Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: SXC
Bet ir vēl kāds drauds, par kuru izstāstīt ir grūtāk, jo tas ir tāds daudzveidis, kuram piemērot visādas dzīves situācijas būs grūti. Dzimumnoziedznieks. Viņš var notvert nepilngadīgo paša mājas kāpņu telpā, rotaļu laukumā, ceļā uz skolu vai mūzikas nodarbībām un, galu galā, arī piejaucēt internetā. Protams, šādiem varmākām interesē ne tikai bērni, bet viņi tomēr ir neaizsargātākie no visiem. Un vēl bēdīgāk, nereti šāda veida pāridarījumus viņi piedzīvo savā ģimenē no vistuvākajiem cilvēkiem.
Noziedznieks brīvībā atgriežas drīz
Dzimumnoziedznieki valsts uzmanības lokā parasti nonāk tikai pēc tam, kad jau ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu un tiesībaizsardzības iestādes ir uzsākušas normatīvajos aktos noteiktās darbības, konstatēts Rīcības plānā nepilngadīgo aizsardzībai no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību 2010.–2013.gadam.
Šajā dokumentā arī konstatēts, ka "dzimumnoziedznieki nonāk brīvības atņemšanas iestādē, kur šobrīd nav nekādu iespēju soda izpildes laiku izmantot, lai mainītu personas uzvedību un tādējādi novērstu dzimumnozieguma recidīvu pēc soda izciešanas (un tādējādi samazinot sabiedrības un tai skaitā nepilngadīgo apdraudējumu no šādiem noziedzīgiem nodarījumiem).
Tāpēc ir nepieciešams veidot resocializācijas pasākumu kopumu soda izpildes laikā, lai maksimāli ietekmētu dzimumnoziedznieku uzvedības (un domāšanas) maiņu likumpaklausīgas uzvedības virzienā. Šo personu resocializāciju (sevišķi sociālās uzvedības korekciju) ir jāuzsāk brīvības atņemšanas iestādē, kad persona jau izcieš sodu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, bet tā noteikti ir jāturpina arī tad, kad persona ir izcietusi brīvības atņemšanas sodu un atgriezusies sabiedrībā."
"Dzimumnoziedznieki valsts uzmanības lokā parasti nonāk tikai pēc tam, kad jau ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu."
Par dzimumnoziegumiem notiesātās personas sabiedrībā var atgriezties itin drīz. Krimināllikuma XVI nodaļā "Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību" noteiktie sodi ir bargi – līdz 20 gadiem – par nežēlīgiem noziegumiem ar īpaši smagām sekām, bet, piemēram, par seksuālu vardarbību brīvības atņemšanas sods var būt pat tikai divi, trīs, pieci gadi (160.pants). Par izvarošanu – no četriem gadiem (159.pants). Bet par nepilngadīgas personas pavešanu netiklībā – no trim gadiem (162.pants).
Noziedznieka ilgstošu izolēšanu no sabiedrības var gribēt un prasīt, taču tieslietu eksperti un ieslodzījuma vietu amatpersonas atzīst, ka sēdēšana cietumā (kaut arī tagad ieviestas īpašas probācijas programmas) likumpārkāpējus lielākoties labākus nepadara, jo īpaši pašreizējos ieslodzījumu vietu apstākļos – drīzāk gan pretēji.
Recidīva īpatsvars – 4,2 procenti
Ko par dzimumnoziegumiem notiesātās personas dara pēc atgriešanās brīvībā? Vai atkal uzglūn bērniem un neaizsargātām sievietēm?
Sabiedrībā valda viedoklis, ka dzimumnoziedznieki ir nelabojami (pat psihiski slimi), un viņiem vajadzētu aiz restēm sēdēt teju visu atlikušo mūžu. Daži kā problēmas risinājumu pat ierosinājuši varmāku ķīmisko kastrāciju. Bet tā visa nav, un mums jārespektē KL lielākajā daļā pantu noteiktā probācijas uzraudzība līdz trim gadiem. Tātad atliek paļauties uz to, ka atsvabinātais dzimumnoziedznieks nonāk Valsts probācijas dienesta (VPD) uzraudzībā, kuras gaitā īpaši apmācīti speciālisti novērtē viņa riskus un vajadzības, piemēro attiecīgi izstrādātas sociālās uzvedības korekcijas programmas.
Valsts probācijas dienests ekonomiskās krīzes laikā, samazinot valsts finansējumu, tika stipri plosīts un novājināts, taču pēdējos gados atgriezies pie savu funkciju pildīšanas un pieņemas spēkā.
Kā viena no labajām ziņām uztverams nule pabeigtais pētījums "Recidīva rādītāji personām, kas notiesātas par dzimumnozieguma izdarīšanu". Pētījumā ir apkopoti un analizēti dati par probācijas klientiem, kas notiesāti par dzimumnoziegumu izdarīšanu, un, galvenais, apzināti recidīva rādītāji par minētajām personām.
Šāds pētījums mūsu valstī veikts pirmo reizi, un VPD vadītājs to vērtē kā lielu soli uz priekšu šīs likumpārkāpēju kategorijas izpētē.
Pētījumā ietverti 406 gadījumi, kuros personas bijušas vai ir VPD klienti un bijušas notiesātas par izvarošanu, seksuālu vardarbību, seksuāla rakstura darbībām ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu (KL 161.pants), kā arī pavešanu netiklībā un/vai pamudināšanu iesaistīties seksuālās darbībās (KL 162.1 pants).
Atlasē ir izdalītas četras notiesāto grupas: nosacīti notiesātās, nosacīti pirms brīvības termiņa no ieslodzījuma atbrīvotas, ar piespiedu darbiem notiesātas un pēc pilna termiņa soda izciešanas atbrīvotas personas.
Kā liecina pētījuma izlases dati, 24% dzimumnoziegumu saistīti ar izvarošanu, 12% gadījumu personas notiesātas par vardarbīgu dzimumtieksmju apmierināšanu, 11% personas notiesātas par labprātīgām seksuālām attiecībām ar nepilngadīgo, kas ir jaunāka par 16 gadiem, 30% gadījumu notiesātie sodu izcietuši par netiklām darbībām ar nepilngadīgajiem, bet 23% no izlasē iekļautajiem gadījumiem cilvēks bijis notiesāts par vairāk nekā viena dzimumnozieguma veikšanu - notiesājošajā spriedumā bijis vairāk nekā viens pants.
Vēl var piebilst, ka pētījuma dati liecina: vairākums likumpārkāpēju, kuri probācijas sistēmā nonākuši par dzimumnozieguma izdarīšanu, iepriekš nav bijuši tiesāti.
Ar pētījumu sīkāk var iepazīties VPD interneta vietnē, tajā ir daudz noderīgas informācijas, kas ļoti uzskatāmi "uzzīmē" dzimumnoziedznieka portretu, taču mūs, protams, visvairāk interesē, vai šīs personas, tikušas (vai nosacīti atstātas) brīvībā, atkal (cik bieži) atgriežas uz iepriekšējās likumpārkāpumu takas.
Pārsteidzošs pētījumā ir viens skaitlis – no 406 izlasē iekļautajām personām tikai 17 dzimumnoziegumus veikušas atkārtoti. Tātad recidīva vidējais īpatsvars ir 4,4%. Tiesa, laika gaitā tam ir tendence pieaugt: pirmajā gadā tas ir tikai 2%, bet trīs gados tas jau uzbriest līdz 6%.
Probācijas darba nozīmīgums
Arī Valsts probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs atzīst: pētījumā konstatētais apgāž tautā izplatīto priekšstatu, ka, piemēram, visi izvarotāji vai mazu bērnu pavedēji pie pirmās izdevības to darīs atkal un atkal.
Tomēr arī šo 4% recidīva gadījumu vērtējumā jābūt piesardzīgiem. "Ja raugāmies no statistikas viedokļa – tas, protams, ir maz. Ja aptveram, ka aiz katra no šiem gadījumiem stāv upuris un varbūt ne viens vien, tad tas vairs nav cipars, par kuru nebūtu jāsatraucas. Tomēr, ja mūsu statistikas skaitļus salīdzinām ar kādu no citām valstīm, kur šādi pētījumi ir veikti (te var runāt tikai par lielām valstīm – Lielbritāniju, Kanādu, ASV), tad tur recidīva īpatsvars ir aptuveni 10%. Bet atkal – kāpēc tik daudz? Te jāņem vērā, ko kurā valstī kvalificē kā dzimumnoziegumu. Piemēram, ekshibicionisms, ja tas izdarīts pret nepilngadīgu personu, Latvijā būs dzimumnoziegums, ja pret pilngadīgu personu – administratīvi sodāms pārkāpums vai krimināli sodāms huligānisms. Bet ir valstis, kur to vienmēr uzskata par dzimumnoziegumu.
Taču mūsu veiktais pētījums apliecina citās valstīs apstiprinātos faktus –recidivē mazākā daļa no tiem, kuri ir nonākuši tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā. Parasti dzimumnoziedznieku recidīvu aplūko dažādos laikposmos – pieci, desmit gadi pēc nozieguma izdarīšanas, par ko viņš saukts pie atbildības, tad 15-20 gadu, un tā uz priekšu. Mums šādu iespēju nav; iespējams, pēc noteikta laika posma, "izlaižot" tās pašas personas cauri pētījumam, recidīva rādītāji varētu būt augstāki. Bet nekad nebūs tā, ka viņi visi izdara jaunus dzimumnoziegumus."
"Pētījumā ietverti 406 gadījumi, kuros personas bijušas vai ir VPD klienti."
Viņš skaidro, ka liela nozīme ir likumpārkāpēja vecumam, vai tas ir bijis pirmais šāda veida noziegums viņa dzīvē.
Par recidīva īpatsvara samazinājumu saistībā ar probācijas darbu pētījuma kontekstā vēl ir pāragri runāt, jo aktīvi pasākumi sākti tikai no 2010.gada un personu grupa, kam tie piemēroti, ir pārāk šaura, uzskata VPD vadītājs.
Un tomēr: "Latvija ir soli priekšā Igaunijai un Lietuvai, jo esam ieviesuši riska vajadzību novērtēšanas sistēmas, kā arī speciālās programmas dzimumnoziedzniekiem. Jautājums ir par resursu apmēru, lai varētu izmantot visus šos izveidotos instrumentus. Sociālās korekcijas programmas ir balstītas uz zinātnes un prakses atzinumiem, un ir tieši pētījumi par to izmantošanas efektivitāti citās valstīs.
Arī VPD darbinieki, kuri strādā ar dzimumnoziedzniekiem un savā darbā piemēro gan riska vajadzību novērtēšanas instrumentus, gan individuālos pasākumus, gan arī grupu terapiju, ir novērojuši, ka pilnīgi noteikti izmaiņas klientu domāšanā tiek panāktas. Jautājums atkal ir par ko citu – cik tās būs noturīgas un kas notiks tālāk, kāda rīcība vēl papildus ir vajadzīga. Pagaidām Latvijā mums prakses nav, atkal jāvadās pēc to valstu pieredzes, no kurām šīs metodes esam pārņēmuši."
Tik daudz noklusētu pāridarījumu un noziegumu
Saistībā ar dzimumnoziegumiem parādās vēl kāda problēma. Faktiski nav zināms cietušo personu skaits. Publiskoti dažādi dati – ka no seksuālās vardarbības cietuši 30% bērnu, tad – 23%, citviet sastopams skaitlis – aptuveni 1000 ik gadu. Lai nu kā būtu, tiesās par dzimumnoziegumiem ierosināts niecīgs skaits lietu. Tas nozīmē, ka vairums potenciālo vai esošo dzimumnoziedznieku atrodas uz brīvām kājām un faktiski netiek sodīti.
Ar dzimumnoziegumiem tā ir visā pasaulē – to latentā daļa ir ļoti liela, saka M.Papsujevičs. "Kriminologiem ir savas metodikas, kā to aprēķināt. It kā pat 75% gadījumu paliek latenti, un tiesībsargājošās institūcijas par tiem tā arī neuzzina.
Latvijā tā ir diezgan liela tabu tēma – kad redzam kādu skaļu gadījumu, kad kāda atkal ir izvarota, tad visi kļūst aktīvi un parādās runātāji, kas saka – sodi Latvijā ir pārāk maigi, nepieciešama ķīmiskā kastrācija un kas tik vēl ne.
Bet pamata lieta, lai nenotiktu dzimumnoziegums, lai nebūtu upuru, ir tā, ka vecākiem vairāk uzmanības ir jāpievērš saviem bērniem jebkurā audzināšanas stadijā. Bērnam ir jāuzticas saviem vecākiem. Kādā brīdī viņu sāks interesēt jautājumi saistībā ar seksualitāti, un, ja šīs uzticēšanās un dialoga nav, tad it sevišķi interneta laikmetā pastāv ārkārtīgi liels risks, ka par šo tematu ar viņu sāks runāt kāds svešinieks. Varbūt sākumā runās par atzīmēm skolā, par to, kā bērns dzīvē jūtas, bet pēc tam - par šīm lietām. Ļaunākais scenārijs ir tas, ka bērns sastop šo dzimumnoziedznieku. Tā ir pirmā lieta, ar ko jāsāk. Valsts, pašvaldību institūcijas vai arī nevalstiskās organizācijas pieslēdzas jau pēc tam, kad kaut kas slikts ir noticis."
M.Papsujevičs uzskata – kaut arī tēma par iespējamiem dzimumnoziegumiem ir ļoti jutīga, par to ir jārunā gan ar vecākiem, gan pedagogiem, gan medicīnas personālu, ja tas ir nepieciešams. Nedrīkst izlikties nemanām, ja redzam, ka tuvumā notiek kaut kas aizdomīgs, bet vēl svarīgāk ir mācīt cilvēkiem, ka arī ģimenes lokā notiekošas nelāgas lietas nevajag slaucīt zem paklāja, censties noslēpt bažas, ka par to var uzzināt plašāka sabiedrība.
Te vēl jāmācās arī pašvaldību un valsts institūciju, kā arī tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem – kā būt tik profesionāliem un pretimnākošiem, spējīgiem ievērot konfidencialitātes nosacījumus, lai māte kopā ar savu izvaroto meitu slepeni neizraudātu bēdas mājās, bet tomēr cīnītos par savu taisnību. Vai arī neklusēt par to, kas notiek dzīvoklī aiz slēgtām durvīm, kad redzi savu pazemoto mazuli.
