Vai nepieciešami bargāki sodi dzimumvarmākām pret bērniem?

Pa laikam rodas likumdošanas iniciatīvas nolūkā kriminālsodus saistībā ar dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām personām padarīt bargākus. Martā Saeimas Prezidijam likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā", kas paredz stingrākas sankcijas, iesniedza vairāki "Saskaņas centra" deputāti, un likumprojekts aprīlī nodots izskatīšanai Saeimas komisijām.

Oktobra otrajā nedēļā ar bargiem priekšlikumiem par ieslodzījuma laika pagarināšanu un brīvprātīgu ķīmiskās kastrācijas ieviešanu nāca klajā bezpartejiskais deputāts Gunārs Rusiņš.

LV portāls jautā: Vai pašreizējā kriminālsodu sistēma pietiekami aizsargā bērnus pret seksuālo vardarbību, noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību?

Andrejs Vilks, kriminologs, Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns:

"1993.gadā tika publicēti dati, ka Latvijā apmēram 25% bērnu cieš no seksuālas izmantošanas. Savulaik šim jautājumam pievērsāmies Kriminoloģisko pētījumu centrā, un tika sagatavots izsmeļošs materiāls "Bērnu seksuālā izmantošana un tās novēršanas problēmas".

Jāteic, ka ar kompleksu šīs problēmas izzināšanu pēdējos gados neviens nenodarbojas. Ir atsevišķi projekti, pētījumi, bet vienotu, objektīvu datu nav. Pērn plašsaziņas līdzekļos bija publicēta informācija, ka no seksuālās vardarbības cieš aptuveni 33% bērnu. Vai, pareizāk sakot, personas vecumā līdz 18 gadiem. Turklāt 14% ir cietuši tieši pēdējā gada laikā.

Jāatzīst, ka seksuālās vardarbības veidi ir kļuvuši daudzveidīgāki. Intīma rakstura materiāli ir sastopami internetā - sociālajos tīklos, skaipā un citviet. Bet galvenais ir tas, ka šie noziedzīgie nodarījumi dažādu iemeslu dēļ paliek latenti. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka tieši pēdējos gados ļoti irst kontakti ģimenē: daudzi vecāki aizbraukuši uz ārzemēm, bērnus atstājot Latvijā citu cilvēku uzraudzībā; pat ja vecāki ir tepat, viņi ir aizņemti ar citām lietām, labākajā gadījumā varbūt ļoti daudz strādā, un bērniem netiek veltīta nepieciešamā uzmanība. Viņi vieni atrodas sabiedriskās vietās, uz ielas, ir neizsargāti, un par uzticības personām tiem kļūst vai nu vienaudži, vai vecāka gadagājuma jaunieši, vai pieaugušas personas, kam rodas iespējas manipulēt ar šiem bērniem.

Ir jāņem vērā, ka diezgan plaši attīstās organizētās bērnu un jauniešu prostitūcijas tīkls, arvien vairāk bērnu un jauniešu tiek iesaistīti šo "pakalpojumu" sfērā. Ietekmi atstāj arī pašlaik izplatītais partnerattiecību institūts, kad cilvēki dzīvo kopā bez savstarpējiem pienākumiem, šķiras un veido jaunu partnerību, kurā viens no viņiem nav bioloģiskais vecāks. Vidi negatīvi ietekmē arī seksuālās visatļautības noskaņojums lielā daļā sabiedrības.

Kā jau minēju, Latvijā īsti nav aptverošas statistikas, bet ASV ir dati, ka viena gada laikā no seksuālās vardarbības cieš līdz pusmiljonam bērnu, un 232 varmākas ir izdarījuši 55 tūkstošus seksuāla rakstura darbību. Vienam varmākam vidēji ir no 20 līdz 100 upuriem. Ja par šiem nodarījumiem netiek ziņots, ļaundari savās darbībās neapstājas, dara to arvien intensīvāk, meklējot arvien jaunus upurus un jaunus saskarsmes veidus. Tā ir ļoti nopietna un smaga problēma, kuras apkarošanai ir jāveic stingri pasākumi un jāpiemēro bargi sodi.

Tiesiskā prakse attiecībā uz minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem nav pietiekami stingra, un Krimināllikumā noteiktās sankcijas visā pilnībā tiek izmantotas tikai retos gadījumos."

"Līdz nākamā gada decembrim Latvijai ir jāievieš Eiropas Savienības Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu. Kopš pavasara Tieslietu ministrijā intensīvi strādā darba grupa, lai direktīvas prasības pārņemtu Latvijas normatīvajos aktos, un tas nozīmē apjomīgus grozījumus gan Krimināllikumā, gan Kriminālprocesa likumā un vēl dažos citos likumos.

Deputāta Gunāra Rusiņa ierosinātie grozījumi attiecas uz Krimināllikuma pašreizējo versiju, bet darba grupa gatavo ļoti apjomīgus priekšlikumus izmaiņām Krimināllikuma sešpadsmitajā nodaļā "Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību". Izmaiņas plānotas tiešām lielas: mainīsies pantu redakcijas, nosaukumi un pieeja.

Izmaiņu vadmotīvs ir padarīt kriminālprocesu iespējami draudzīgāku bērniem, gādāt, lai noziedznieki saņem sodu, bet lai ar viņiem soda izciešanas laikā un pēc tam tiktu veikts probācijas darbs, jo sods pats par sevi viņu uzvedību nemaina. Pēc soda izciešanas viņi turpina darīt to pašu. Tātad izstrādājamo grozījumu mērķis ir nodrošināt mērķtiecīgu darbu probācijā un iespējami lielāku atbalstu cietušajiem. Lai viņi saņemtu atbalsta pakalpojumus, lai pratināšana būtu viņiem saudzīga.

Problēma ir tā, ka šādus noziegumus ir ļoti grūti pierādīt, jo daudz kas balstās uz paša bērna teikto; tādēļ ir svarīgi, kā ar bērnu runāt, lai iegūtu iespējami vairāk informācijas."

"Krimināllikumā paredzētā sodu sistēma šajā jomā, kas stājās spēkā pagājušā gada 1.oktobrī, pašlaik ir saskaņota ar Latvijas Kriminālsodu koncepciju. Attiecībā uz dzimumnoziedzniekiem patlaban ir adaptētas jaunās preventīvās uzraudzības programmas, jo šīs problēmas lielā mērā ir jārisina ar probācijas rīkiem. To nekādā mērā nenodrošina brīvības atņemšanas soda izpilde. Pēc soda izciešanas cilvēkam ir jāatgriežas sabiedrībā, un galvenais ir panākt, lai viņš šīs noziedzīgās darbības neatkārto. Uzsveru - cietums šo personu problēmas neatrisina, tikai izolē viņus no sabiedrības.

Jo ilgāku laiku cilvēks pavada ieslodzījumā, jo vairāk viņš degradējas un grūtāk ir resocializēties. Ja liekam uzsvaru uz cilvēka resocializāciju, tad šā procesa ātrums ir ļoti dažāds. Ja likumā nosaka soda termiņu no pieciem līdz desmit gadiem, tad, lai kā cilvēks censtos, resocializāciju pirmoreiz reāli var novērtēt tikai aptuveni pēc pieciem gadiem. Cilvēkam cietumā nav motivācijas laboties, varbūt tikai pāris pēdējos gados.

Ja sankcijā paredzēts termiņš no diviem līdz desmit gadiem, tad tiesnesis skatās, kādu sodu piemērot tieši konkrētajam gadījumam. Mums ir jāmācās uzticēties saviem tiesnešiem, un arī viņiem pašiem ir profesionāli jāaug. Nedrīkst problēmu risināt tādējādi, ka sašaurinām tiesnesim lemšanas diapazonu.

Visi pašreizējo Krimināllikuma grozījumu ierosinātāji vairāk vai mazāk "velk" uz soda automātiskumu; bet sodam saskaņā ar Krimināllikumā ietvertajiem principiem ir jābūt diferencētam un individualizētam. Ja tiek noteikts tikai viens soda termiņš, piemēram, mūža ieslodzījums, tad tiesnesis faktiski nav vajadzīgs - kādā iestādē var izsist čeku un vainīgo vienkārši nosūtīt uz cietumu. Tad zūd tiesas jēga. Jo mazāku amplitūdu atstājam lemt tiesai, jo mazāka jēga ir soda kvalitātei. Iespējams, ieslodzījuma laiks var būt tikai divi gadi, bet probācijas uzraudzības laiks – ilgs. Tas ir krimināltiesību politikas virziens, kurā patlaban ejam.

Ķīmiskās kastrācijas izmantošana ir ļoti "slidena" lieta, ko izjutušas tās valstis, kas šo sankciju ir ieviesušas. Pirmkārt, šī procedūra maksā naudu (ko varbūt varētu finansēt no valsts budžeta, jo šādu gadījumu nebūtu daudz). Otrkārt, ir vajadzīga pašas personas piekrišana šo procedūru piemērot; arī tad, ja persona piekrīt to darīt, iespējams, tās veselības stāvoklis to neatļaus.

Tad veidojas situācija, ka vienu klientu varēs atbrīvot no ieslodzījuma ātrāk tādēļ, ka tiek piemērota ķīmiskā kastrācija, bet otru ne – jo ķīmijas terapiju viņam piemērot nedrīkst. Un kas būs ar tiem, kuriem šī terapija būs radījusi veselības problēmas? Tad, visticamāk, būs tiesas lēmumi par kompensācijām. Uz šo jautājumu ir jāraugās plašāk – gan no medicīniskā, gan administratīvā viedokļa. Kas šīs zāles ievadīs? Kas pārbaudīs, vai un kā tās iedarbojas? Kas apmaksās analīzes? Likuma grozījumu rosinātāji runā tikai par terapiju kā tādu, bet par šiem aspektiem pat nepiemin.

Pašreizējais tiesiskais regulējums, manuprāt, ir apmierinošs, vienīgi pilnvērtīgi ir jāizmanto tā dotās iespējas. Valsts ir ieguldījusi ievērojamus līdzekļus, lai apmācītu vairākus desmitus Valsts probācijas dienesta ierēdņu darbam ar dzimumnoziegumu prevencijas programmu.

Kā norāda Valsts probācijas dienesta atbildīgie speciālisti, minētā Tieslietu ministrijas darba grupa Krimināllikuma 16.nodaļā veido plašus grozījumus; sodu politika tiek veidota, ņemot vērā cietušo, jo sevišķi bērnu, intereses un dziļi vērtējot tieši attiecīgā noziedzīgā nodarījuma ietekmi uz cietušo un sabiedrību. Papildus tam tiek risināta virkne jautājumu, kas skar psiholoģiska atbalsta pasākumus upuriem, valsts pakalpojumus (psihiatrija, psihoterapija) potenciālajiem dzimumnoziedzniekiem un citus pasākumus.

Valsts probācijas dienesta speciālisti arī uzskata, ka jautājumu par ķīmisko kastrāciju varētu aplūkot tikai pēc tam, kad visā pilnībā būs atjaunotas dienesta funkcijas, tiks īstenotas probācijas programmas ieslodzījuma vietās un būs redzami to rezultāti."