"Eiropas pensija" – laba vai slikta Latvijai? (II)

No pieteikumu pieņemšanas sākuma līdz pasākuma slēgšanai 2007. gada 2. janvārī, pēc Lauku atbalsta dienesta (LAD) datiem, atbalstu ieguva 735 lauksaimnieki.

Avots: Lauku atbalsta dienests

Gribējām kā labāk, iznāca – kā vienmēr

Bet... „Cik Latvijā ir vecu lauku cilvēku, kuri varētu priekšlaikus doties pensijā? Desmitiem tūkstošu! Izmantot priekšrocības pamanījās tikai nedaudz vairāk par 700 gados cienījamiem zemniekiem. Tas radīja privilēģijas daļai „laimīgo”. Un situācija, ka iespēju izmantoja maza daļa lauksaimnieku, no kuriem daudzi savas deklarācijas bija vienkārši „uzzīmējuši”, arī bija iemesls, kādēļ nolēmām no Eiropas pensijām atteikties,” Zemkopības ministrijas (ZM) Lauku attīstības atbalsta departamenta Lauku attīstības fondu atbalsta nodaļas vadītājs Aivis Reinholds izklausās pikts.

Arī biedrības „Zemnieku saeima” (ZSA) direktora vietas izpildītāja Maira Dzelzkalēja teic, ka šo labi iecerēto shēmu izmantojuši fiktīvie saimniecību atdevēji: „Dažu tādu pat zinu. Tika izmantoti visi „caurumi” nosacījumos, lai gūtu labumu. Iespējams, bija jābūt stingrākiem kritērijiem. Piemēram, ka drīkst atdot saimniecību tikai līdz 40 gadu vecam cilvēkam vai kā tamlīdzīgi. Bet, tikko ieliekam ierobežojumu, tad kādam būs 41 gads un sāksies lielais šurumburums.”

Līdzīgs viedoklis par laba pasākuma izbojāšanu pašu lauksaimnieku rokām ir arī Aizkraukles rajona Bebru pagasta saimniecības „Vecsiljāņi” pārņēmējam Jurim Sprukulim: „Savā iecerē šis ir ļoti pareizs pasākums, tikai – kā tipiski Latvijai - tas tika izkropļots. Tāpat kā visas pārējās programmas. Zinu saimniecības, kurās šī atdošana notika tikai uz papīra. Nu, skumji.”

"Tika izmantoti visi „caurumi” nosacījumos, lai gūtu labumu."

M. Dzelzkalēja domā, ka netika arī rūpīgi sekots līdzi, kas tie ir par cilvēkiem, kuri savas saimniecības atdot, un cik adekvātai jābūt priekšlaikus pensijai. Pensijas lielums bijis daudz vairāk jābalsta uz nomaksātā sociālā nodokļa lielumu un saimniecības platību. Jo pamanījušies atdot arī tādas saimniecības, kuru lielums un apgrozījums nav adekvāts pašlaik saņemamajai naudai. „Šādi gadījumi diskreditē programmas būtību, kaut patiesībā tā ir atbildīgo iestāžu nespēja modelēt situāciju un izprast, kāds mērķis jāsasniedz,” uzskata M. Dzelzkalēja. „Arī tas, ka pasākumam pieteicās ļoti maz lauksaimnieku, ir ieviešanas kļūda.”

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datos papētot saimniecību atdevēju un pārņēmēju vecumu, aina tiešām parādās ļoti kolorīta. Ar saimniecības atdevēju vecumu viss ir kārtībā - tas ir virs noteiktajiem 55 gadiem. Bet pārņēmēju ailītē redzam vecumu amplitūdu no 24 līdz pat.... 56 gadiem! Piemēram, atdevējam ir 55 gadi, pārņēmējam, kas ir sieva, – 54 gadi. Atdevējam 56 gadi, pārņēmējam, kas ir laulātais, – arī 56 gadi. Atdevējam – 57 gadi, pārņēmējam brālim, – arī 55 gadi.

„Diezin vai saimniecībā, kuras platība ir 291 hektārs, vīrs, nodevis saimniecību savai gandrīz tikpat vecai sievai, vairs neturpinās ražīgi darboties,” A. Reinholda balsī dzirdama skepse. „Tāpat: vai vīrs, saņemot 348 latu Eiropas pensiju mēnesī un saimniekojot 35 hektāros zemes, liks pārņēmējai – sievai - vienai visu platību apsaimniekot un nekur nepieliks savu vīrieša roku? Nu, gribētu es redzēt to ģimenīti!”

ZM nodaļas vadītāja neticību vairo arī iespēja atskaites VID nodot par iepriekšējiem saimnieciskās darbības gadiem: „Nespēju iedomāties, ko tādu saimniecība ražojusi, ja no 1,8 ha platības saņemamā Eiropas pensija iznākusi pāri 800 latiem mēnesī!”

Izskatās, ka saimnieciskā darbība tikusi „uzzīmēta” un vēlāk VID deklarēta, lai gala aprēķins iznāktu lekns un paņemtu labu naudu, ja ES un Latvija to piedāvā. „Tie bijuši ļoti informēti cilvēki ar labām „papīru taisīšanas” spējām,” savu pārliecību izsaka A. Reinholds. „Šis pasākums lielā mērā ir fikcija – gan no papīru, gan no nestrādāšanas viedokļa. Protams, to es nesaku par visiem, kuri saņem priekšlaikus pensiju. Ir arī patiesi labi piemēri.”

"Pasākumam pieteicās ļoti maz lauksaimnieku, un tā arī ir ieviešanas kļūda."

Labo piemēru esamību apliecina arī ZSA pārstāve: „Jā, saimniecība „Vecsiljāņi”, kura ir atdota, un vecais saimnieks Jānis Midegs nejaucas jaunā saimnieka un znota Jura Sprukuļa lēmumos. Arī priekšlaikus pensija, ko Midegs saņem, baudot normālas vecumdienas, ir atbilstoša tam lielajam biznesam, ko pārņēma Sprukulis. Lieliski!”

ZSA pārstāve piebilst: ja šī pasākuma nebūtu, tad lēmums par saimniecības atdošanu znotam, iespējams, tā arī netiktu pieņemts. Bet diezin vai vecais saimnieks būtu investējis attīstībā tik lielus līdzekļus un pieņēmis tik drosmīgus attīstības risinājumus?

Tas bija vispareizākais lēmums!

„Kamēr es vairs neesmu „Vecsiljāņu” saimnieks, gotiņu skaits pieaudzis trīs reizes, ir uzceltas divas jaunas kūtis, gādāta jauna tehnika. Priekšlaikus pensionēšanās pasākums saimniecības attīstībai katrā ziņā ir nācis par labu!” saimniecības atdevēja Jāņa Midega balsī dzirkstī prieks.

Atdot saimniecību bijis J. Midega vispareizākais lēmums. „Vecākam cilvēkam ņemt lielus aizdevumus un ieguldīt ražošanā, nezinot, kas nākamajā dienā var notikt, būtu galīgs absurds.” Pēc 15 gadu saimniekošanas pa 18 stundām dienā, „bez nevienas atpūtas dienas, nevienas” saimnieks nolēmis, ka Eiropas pensiju garām laist nebūtu prāta darbs. Jo īpaši tādēļ, ka pašam jau plecos 59 mūža gadi, bet uzņēmīgajam znotam – 33 gadi un agronoma diploms. Arī visas atskaites un nodokļi maksāti. Un tā 2006. gada 13. oktobrī „Vecsiljāņi” mainījuši īpašnieku.

„Kad vēl rajonā aktīvi konsultēju lauksaimniekus, teicu visiem, lai kārtīgi nodod atskaites VID un - tikai patiesas ziņas! Mani nesaprata ne vien zemnieki, bet arī nodokļu iekasētāji. Skatījās kā uz muļķi,” atceras saimnieks. „Bet ar laiku saprata, ka jāuzrāda patiesie dati.”

J. Midegs tagad četras reizes nedēļā ved mazdēlu uz hokeja treniņiem Rīgā, savu Eiropas pensiju tērē tepat, Latvijā, un znota lēmumos nepiedalās. „Nav vajadzības. Saimniecība attīstās labi, jaunie strādā, piepirkta klāt zeme, ko vēl var gribēt!”

"Zinu saimniecības, kurās šī atdošana notika tikai uz papīra."

Arī Juris Sprukulis atzīst, ka vecais saimnieks saimniecībā pa šiem gadiem parādījies reizes piecas: „Paskatīties, kā klājas. Viņš mūsu lietās, kā tika norunāts, nejaucas.”

Visi priekšlaikus pensionāri, kuri saimniecības arī reāli atdevuši, šo pasākumu vērtē atzinīgi. Bet saimniekošanu un īpašumus pārņemt – tā bija un ir pašu pārņēmēju izvēle, jo viņi finansiāli no tā neieguva.

„Nezinu, kā citi, bet mēs „Vecsiljāņus” pārpirkām kā normālu biznesu - par naudu, ņemot kredītu,” stāsta J. Sprukulis. „Protams, ne par nesaprātīgu tirgus cenu, bet arī par „paldies” ne, kā, iespējams, pārņēma daudzi citi. Pārpirkšana ir mūsu individuāla vienošanās ar Midegu. Un uzskatu, ka cilvēkiem, kuri ir patiesi strādājuši bez rīta un vakara, visu naudu guldot ražošanā, šāda Eiropas pensija ir nopelnīta visādā veidā. Novecojam mēs visi, arī pašlaik jaunie un spēcīgie saimnieki, kuri pret šo pasākumu protestē.”

Cik iekrīt „Eiropas pensionāra” kabatā

Minimālā saņemamā Eiropas pensija saimniecības atdevējiem ir ap 5900 eiro gadā, maksimālais atbalsta naudas saņemšanas laiks - 15 gadi. Jānis Midegs neslēpj, ka viņam aprēķināta visaugstākā iespējamā pensijas likme jeb maksimālie griesti – 150 000 eiro pavisam jeb 15 000 eiro gadā, ko viņš saņemšot apmēram 12 gadus. Iebilstu, ka tiem vajadzētu būt tikai 10 gadiem. Izrādās, taisnība tomēr saimniekam: „Jo to vecuma pensiju, kas man pienākas no Latvijas valsts un ko esmu ar saviem nodokļiem sapelnījis, man atskaita no Eiropas pensijas, un pa abām pensijām kopā es saņemu tos 15 000 eiro gadā un ne santīma vairāk. Kopējā summa nemainās, bet mainās iestāde, kura pensiju izmaksā. Kad iztērēšu savu 150 000 eiro limitu, tad saņemšu tikai Latvijas vecuma pensiju.”

Kas netika pareizi izdarīts

Neraugoties uz dažu laimīgo apmierinātību, ZM uzskata, ka priekšlaikus pensionēšanās no pirmsākumiem nav veidota pareizi. Latvija nevarot atļauties maksāt tik lielu naudu vienai atbalsta shēmai, kas apmierina tikai sīku daļu iespējamo saņēmēju. „Lietderīgāk šos līdzekļus ieguldīt pasākumos, kas reāli attīsta ražošanu. Piemēram, modernizācijā. Tam atdeve nenoliedzami lielāka. Tādēļ no pasākuma pareizāk bija atteikties,” pārliecināts A. Reinholds.

Vaicāts par pieļautajām kļūdām, nodaļas vadītājs min trīs:

1. potenciālo pensionāru skaits un lauksaimnieciskās ražošanas struktūra brīdī, kad pasākums ieviests, bija neatbilstoša pasākuma veiksmīgai realizācijai. Lauksaimniecībā Latvijā strādā 9,6 procenti nodarbināto, bet nauda, kas atvēlēta pasākumam – salīdzinošai maza, tādējādi nevar apmierināt visus laukos strādājošos seniorus – saimniecību atdevējus;
2. princips, pēc kura aprēķināta Eiropas pensija, nebijis optimālākais, jo rādītāji, kas izmantoti pensijas aprēķinā – saimniecību vidējie neto ienākumi un saimniecību vidējais ekonomiskais lielums -, šajos gados krasi pieaudzis;
3. kaut arī pasākuma kritēriji īsti nedarbojušies, tikuši izvēlēti tobrīd iespējamie labākie. Bet atrast labākus, objektīvākus nav bijis iespējams.

Tā vērtē atbildīgās iestādes.

Bet „Eiropas pensionārs” Jānis Midegs piebilst: „Kaimiņzemē Lietuvā, cik zinu, gan noticis citādāk. Kad atvērta pieteikšanās pasākumam, tad zemnieki, kuri varēja programmā pieteikties un pat jau bija pensijā, un kuriem bija savas saimniecības, visi pārgāja uz Eiropas pensiju. Latvija šādu ceļu negāja, tāpēc mums Eiropas pensiju saņem tik maz lauksaimnieku. Un tā nu klīst runas, ka daži pensionāri saņemot par daudz. Kādēļ neskatās uz to, ko cilvēks ir savā darba mūžā izdarījis?”