Ar devīzi ”Vienreiz programmā, nekad vairs – cietumā”

Iepriekš no padomju laikiem mantotais uzstādījums bija likumpārkāpējus uz iespējami ilgāku laiku izolēt no sabiedrības, un ne vairāk. Tagad saskaņā ar kriminālsodu politikas reformu ieslodzījuma vietu galvenā misija ir brīvības atņemšanas soda termiņus iespējami saīsināt, nodrošinot soda izciešanu sabiedrībā probācijas uzraudzībā, kā arī ieslodzījumā esošās notiesātās personas iesaistīt sociālās rehabilitācijas pasākumos, cenšoties tām pavērt iespēju pēc soda termiņa beigām pilnvērtīgi iesaistīties sabiedrības dzīvē. Tomēr, kā liecina Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) dati, vairāk nekā puse notiesāto pēc pilna brīvības atņemšanas soda izciešanas noziegumus veic atkārtoti un atkal nonāk aiz restēm. Cietums cilvēkus labākus nepadara.

Jauns resocializācijas centrs atkarīgajiem ieslodzītajiem

Protams, mums tas nepatīk, jo apdraud mūsu drošību. Bet veco cietumu lielajās kamerās nostiprinājusies hierarhija un noziedznieku "skola" pagaidām (kamēr nav jaunu ēku ar resocializācijas pasākumiem piemērotu infrastruktūru) gūst virsroku pār ieslodzījuma vietu darbinieku progresīvajiem centieniem.

Ir vēl kāds mazāk aplūkots aspekts – liela daļa ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto ir atkarīgi no alkohola vai narkotiskajām vielām, turklāt daudzi no viņiem noziegumus izdarījuši tieši šīs atkarības dēļ.

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina atzīst: "Ja ar šīm atkarībām nestrādā, tad nekas cits uz šo cilvēku neiedarbojas – ne mācības skolā, ne jaunu darba prasmju apgūšana. Diemžēl mūsu līdzšinējie pūliņi atkarību novēršanā ieslodzījuma vietās (galvenokārt finanšu trūkuma dēļ) ir bijuši ārkārtīgi fragmentāri."

"Tagad ieslodzījuma vietu galvenā misija ir brīvības atņemšanas soda termiņus iespējami saīsināt."

Tagad pavērusies iespēja situāciju mainīt: mūsu valstī tiek īstenots projekts "Jaunas nodaļas izveide Olaines cietumā, ieskaitot būvniecību un personāla apmācību". Tā ietvaros 5263 kvadrātmetru platībā uzsākta jauna kompleksa būvniecība, kurā brīvības atņemšanas soda izpilde tiks organizēta, balstoties uz terapijas kopienas principiem. Latvijā tas ir jaunums, taču ārvalstīs, piemēram, Norvēģijā, plaši un sekmīgi izmantota jau vairāk nekā divdesmit gadus. Katrā no divstāvu korpusiem, kuros tiks izvietoti terapijas klienti, būs četras savstarpēji izolētas nodaļas – kopienas.

Šā projekta vadītājs IeVP Māris Luste stāsta: "Šo centru būvējam visai ieslodzījuma vietu sistēmai (ieslodzītie turp tiks nosūtīti no astoņām ieslodzījuma vietām); 85% nepieciešamo finanšu līdzekļu centra izveidei piešķīris Norvēģijas finanšu instruments un 15% ir Latvijas valsts budžeta līdzfinansējums." Viņš arī uzsver – tas būs resocializācijas centrs atkarīgajiem ieslodzītajiem, nevis ārstniecības iestāde.

Īpašas resocializācijas programmas un darbs kopienās

Jau labu laiku pirms ēku būvniecības sākuma IeVP sadarbībā ar Norvēģijas Oslo cietuma un Polijas Varšavas cietuma speciālistiem sāka ieslodzīto terapijas programmu pielāgošanu Latvijas apstākļiem, centra darbinieku apmācību programmu, darbības standartu izstrādi un citus metodiskos darbus.

Centrā izmantos terapijas programmas "Atlantis" (Polija) un "Pathfinder" jeb "Ceļa meklētāji" (Norvēģija) divās pakāpēs.

"Atlantis" ir terapeitiska rehabilitācijas programma, izveidota uz arī mūsu valstī pazīstamās Minesotas programmas modeļa bāzes, lai ārstētu notiesātos vīriešus – alkoholiķus un narkomānus. (Sievietēm pagaidām šīs programmas nav paredzētas.) Ilgākais uzturēšanās laiks Olaines centrā būs gads un divi mēneši, īsākais – četri.

Skaidrības labad uzreiz jāteic, ka centra klientiem nepiemēros aizvietotājterapiju ar metadonu un viņiem būs noslēgti visi piekļuves ceļi atkarību izraisošām vielām.

"Istabiņās būs divi iemītnieki, bet viņi tur tikai nakšņos, jo no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā norisināsies stingri kontrolēts darbs kopienās ar nelielu dalībnieku skaitu," informē M.Luste. "Sakārtotā vidē pēc brīvprātības principa sanāks cilvēki, lai kopīgi strādātu atkarības pārvarēšanai, mācītos apgūt jaunos dzīves modeļus."

IeVP Resocializācijas daļas vecākā inspektore, topošā centra vadītāja Ilze Ušacka papildina: "Olaines centrā nebūs tikšanos ar tuviniekiem, kā tas ir cietumos. Tas ieslodzītajiem būs atņemts, bet daudz tiks arī dots. Centrā būs īpaša nodaļa, kurā speciālisti pēc pamata risku novērtēšanas noteiks, kurā no programmām katrs ieslodzītais tiks iesaistīts. Tās diezgan ievērojami atšķiras, tāpat kā atšķirīgas būs centra klientu vajadzības. Ja nepieciešams, secīgi varēs iziet "Atlantis", pēc tam "Pathfinder 1" un "Pathfinder 2", kas jau ir "tuvāk mājām". Tur, piemēram, būs iespēja kopā ar kontaktpersonu doties izbraukumos ar velosipēdu, iziet citur sabiedrībā. Būs jauni termini "brīvlaišana", ģimenes dienas – ilgākas vai īslaicīgākas tikšanās. Protams, visi apstākļi tiks stingri vērtēti, un tikai tie klienti, kuri būs parādījuši pozitīvas izmaiņas atkarības pārvarēšanā, varēs izmantot nākamās pakāpes priekšrocības. Bet ieslodzītajiem būs iespējas sazināties ar piederīgajiem skaipā, noteiktā laikā būs pieejami arī stacionārie taksofoni."

Ierobežota un kontrolēta būs ieslodzīto pārvietošanās ārpus nodaļas, ēku logus atvērt nevarēs (svaiga gaisa pieplūdi nodrošinās ventilācijas sistēma), resocializācijas klienti regulāri tiks pakļauti eksprestestiem, apmeklētāju un sūtījumu pārbaudei izmantos detektorus.

Vienlaikus uzraugs un atbalsta persona

"Līdz šim cietumu sektorā darbinieku pienākumi ir bijuši stingri nodalīti: uzraudzības, rehabilitācijas sektors, katrā no tiem ir savi mērķi. Mūsu pieeja ir jauna – terapeitiskās kopienas vadītājs apvienos šīs funkcijas vienā," stāsta M.Luste.

I.Ušacka: "Ir plānots izmainīt līdzšinējo izpratni par resocializācijas procesu, mainīt darbinieka un ieslodzītā attieksmi vienam pret otru, to balstot uz principa, ka galvenā vērtība ir cilvēks, kas nācis no sabiedrības un kam sabiedrībā jāatgriežas."

Jaunajā centrā ar 200 ieslodzītajiem divās maiņās strādās 70 darbinieku, no kuriem 46 būs kontaktpersonas, bet pārējie – citi speciālisti, piemēram, psihologi, sociālie darbinieki, kapelāns.

"Panākumu atslēga, protams, ir personāls. Pašlaik IeVP intensīvi notiek darba intervijas," stāsta projekta vadītājs. "Amata kandidātiem neprasām noteiktu specialitāti, obligāta ir pirmā līmeņa augstākā izglītība. Tālāk norisināsies sešu mēnešu mācības gan cietumzinībās, gan darbam ar atkarīgajiem šādā centrā. Viņi tiks izglītoti, ko nozīmē atkarība, ka tā ir slimība, kas pacietīgi jāpārvar.

"Olaines centrā nebūs tikšanos ar tuviniekiem."

Šīs īpaši apmācītās kontaktpersonas būs paraugs attiecību veidošanā, tām būs arī zināšanas, kā psiholoģiski palīdzēt ieslodzītajiem, ja parādās impulsi, kas liecina par vilkmi uz reibinošajām vielām.

Līdz oktobrim divās kārtās jāatlasa 35 kandidāti, pagaidām izraudzīta tikai puse. Jaunam speciālistam šī patiešām varētu būt vieta, kur īstenot savus ideālus (kandidātu atlasē redzam šādus cilvēkus). Visi būs virsnieki, ne zemākā pakāpē par leitnantu."

Kā informē IeVP, jaunā kārtība prasa arī grozījumus normatīvajā regulējumā, jo jaunā iestāde nav saistāma ne ar vienu no valstī pastāvošajiem cietumu veidiem - būs izmaiņas Latvijas Sodu izpildes kodeksā un arī jauns normatīvais akts, kas reglamentēs iekšējās kārtības noteikumus Olaines centrā.

I.Ušacka domā: ja šis modelis būs veiksmīgs, vismaz eksperimenta veidā līdzīgu darba stilu varētu sākt ieviest arī jaunajos cietumos.

Viņa saka – ieslodzījuma vietu darbinieki sākotnēji pārmaiņas uzlūkojuši ar skepsi un neticību, ka cietums spēj cilvēkus labot. "Bet tagad mums par pārsteigumu viņi ir iedegušies – ja jums centrā izdosies, arī mūsu pienākumi var mainīties un kļūt interesantāki!"

Kas būs jaunās iestādes klienti

Jautājums nav vienkāršs – kā izvēlēties jaunā centra klientus. Pieteikšanās resocializācijai Olaines centrā būs ieslodzīto brīvprātīga izvēle – līdzīgi kā ar elektroniskajām aprocēm. I.Ušacka atzīst, ka līdz šim uz resocializācijas programmām cietumos notiesātie ar īpašu degsmi nav rāvušies. Lai gan sadzīves apstākļi Olainē būs labi un priekšzīmīgajiem – arī patīkamas priekšrocības, ir arī skaidrs, ka terapijas process nebūs nekāda izprieca.

Centra veidotāji cer, ka notiesātos uz šādu soli varētu pamudināt ģimenes locekļi, jo tuvinieku pozitīvā ietekme uz personu, kura vēlas savas atkarības pārvarēt, ir liela.

"Saskaņā ar esošo kārtību visiem notiesātajiem tiek novērtēti noziedzīgas uzvedības riska faktori, un tad no šo notiesāto vidus, kur tiek konstatēti šie riski, tālāk tiek strādāts. Ne visi var piedalīties programmās, mēs arī gribētu, lai jaunā centra programmās piedalās notiesātie, kuri prot latviešu valodu (tādēļ, pateicoties projektam, ir iespēja organizēt latviešu valodas kursus). Ieslodzītajam arī jāspēj un jāvēlas uztvert mācību saturu, viņš nedrīkst būt pārlieku agresīvs," tā M.Luste.

"Ar varu neko nevar uzspiest, it sevišķi atkarīgajiem," pieredzē balstītu atziņu pauž I.Ušacka. "Ieslodzījuma vietās mēs ar viņiem strādāsim, ir īpaša stratēģija, ka katrā cietumā būs koordinators, kas motivēs piedalīties anonīmo narkomānu vai alkoholiķu sanāksmēs. Tātad jau iepriekš tiks radīts pamats šai izvēlei."

Kad īsti beigsies projekts

Plānots, ka Olaines centram būtu jāsāk darboties nākamā gada pavasarī. Taču L.Medina pieļauj, ka tas varētu notikt nedaudz vēlāk: "Ņemot vērā, ka projekta īstenošanas sākums dažādu iemeslu dēļ aizkavējās, tostarp mēs ļoti ilgi saskaņojām ar Norvēģijas pusi visus formālos aspektus, šobrīd tiek diskutēts, ka projekta īstenošanas termiņu varētu pagarināt līdz nākamā gada beigām. Līdz ar to finansējums no Norvēģijas puses varētu turpināties visu nākamo gadu, bet, protams, no 2017.gada 1.janvāra mums projekts jāturpina pašu spēkiem. Tā kā šis projekts ir saskaņots visos iespējamos līmeņos, domāju, ka nav pamata bažām, ka Latvija varētu pārkāpt savas saistības pret Norvēģijas valdību un kaut ko no paredzētā neizpildīt."

Viņa Olaines centra projektu vērtē ļoti atzinīgi: "Šī ir iešana dziļumā un saturā. Īstenojot kriminālsodu politiku, esam modernizējuši sodu sistēmu, un šis jau ir nākamais solis sodu izpildes kvalitātes paaugstināšanā."

"Ar 200 ieslodzītajiem divās maiņās strādās 70 darbinieku."

Taču arī viņa, tāpat kā IeVP projekta īstenotāji, uzsver – svarīga ir pēctecība: kas notiks ar centra klientu pēc terapijas un resocializācijas programmu pabeigšanas. Ideāli būtu, ja sagadītos, ka tieši tad arī pienāktu brīdis, ka notiesāto varētu nosacīti pirms termiņa atbrīvot un viņš turpinātu dzīvi brīvībā probācijas uzraudzībā. Taču var arī nākties atgriezties kādā no vecajiem cietumiem, kur visa "brālība" jau priekšā un apreibinošo vielu aprite, kā zināms, galīgi nav izskaužama.

Tādēļ cietumos ir jāveido īpašas, no narkotikām brīvas nodaļas (kas vairs neietilpst Norvēģijas projektā). "Protams, vienīgais īstenais risinājums ir jaunu cietumu būve, un šajā virzienā arī soli pa solītim ejam uz priekšu," saka L.Medina. "Bet pagaidām, tā kā notiesāto skaits, galvenokārt pateicoties jaunajai politikai, ir samazinājies, šobrīd ir iespējas risku novēršanai racionāli izmantot un sakārtot arī pašreizējo cietumu vecās telpas."

Liela nozīme no atkarībām atsvabināto personu ievadīšanā brīvā un pilnvērtīgā dzīvē būs nevalstiskajām organizācijām. Norvēģijā terapijas programmas sākās no sadarbības ar nevalstiskajām organizācijām (NVO), Latvijā notiek pretēji – tās ievieš valsts struktūra, meklējot sadarbības partnerus ārpusē. "Bez sabiedrības atbalsta un izpratnes iecerēto mērķi par iespējami drošu sabiedrību nespēsim sasniegt," atzīst M.Luste.

Cietumam jālabo sabiedrības kļūdas

Šis ir plašākais projekts tuvējās ES valstīs: pat lielajā Polijā terapeitiskajās rehabilitācijas programmās vienlaikus neiesaista tik daudz ieslodzīto.

"Šeit redzam iespējas, kā sistēmu varam pagriezt jaunā un ļoti vajadzīgā virzienā," uzsver L.Medina. "Augstu novērtējam entuziasmu, ar kādu IeVP cilvēki par spīti visām grūtībām vēlas šo darbu ar misijas apziņu uzsākt.

Turklāt tas ir ļoti vajadzīgs darbs - mēs taču zinām, ka katrs no atkarīgajiem ieslodzītajiem reiz atgriezīsies atpakaļ sabiedrībā; mēs negribam, lai viņi atgriežas kā noziedznieki. Ja viņiem neiemācīs dzīvot citādāk, nekas nemainīsies. Ja cilvēkam ir nopietnas psihiskas problēmas, veselības problēmas, ar to ir jāstrādā. Varbūt viņš nav pabeidzis nevienu skolu, nekad nav iemācījies strādāt – tātad ir bijusi kļūda ģimenē, skolā vai vēl kaut kur, noziegums ir izdarīts, un cietumam iznāk labot kopīgo sabiedrības pieļauto kļūdu."

Savukārt M.Luste saka: "Tas ir mēģinājums veidot labās prakses modeli vienā atsevišķā institūcijā. Mēs pat neaptveram, cik liela ietekme tam var būt: ja šo vienu cilvēku izvelkam no atkarību un noziedzības bedres, tas atstās pozitīvu iespaidu uz daudziem apkārtējiem. Mūsu norvēģu kolēģi, no kuriem mācāmies un kuri cietumos īsteno programmu "Pathfinder", strādā ar devīzi: "Vienreiz programmā, nekad vairs – cietumā"."