontdarbi. Piemēram, tikai sakārtojot nekoptus vai bojātus logus un ārdurvis, siltuma zudumus ēkā var samazināt vidēji par 10–20 procentiem," norāda J.Dambis.

VKPAI neiebilstu, ja šādas ēkas ārējais logs paliktu vēsturiskajā dizainā, bet iekšējās vērtnes rāmī ievietotu stikla paketi.

Meklē risinājumus

Lai arī šobrīd tiek meklēti labāki vēsturisku ēku energoefektivitātes paaugstināšanas paņēmieni, daudz ko var paveikt arī tagad. Kultūrvēsturiskas ēkas parasti iespējams siltināt tikai no iekšpuses. Taču tad palielinās kondensāta un pelējuma veidošanās risks. Tieši tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš telpu ventilācijas sistēmām.

Ja ēkas sienas siltināta no iekšpuses, ir svarīgi arī nesamazināt telpu platību. Tas izdarāms, izmantojot siltumizolāciju ar iespējami zemāku siltumvadītspējas koeficientu, kas ļauj izmantot plānāku siltumizolācijas slāni.

Vēsturisko ēku galvenā vērtība ir ielas fasādes. Savukārt pagalma pusē tās dažviet nav pat apmestas. "Tieši no šīs puses vēsturisku māju var siltināt, izmantojot jau aprobētus ēku renovācijas paņēmienus, protams, šo būvniecību iepriekš saskaņojot," informē V.Brūzis. "Taču ir kāda vēsturisko ēku problēma: to ugunsmūris ļoti bieži atrodas uz zemesgabala robežas. Uzklājot nama siltinājuma slāni, šī robeža var tikt pārkāpta. Tad saskaņā ar tiesisko regulējumu ir jāpanāk vienošanās ar blakus esošā zemesgabala īpašnieku. Manā praksē ir bijis gadījums, kad kaimiņš neļāva pārkāpt sava īpašuma robežu un investoram nācās meklēt citus risinājumus."

"Kultūrvēsturisko ēku energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu īstenošanai nepieciešama saudzīga, profesionāla un pēctecīga pieeja."

Šobrīd apritē ir parādījušies arī jauni būvmateriāli. To starpā var minēt siltumizolējošo apmetumu, kurā iestrādāts aerogēls, kas izmantojams vēsturisko ēku siltināšanai. Efektivitātes ziņā tas vairākas reizes pārspēj šobrīd tradicionālos siltināšanas materiālus. Taču šāda apmetuma uzklāšanas izmaksas par 25 līdz 50 Ls/m² pārsniedz ierastos risinājumus. Jaunums ir arī vakuuma izolācijas paneļi. Vienu centimetru biezs pārklājums nodrošina līdzvērtīgu siltumpretestību kā 10 cm putuplasta plāksne.

"Lai ēkas siltināšana dotu gaidītos rezultātus, ir jāizmanto pazīstamu firmu izveidotās būvniecības sistēmas, kurās iekļauti visi nepieciešamie materiāli un izstrādāta to uzklāšanas tehnoloģija," uzskata Vācijas Apdares ģildes biedrs, apdares meistars Igors Dacjuks, kas daudzus gadus šajā zemē renovējis vēsturiskas ēkas. "Diemžēl Latvijā būvnieki visai bieži iegādājas lētākos materiālus, lai veidotu siltinājuma "pīrāga" kārtas. Tad uz labiem rezultātiem cerēt nevar."

Atjaunos Spīķeru kvartālu Rīgā

Spīķeru kvartāls izveidots galvenokārt 19.gs. otrajā pusē pēc Rīgas cietokšņa likvidēšanas. 19.gs. beigās tika uzcelti 58 spīķeri, no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies tikai trīspadsmit. Sarkanie spīķeri veidoti tā dēvētā "ķieģeļu" stilā – vienā no eklektisma stila formāliem paveidiem, kas īpaši bija izplatīts rūpniecības ēku un noliktavu būvniecībā. Tagad Spīķeru kvartālu, kas atrodas Daugavas pusē, nolemts renovēt un to pārvērst par kultūras centru.

Savu artavu šo vēsturisko celtņu saglabāšanā ieguldīs Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments sadarbībā ar RTU, Baltijas jūras reģiona valstu sadarbības programmas gaitā sākot īstenot Eiropas Savienības (ES) līdzfinansētu projektu "Arhitektoniskā mantojuma saglabāšana sabalansētas pilsētas attīstības nodrošināšanai" ("Co2ol Bricks").

"Co2ol Bricks" realizācijas laikā paredzēts izstrādāt metodiku vēsturisku ķieģeļu ēku energoefektivitātes paaugstināšanai, vienlaikus saglabājot to kultūrvēsturisko vērtību. Ar izstrādāto metodoloģiju iepazīstinās būvniecības nozares speciālistus un ēku īpašniekus; turpmāk tā būtu izmantojama ķieģeļu ēku energoefektivitātes paaugstināšanai vēsturiskajās ēkās ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā.

Šā projekta ietvaros ir plānots renovēt arī vienu Rīgas pašvaldībai piederošu vēsturisku ķieģeļu ēku, paaugstinot tās energoefektivitāti un vienlaikus veicinot šīs ēkas iekļaušanos pilsētvidē. Minētajiem darbiem no projekta tiks atvēlēti 105 tūkst. latu.