Lai vadītu semināru, kurā Valsts probācijas dienesta (VPD) darbinieki tika iepazīstināti ar dažādām metodēm darbā ar dzimumnoziedzniekiem, Rīgā bija ieradušās speciālistes no Lielbritānijas – tiesmedicīniski klīniskās psiholoģijas konsultante ar specializāciju tiesu medicīnā Dr. Dona Fišere un neatkarīgā konsultante darbā ar dzimumnoziedzniekiem Lidija Gatrija.
Viņu vizītes un semināra mērķis bija Norvēģijas valdības finanšu instrumenta līdzfinansētā projekta ietvaros palīdzēt sagatavot VPD speciālistus dzimumnoziegumus izdarījušo personu resocializācijai. Šī darba sekmes lielā mērā ir atkarīgas no līdzcilvēku attieksmes pret minētajām personām, tāpēc viens no projekta virsuzdevumiem ir sabiedrības attieksmes maiņa pret dzimumnoziedzniekiem.
Nav šaubu, ka šāds uzdevums nav viegli paveicams – ne mazums cilvēku ikvienā valstī ne vien ar sašutumu izturas pret šādiem noziegumiem, bet arī vērš savu naidu pret noziegumus izdarījušajām personām, turklāt nereti savas emocijas paužot agresīvā veidā. Protams, šāda izturēšanās ir saprotama, taču tā traucē dzimumnoziedznieku resocializācijai un reintegrācijai un apgrūtina atkārtotu dzimumnoziegumu novēršanu. Jāņem vērā tas, ka pasaules – un arī Latvijas - prakse liecina, ka cilvēka izolācija, notiesājot ar ilgstošu brīvības atņemšanu, pati par sevi nekādi nemazina šīs personas sociālo bīstamību nākotnē pēc soda izciešanas. Tāpēc daudzās valstīs jau sen sākts darbs, kura mērķis ir sociāli deviantas un kriminālas uzvedības korekcija – arī attiecībā uz dzimumnoziedzniekiem, kurus daudzi iedomājas kā neglābjami samaitātus un nelabojamus briesmoņus.
Taču mūsdienu attīstīto valstu krimināltiesību normatīvie akti neļauj visus dzimumnoziedzniekus sodīt ar mūža ieslodzījumu, tādējādi neizbēgami nākas rēķināties ar šo cilvēku atgriešanos sabiedrībā.
Lielbritānijā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā tika sākti vairāki projekti, kuru mērķis bija dzimumnoziedznieku uzvedības korekcija. Šajā laikā bija vērojama sabiedrības izpratnes uzlabošanās attiecībā uz šādu noziegumu dabu un noziedznieku labošanās iespējām. Iemesls tam bija vairāki noziegumi, kas guva ievērojamu rezonansi masu informācijas līdzekļos un sabiedrībā, izraisot plašas diskusijas. Dzimumnoziegumu profilakses un efektīvākas atklāšanas nolūkā tika izveidota palīdzības tālruņa līnija, un to izmantoja tūkstošiem bērnu, kuri ziņoja par šokējošiem seksuālas izmantošanas faktiem. Minētie fakti rosināja britu varas iestādes veikt pasākumus problēmu risināšanai, tostarp izveidojot un īstenojot dažādas programmas darbam ar dzimumnoziegumus izdarījušām personām.
"Mūsdienu attīstīto valstu krimināltiesību normatīvie akti neļauj visus dzimumnoziedzniekus sodīt ar mūža ieslodzījumu, tādējādi neizbēgami nākas rēķināties ar šo cilvēku atgriešanos sabiedrībā."
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tika izstrādāta „Temzas ielejas programma grupu darbam ar dzimumnoziedzniekiem” („Thames Valley – Sex Offender Groupwork Programme”). Programmas nosaukums izvēlēts saistībā ar Lielbritānijas reģionu, kurā minētā programma tiek īstenota. Šo darbu veica Anglijas un Velsas nacionālais probācijas dienests (National Probation Service for England and Wales) sadarbībā ar dažāda profila speciālistiem. Programma ir pamatota ar pētījumiem, kas liecina par izmantojamo metožu efektivitāti, un to apstiprina arī programmas īstenošanas rezultāti.
Dzimumnoziedznieku vidū personu skaits, kuras šādus likumpārkāpumus izdara atkārtoti, ir neliels salīdzinājumā ar citām noziedznieku grupām, kas recidivē biežāk, un „Temzas ielejas programma” šo recidīvu samazina vēl vairāk.
Lai novērstu, jāizprot motīvi
„Temzas ielejas programmas” ieviešanas laikā Lielbritānijā bija nostiprinājušās atziņas par optimālo pieeju darbā ar dzimumnoziedzniekiem, šajā laikā minētajā procesā sāka izmantot kognitīvi biheiviorālo terapiju. Minētā terapija iemāca cilvēkus izprast saikni starp viņu domām, izjūtām un uzvedību. Terapijas procesā tiek analizēti noziedznieka biogrāfijas aspekti, lai identificētu viņa domas, kas laika gaitā izraisījušas noteiktu uzvedību, turklāt cilvēka ceļš uz noziegumu jāizprot ne tikai speciālistiem, bet arī pašai likumpārkāpumu izdarījušai personai.
D. Fišere norāda – terapijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam izveidot tādas stratēģijas un iemaņas, kuras palīdzētu izvairīties no noziedzīgas rīcības turpmākajā dzīvē. Viņa arī uzsver, ka nav iespējams izveidot universālu dzimumnoziedznieka portretu – analizējot dažādu cilvēku personību un viņu izdarītos noziedzīgos nodarījumus, nākas secināt, ka ļoti bieži pat viena veida noziegumi tiek veikti atšķirīgu iemeslu un motīvu dēļ. Tomēr ir iespējams konstatēt dažas tipiskas tendences. Piemēram, daudzi dzimumnoziedznieki paši savulaik cietuši no seksuālas vardarbības un tādējādi demonstrē vardarbīgas izturēšanās modeli. Raksturīga ir arī ar dažādiem personības kompleksiem saistīta nespēja un neprasme veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Nereti šādiem ļaudīm trūkst spējas kontrolēt savas dzīves gaitu un procesus, ko viņi cenšas kompensēt ar vardarbīgu kontroli pār saviem upuriem.
"Polijā šogad stājās spēkā likums, saskaņā ar kura normām ikvienai personai, kas atzīta par vainīgu bērna, jaunāka par 15 gadiem, izvarošanā, cietumsoda termiņa beigu periodā var piespiedu kārtā tikt piemērota ķīmiskā kastrācija."
Britu speciālisti pievērš uzmanību faktoriem, kam ir nozīme dzimumnoziegumu izdarīšanā. Tie ir cilvēka domas un uzskati, proti, priekšstati par seksualitātes lomu dzīvē, par vīriešu, sieviešu un bērnu attiecībām, indivīda spēja kontrolēt savas emocijas un uzvedību, prasme veidot attiecības. Nozīme ir arī alkohola un narkotiku lietošanai kā noziedzīgu uzvedību veicinošam un atbalstošam faktoram. Protams, nopietnas problēmas minētajās sfērās ir ne tikai dzimumnoziedzniekiem, bet vispār daudzām personām, kuras izdara visdažādākos noziegumus. Attiecībā uz dzimumnoziedzniekiem ļoti svarīgi ir saprast, kādu funkciju šo cilvēku dzīvē pildījis noziegums, kādas cilvēka vajadzības tas apmierinājis. Terapija palīdz atrast veidus, kā šīs vajadzības apmierināt sociāli un ētiski pieņemamā veidā. D. Fišere gan atzīst, ka ne vienmēr tas ir iespējams – dažkārt nākas saskarties ar psihopātiskām personībām, kuru priekšstati un vajadzības izpaužas ekstrēmās formās, kuru korekcija ir problemātiska. Ir diskutējams jautājums, vai psihopāti vispār var tikt pakļauti šai terapijai, taču netiek atmesta cerība atrast „atslēgu” arī uz šādu personu prātiem – tiek izstrādātas arvien jaunas terapijas metodes. Taču, kā norāda D. Fišere, psihopāti starp dzimumnoziedzniekiem tomēr ir mazskaitlīga minoritāte. Proti, vairums šo noziedznieku nav klasiski psihiatrijas pacienti, taču vienlaikus viņu uzvedība nav atzīstama par normālu vispārpieņemtā nozīmē.
Gadu desmitiem plašu diskusiju objekts ir medicīniska iejaukšanās dzimumnoziedznieku „neitralizēšanas” nolūkā. Piemēram, šā gada janvārī Polijā stājās spēkā likums, saskaņā ar kura normām ikvienai personai, kas atzīta par vainīgu bērna, jaunāka par 15 gadiem, izvarošanā, cietumsoda termiņa beigu periodā var piespiedu kārtā tikt piemērota gan ķīmiskā kastrācija, gan psiholoģiska terapija. Tā dēvētā ķīmiskā kastrācija tiek praktizēta arī Lielbritānijā, taču to iespējams piemērot tikai ar noziedznieka piekrišanu. D. Fišere norāda, ka šī metode var tikt izmantota, lai cilvēkiem, kuriem seksuālā tieksme ir pārlieku spēcīga, mazinātu libido. Tomēr jāņem vērā, ka ķīmiskā kastrācija mēdz izraisīt ļoti negatīvas blakus parādības, bet galvenais – vairumam dzimumnoziedznieku tā nepalīdz laboties. Iespējams, var šķist paradoksāla jau nostiprinājusies speciālistu atziņa, kas ir uzskatāma par pierādītu – vairumam dzimumnoziegumu patiesie iemesli un motīvi nav seksuālas dabas.
Terapija un uzraudzība
Iespējams, pretrunā ar plaši izplatītajiem priekšstatiem par dzimumnoziedznieku morāli ētiskās attīstības līmeni ir L. Gatrijas konstatētais – vairums terapijas pacientu izjūt vainu, kaunu un nožēlu par izdarīto. Protams, ir arī personas, kurām raksturīga augsta noziedzības riska pakāpe, cilvēki, kuri savu uzvedību mainīt nevēlas. Šādām personām vienmēr būs nepieciešama stingra kontrole un uzraudzība, ko iespējams īstenot vai nu ieslodzījuma vietā, vai arī izmantojot ļoti efektīvus novērošanas pasākumus ārpus cietuma.
Sodu izcietušo personu uzraudzība ir arī viens no starptautiskās sadarbības aspektiem – dažādu valstu, tostarp arī Latvijas, tiesībsargājošās un probācijas iestādes apmainās ar informāciju, lai būtu iespējams sekmīgi īstenot bīstamu dzimumnoziedznieku uzraudzību neatkarīgi no viņu atrašanās vietas. Britu speciālisti ir izstrādājuši riska pakāpes noteikšanas instrumentu1, kas ļauj objektīvi novērtēt šādu personu potenciālās bīstamības pakāpi un lemt par nepieciešamo uzraudzības līmeni. Lielbritānijā riska novērtējums tiek veikts, tikko persona atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā. Ja noziedzniekam piespriests ar brīvības atņemšanu saistīts sods, probācijas dienesta darbinieki sāk darbu ar šo personu ieslodzījuma vietā, bet, ja personai ļauts palikt brīvībā, tai tiek uzlikts par pienākumu sadarboties ar probācijas dienestu.
"Vairums terapijas pacientu izjūt vainu, kaunu un nožēlu par izdarīto. Protams, ir arī personas, kurām raksturīga augsta noziedzības riska pakāpe, cilvēki, kuri savu uzvedību mainīt nevēlas."
Dzimumnoziedznieku dalībai terapijas programmās ir arī būtisks izziņas aspekts – kā norāda L. Gatrija, terapijas gaitā iespējams daudz noskaidrot gan par noziedznieku darbības veidiem un metodēm, gan upuru tipiem, gan augstas riska pakāpes situācijām. Šāda informācija var būt noderīga tiesībsargājošām iestādēm noziegumu atklāšanā un vainīgo personu meklēšanā, kā arī kalpot noziegumu profilaksei. Šajā nolūkā par dzimumnoziegumu sodītajām personām uzliek par pienākumu regulāri apmeklēt probācijas dienesta speciālistus un piedalīties probācijas programmās. Izplatīta prakse ir regulāra šo personu dzīvesvietu apsekošana. Minēto darbu veic un savstarpēji koordinē probācijas dienests un policija. Attiecībā uz personām, kuras apzināti izvairās no tām uzlikto pienākumu pildīšanas un valsts dienestu kontroles, tiesa pēc policijas lūguma var izdot īpašu orderi, ar kuru šiem cilvēkiem tiek, piemēram, aizliegts apmeklēt noteiktas vietas vai pavēlēts uzturēties mājās noteiktās diennakts stundās. Protams, šo noteikumu izpilde tiek kontrolēta, un policijai, konstatējot pārkāpumus, ir tiesības personu arestēt, jo par šī ordera pārkāpumiem iestājas kriminālatbildība.2
Tādējādi Lielbritānijas iestāžu darbam ar dzimumnoziedzniekiem ir raksturīgas divas vienlaikus izmantojamas pamatmetodes – darbs, kas vērsts uz personības korekciju, un stingra uzraudzība.
Nepieciešama sabiedrības izpratne
Latvijas publiskajā telpā laiku pa laikam izvēršas diskusijas par iespēju sabiedrības drošības vārdā publiskot par dzimumnoziegumiem notiesāto personu vārdus. Tādējādi iedzīvotāji būtu informēti par, iespējams, kaimiņos dzīvojošiem dzimumnoziedzniekiem un varētu labāk pasargāt sevi un savus tuviniekus no iespējamiem krimināliem nodarījumiem. Tomēr no cilvēktiesību viedokļa šādu datu atklāšana plašai sabiedrībai ir visnotaļ diskutabla. Lielbritānijā par dzimumnoziedznieku apmešanos tuvējā apkārtnē iestādes ziņo tikai tām institūcijām (piemēram, skolām), kam šo informāciju jāņem vērā, vienlaikus nekādi neapgrūtinot šo personu dzīvi.
Valstī tika īstenoti trīs pilotprojekti, kuru ietvaros tika paplašināts potenciālo informācijas saņēmēju loks, piemēram, sievietes, kurām ir bērni, policijā var pieprasīt un saņemt ziņas par sava partnera iespējamām sodāmībām par dzimumnoziegumiem. Tādējādi ir ievērots līdzsvars starp vecāku un pedagogu tiesībām tikt informētiem par potenciālajiem riskiem un sodīto personu tiesībām dzīvot sabiedrībā. L. Gatrija vērš uzmanību uz Amerikas Savienoto Valstu pieredzi šajā jomā – štatos, kuru likumi paredz dzimumnoziedznieku vārdu publiskošanu sabiedrības zināšanai, šīs personas nereti maina vārdus un regulāri maina dzīvesvietas. Tas padara viņu uzraudzību ļoti problemātisku vai pat neiespējamu un ievērojami paaugstina noziegumu atkārtošanas risku. Proti, šos cilvēkus stigmatizējot un izstumjot no sabiedrības, viņiem tiek liegta motivācija domāšanas veida un uzvedības maiņai. Savukārt D. Fišere uzsver, ka vairums dzimumnoziedznieku spēj dzīvot sociāli pieņemamu un kvalitatīvu dzīvi, ja viņi saņem atbilstošu palīdzību. Vairākas pazīmes rāda, ka vismaz Lielbritānijā pieaug arī sabiedrības gatavība ar izpratni raudzīties uz valsts dienestu darbu ar dzimumnoziedzniekiem.
Vai arī Latvijā iespējams ievērojami samazināt dzimumnoziegumu skaitu, veicot darbu ar notiesātajām personām? Britu speciālistu skatījumā, nodrošinot dzimumnoziedznieku identifikāciju, efektīvu uzraudzību un terapiju, rezultāts būs pozitīvs, jo projektā iesaistītie VPD darbinieki ir spēcīgi motivēti un augsti profesionāli speciālisti. Atliek vien cerēt uz lielāku valsts finansiālo atbalstu un augstāku sabiedrības iecietības pakāpi. Acīmredzot izvēle ir vienkārša – būvēt jaunus cietumus vai censties iespēju robežās koriģēt noziedznieku uzvedību.
_______________
1 VPD komentārs: Lielbritānijā 2000. gadu sākumā tika ieviests dzimumnoziedznieku recidīva riska un kriminogēno vajadzību novērtēšanas instruments (RVN) Matrix-2000. Šo instrumentu britu zinātnieki izstrādāja, balstoties uz Kanādā izstrādātajiem dzimumnoziedznieku recidīva riska un kriminogēno vajadzību novērtēšanas instrumentiem, pamatā balstoties uz Static-99 instrumentu, tos pielāgojot izmantošanai Lielbritānijā un piešķirot tiem pavisam citādu formu. Šis un citi britu RVN instrumenti Latvijā netiek ieviesti.
Latvijā dzimumnoziedznieku projekta ietvaros pašlaik tiek ieviesti (adaptēti Latvijas apstākļiem izmantošanai VPD ietvaros) dzimumnoziedznieku recidīva riska un kriminogēno vajadzību novērtēšanas instrumenti Static-99 Revised, Stable-2007 un Acute-2007, kurus izstrādājuši Kanādas zinātnieki. Kanādā izstrādātie instrumenti izvēlēti, jo to efektivitāte vairāk pamatota ar zinātniskiem pētījumiem un šie instrumenti arī vienkāršāk savietojami ar VPD īstenoto funkciju izpildi - noziedznieku uzraudzības sabiedrībā modelis un izvērtēšanas ziņojumu sagatavošana. Šo funkciju attīstība ir nozīmīgi ietekmējusies no Kanādas pieredzes, un darbs ar probācijas klientiem Latvijā ir balstīts, ievērojot visus tā saucamā Risk-Needs-Responsivity (riska – vajadzību - atbilstošas reakcijas) modeļa principus, kas izstrādāts Kanādā.
2 VPD komentārs: Pie iepriekš noteiktā pamatsoda, ja sods tiek izciests sabiedrībā, Lielbritānijā var tikt pieskaitīti vēl vairāki gadi (palielināts pamatsods) par ordera nosacījumu pārkāpumiem.
