Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Probāijas eksperti uzskata: neviens par dzimumnoziedznieku nepiedzimst, bet kļuvis par tādu, dzīvojot starp mums – pārējiem.
Par sodu politiku atbildīgā Tieslietu ministrija jau noorganizējusi starpresoru darba grupu, lai spriestu par iespējamiem priekšlikumiem krimināltiesiskā regulējuma pilnveidei dzimumnoziegumu gadījumos - tostarp par noilgumu, piespiedu darbu, probācijas uzraudzību un noziedzīgu nodarījumu kvalifikāciju. Darbā ar dzimumnoziedzniekiem liela nozīme ir tieši probācijas procesam, kas jau tagad tiek piemērots personām, kuras notiesātas par šāda veida nodarījumiem. Cik plaši šī samērā jaunā, mūsu sabiedrībai vēl neierastā metode tiek izmantota un cik tā ir iedarbīga?
Ar starptautisko atbalstu - pret dzimumnoziegumiem
Valsts probācijas dienests (VPD) tika izveidots pirms 11 gadiem, lai galvenokārt nodrošinātu sabiedrībā izciešamo sodu kvalitatīvu izpildi un koordināciju, tādējādi atslogojot pārējo tiesību aizsardzības iestāžu darbu. Tas nozīmē, ka galvenā ideja - gadījumos, kad tas pieļaujams saistībā ar noziedzīgā nodarījuma smagumu un apsūdzētās personas izvērtējumu, dot iespēju tiesām savos spriedumos noteikt īsāku brīvības atņemšanas sodu termiņu, līdzsvarojot to ar probācijas uzraudzību ārpus ieslodzījuma vietas. Šādu virzību noteica arī kriminālsodu politikas reformas, un atbilstoši šim uzstādījumam tika ieviesti grozījumi Krimināllikumā (KL), kas stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī un arī pēc tam.
Viena no probācijas klientu kategorijām, kam uzraudzību nodrošina dienests, ir personas, kuru aktuālā vai kāda no iepriekšējām sodāmībām ir saistīta ar dzimumnozieguma izdarīšanu. (Par šo nozieguma veidu minētajos KL grozījumos brīvības atņemšanas sodi gan nav mīkstināti, bet padarīti bargāki, it īpaši par noziedzīgiem nodarījumiem pret nepilngadīgām personām.)
Pirms sešiem gadiem VPD ar Norvēģijas finanšu instrumenta atbalstu uzsāka projektu "Par dzimumnoziegumiem notiesāto personu uzvedības korekcijas sistēmas attīstīšana Latvijā". Projekta ietvaros īstenotas vairākas aktivitātes, tostarp speciālistu apmācība darbam ar dzimumnoziegumus izdarījušām personām un šo personu recidīva riska novērtēšanas instrumentu ieviešana, kā arī grupas terapijas programmas dzimumnoziegumus izdarījušām personām, kuras atrodas sabiedrībā.
Plānotais arī ieviests praksē, iedibinot kompleksu sistēmu dzimumnoziegumus izdarījušo personu uzraudzībai un sociālās uzvedības korekcijai. Projekta īstenošanas gaitā norisinājās cieša sadarbība ar starptautiskā līmenī atzinību guvušiem ekspertiem, piemēram, no Lielbritānijas Valsts likumpārkāpēju uzraudzības dienesta, Kanādas Britu Kolumbijas sabiedrības korekcijas nodaļas, Norvēģijas Tieslietu ministrijas un citiem, kā arī pieaicinot vietējos partnerus - Ieslodzījuma vietu pārvaldi un nevalstisko organizāciju "Dardedze".
"Probācijas darbinieki, kuri specializējušies īpaši darbam ar dzimumnoziedznieku kategoriju un spēj profesionāli izmantot metodes un instrumentus, kas uzraudzības periodā palīdz likumpārkāpējam apzināties savas rīcības sekas un motivē vairs neatkārtot rīcību, kura pamudina uz jaunu likumpārkāpumu, noteikti ir solis pretī recidīva samazināšanai," vērtējot minētā projekta nozīmi, uzsvēris tā vadītājs Imants Jurevičius. Viņš arī piebilst - ne visi dzimumnoziedznieki par saviem nodarījumiem ir pelnījuši smagāko sodu. Lielākajai daļai no viņiem, lai novērstu atkārtotu nozieguma izdarīšanu, pietiek ar iesaisti terapeitiskā programmā.
Projekts beidzās 2011.gadā, taču VPD stabili turpina uz tā pamata balstītās iestrādnes, kaut arī to attīstības gaitu piebremzēja ekonomiskās krīzes laikā iestādei samazinātie finanšu un līdz ar to – kapacitātes resursi.
Sociālās pieredzes un domāšanas kļūda
Protams, loģiski rodas jautājums - vai terapijas darbs ar dzimumnoziedznieku spēj mazināt viņa tieksmes pēc atkārtota nozieguma izdarīšanas un mazina recidīvu?
Grupas terapijas programmas dzimumnoziedzniekiem VPD tika uzsāktas tikai 2010.gadā, un VPD Uzraudzības un probācijas programmu departamenta vadītāja Ilona Linde saka: pētījums par to efektivitāti noteikti būs, taču šobrīd programmu beigušo cilvēku skaits vēl ir pārāk mazs un pagājis īss laika posms, lai varētu izdarīt aptverošus un pamatotus secinājumus par probācijas klientu – dzimumnoziedznieku – uzvedību pēc programmas pabeigšanas un programmas ietekmi. Piemēram, pērn un šā gada pirmajā pusē grupu terapijas programmu pabeiguši vien 13 cilvēki.
"Tā kā ar Krimināllikuma grozījumiem un Valsts probācijas dienesta likuma grozījumiem, kas stājās spēkā šā gada 1.februārī, mūsu dienestam ir dotas tiesības pašam noteikt nepieciešamos pasākumus notiesātajām un probācijas uzraudzībai pakļautajām personām (iepriekš to darīja tiesa), tad, protams, visiem, kuriem šī programma būs piemērota, tiks noteikts pienākums piedalīties probācijas programmā dzimumnoziedzniekiem." Tādējādi programmas dalībnieku skaits noteikti pieaugs, un tad arī varēsim gūt pārliecību par rezultātiem.
"Domāšanas un rīcības kļūdu labošana jeb sociālās uzvedības korekcija ir sarežģīts process."
VPD vadītājs Mihails Papsujevičs informē, ka ārvalstīs šādas programmas nav nekas jauns, un tur pētījumi liecina, ka dzimumnoziegumu recidīva īpatsvaru programmas beidzēju vidū izdodas samazināt par 75 procentiem.
Dažādās valstīs ir arī atšķirīgas metodes, kā cīnīties pret atkārtota dzimumnozieguma izdarīšanu (arī nāvessods). Latvijā ir ieviesta terapeitiska programma - tās uzdevums ir mainīt likumpārkāpēja vērtību sistēmu un likvidēt neadekvātu seksuālu aktivitāti. VPD vadītājs uzsver, ka šī metode tiek uzskatīta par visefektīvāko darbā ar dzimumnoziedzniekiem.
Vienkāršoti skaidrojot, tiek uzskatīts, ka dzimumnoziegumu izdarīšana ir tāda uzvedības modeļa izpausme, kas izveidojusies cilvēka socializācijas (sociālā mācīšanās) gaitā. Līdzšinējās socializācijas laikā cilvēks nav apguvis sociāli atbalstāmas vērtības un attieksmes – viņam piemīt domāšanas kļūdas, kas ir jālabo un jānovērš.
Grupas terapijas programma: atcerēties un neaizmirst
Šī domāšanas un rīcības kļūdu labošana jeb sociālās uzvedības korekcija ir sarežģīts process, kas grupas terapijas programmā ilgst no deviņiem mēnešiem līdz pat gadam, skaidro VPD Uzraudzības un probācijas programmu departamenta Uzraudzības nodaļas vadītājs Jānis Klūga. Pirms VPD klientu iekļaut minētajā programmā, tā personība tiek pamatīgi izvērtēta, un viens no kritērijiem ir arī cilvēka veselības stāvoklis – vai viņš varēs pilnvērtīgi izpildīt visus uzdevumus un piedalīties grupas darbā. J.Klūga atzīst, ka dzimumnoziegumu izdarījušām personām lielākoties gan ir domāšanas novirzes, bet garīga rakstura traucējumu, kad jau nepieciešama medicīniska palīdzība, ir samērā maz.
Sākotnēji ar probācijas dienesta klientu strādā viņa lietas vadītājs, kas sniedz pamata informāciju gan par piedalīšanos programmā, gan tās norisi un mērķiem. Tālāk jau seko darbs grupā, kuru vada īpaši apmācīti darbinieki (klientu grupu vada divi vai trīs vadītāji) un kurā vēlamais dalībnieku skaits ir no sešiem līdz astoņiem cilvēkiem – lai pārrunu dinamika būtu intensīvāka, kas ietekmē arī rezultātu. "Taču praksē esam strādājuši ar mazākām grupām, ja nav citas iespējas," saka J.Klūga.
Pirmajā posmā grupas vadītājs iepazīstas ar dalībniekiem, notiek arī savstarpēja iepazīšanās, ikvienam izstāstot, kāda nozieguma dēļ viņš šeit ir nonācis. "Tas ir interesants un vienlaikus smags posms – cilvēkam ir jāizklāsta svešiniekiem savs nodarījums, vēlreiz visu atceroties un visbiežāk arī piedzīvojot kauna sajūtu," stāsta J.Klūga. "Viena lieta ir pateikt, ka sods piespriests pēc Krimināllikuma kāda panta, bet pavisam cits – izstāstīt, kas reāli ir noticis, ko bērnam vai pieaugušam cilvēkam viņš nodarījis. Ļoti bieži līdz tam vispār ir grūti nonākt: daļa klientu nodarīto nevēlas atzīt un apgalvo, ka ir netaisnīgi notiesāti un noziegumā vispār nav iesaistīti. Ja cilvēks par nodarīto izjūt kauna sajūtu, tas ir pozitīvs priekšnoteikums, jo tad apziņas dziļumos viņš atzīst savas rīcības noziedzību, un tas jau ir resurss turpmākajam darbam. Sarežģītāk ir tad, ja notiesātais par savu noziegumu runā brīvi, pat ar to lielās un izjūt gandarījumu. Tie ir smagāki gadījumi."
"Neviens par dzimumnoziedznieku nepiedzimst, bet kļuvis par tādu, dzīvojot starp mums – pārējiem."
Grupas terapijas programmā ir noteikums, ka visiem intensīvi jāpiedalās, nedrīkst tikai klausīties, ko stāsta citi, un vadītājam ir jāsasniedz šāds rezultāts, ka visi vienlīdzīgi piedalās grupas darbā.
Pirmajā posmā klientam vēl ir sīki jāizstāsta savs dzīves gājums. "Lielākā daļa klientu nevarēs atbildēt uz tiešu jautājumu, kāpēc izdarījuši dzimumnoziegumus," no pieredzes secina J.Klūga. Lai cēloni tomēr atrastu, jautā ne tikai grupas vadītājs, bet arī pārējie dalībnieki, turklāt tieši viņi ļoti ātri spēj atpazīt melus un nepatiesību, izsakot aizdomas un pārmetumus runātājam. "Protams, grupas vadītājam ir jāseko, kā tas notiek, un jāpārvalda, un jāvirza situācija."
Minētais posms intensīvi norisinās katru pilnu darbdienu piecas reizes nedēļā. Tā divas nedēļas pēc kārtas. Šajā posmā arī tiek konstatētas pirmās domāšanas kļūdas, kas ir izveidojušās par uzskatiem un motivē cilvēku uz rīcību vai, kā šajā gadījumā, uz noziegumu.
I.Linde teic, ka šajā laikā visbiežāk atklājas aizmetņi, kā cilvēks nonācis līdz noziegumam. "Daļa cilvēku iepriekš paši ir piedzīvojuši seksuālu varmācību, arī to viņiem nākas izdzīvot vēlreiz, stāstot pārējiem.
"Taču mēs arī izskaidrojam, ka tas nekādā ziņā nevar kalpot par attaisnojumu un nepadara mazāk atbildīgu par paša nodarīto noziegumu," piebilst J.Klūga. Šajā posmā nodarbības īpaši intensīvi notiek tādēļ, lai dalībniekā uzturētu terapeitiskā darba dinamiku.
Vispirms ir doma, rīcība – pēc tam
Otrais ir empātijas posms. I.Linde stāsta, ka dzimumnoziedzniekam tad ir no jauna jāizdzīvo nozieguma izdarīšanas diena un jāiejūtas sava upura lomā. "Uzdevums saucas "upura krēsls", un klientam šis posms ir vissarežģītākais, jo vairāk tādēļ, ka upuris ļoti bieži bijis iepriekš pazīstams. Veiksmīgas uzdevuma izpildes rezultātā dzimumnoziedzniekam veidojas pilnīgi jauns "upura tēls", jauni priekšstati un izjūtas par cilvēku, kuram nodarīts pāri.
Trešais ir recidīva mazināšanas posms. J.Klūga: "Tagad mēs zinām, kas ir noticis un kā. Tas ir atšķirīgi: viens ilgstoši, pat mēnešiem un gadiem plāno noziegumu, pārvarot pats savas psiholoģiskās barjeras, pēc tam arī ārējos šķēršļus – kā izdarīt, lai neviens neuzzinātu, kā piekļūt upurim, kā viņu pielabināt. Cilvēks arī apzinās riskus, soli pirms nozieguma izdarīšanas. Bet citam varbūt nostrādā impulss, un ir nepieciešamība iegūt tūlītēju seksuālu apmierinājumu.
Šajā posmā mēs izstrādājam sociāli pieņemamas uzvedības plānu, kurā tiek ietverti rīcības modeļi, kā neapdraudēt citus, piemēram, izvēlēties citus maršrutus, netuvojoties skolām, bērnudārziem."
Pēdējais ir impulsu kontroles posms. "Tad dzimumnoziedzniekam iemācām metodes, kā kontrolēt šos savus impulsus, kā atturēties no jauna nozieguma izdarīšanas," stāsta I.Linde. "Tas ir kā bijušajam smēķētājam – viņam vajag cigaretes aizvietotāju. Kāds iedzer glāzi ūdens, cits apēd konfekti vai atrod interesantu nodarbi, kas novērš domas no šīs vēlmes. Tātad jāatrod tas, kas konkrētajam cilvēkam var novērst domas no iespējamā nākamā nozieguma.
Vēl uzraugāmajiem jāpilda arī dažādi mājasdarbi, tostarp rakstot dienasgrāmatas par pārdzīvoto un pārdomām.
Ārvalstu eksperti, kuriem ir daudz pamatīgāka pieredze, ir atzinuši, ka dzimumnoziegumu nodarīšana ir, I.Lindes vārdiem sakot, "sava veida slimība, kuru nevar izārstēt, bet kuru var iemācīties kontrolējot pārvarēt."
Ne visiem tas izdodas, ne visi programmas dalībnieki tiek līdz galam. J.Klūga atzīst – dažkārt rodas aizdomas, ka kāds no uzraugāmajiem noziedzīgus nodarījumus turpina arī probācijas laikā. "Šādās situācijās rīkojamies starpinstitūciju līmenī – mums ir sadarbības partneri, ziņojam policijai, citām iestādēm, kas šo informāciju pārbauda, un, ja ir pamats, tad dzimumnoziedzniekam nav cita ceļa, kā uz cietumu."
Sarežģīti un ilgi? Jā. Turklāt jāņem vērā, ka grupu vadītājiem ir vajadzīga īpaša izglītība un sagatavotība, jo viņi ir gan juristi, gan psihologi, gan sociālās un vēl citu jomu speciālisti, un arī viņiem vismaz četras reizes gadā nepieciešamas psihoterapeita konsultācijas, lai attīrītos no pieredzētām negatīvām emocijām.
Ko darīt? Iespundēt visus pieķertos dzimumnoziedzniekus cietumā un aizmirst par viņiem? Te jāatceras VPD vadītāja teiktais – ikviens noziedznieks agrāk vai vēlāk iznāks pa cietuma vārtiem, un tad recidīvs iespējams daudz biežāk.
Atliek vēl pēdējais – apzināties, ka neviens par dzimumnoziedznieku nepiedzimst, bet kļuvis par tādu, dzīvojot starp mums.
