„Es ceru, ka ASV administrācija lēnām sāks aptvert, ka vienkārši tikai ar spēku savus mērķus sasniegt nav iespējams. Pēc 11. septembra visa pasaule bija mūsu pusē, arī lielākā daļa islāma sabiedrības bija šokēta par teroristu veikto vājprātu. Tomēr šobrīd esam zaudējuši to morālo atbalstu, kāds mums bija. Jo Afganistānā un Irākā mēs neieguldījām tikpat daudz pūļu celtniecībā un atjaunošanā, cik bijām veltījuši graušanai.”
Šī citāta autors ir amerikāņu militārais žurnālists Seimūrs Heršs. Šos vārdus viņš savulaik teicis žurnālistu diskusijā, kas veltīta 11. septembrim, karam Irākā, Afganistānā un ko nesen atradu žurnāla „The New Yorker” agrāko numuru arhīvos.
Manuprāt, šis citāts ļoti precīzi un trāpīgi raksturo ceļu, ko kopš 2001. gada 11. septembra nogājusi ASV. Astoņu gadu laikā Buša administrācijas neprasmīgās un aplamās politikas rezultātā ātri vien iztērējot to līdzjūtības un atbalsta kredītu, ko bija devuši 11. septembra traģiskie notikumi, kad teroristu pašnāvnieku vadītajās lidmašīnās un Ņujorkas Dvīņu torņos gāja bojā vairāk nekā 3000 cilvēku.
Šī mēneša žurnāla „Foreign Policy”numurā aprakstīta kādas ASV diplomātes saruna ar pakistāniešu žurnālistu. Cenšoties realizēt ASV prezidenta Baraka Obamas uzsākto virzību uz attiecību uzlabošanu ar islāma pasauli, amerikāņu diplomāte izklāstījusi galvenos punktus par ASV un islāma valstu dialoga atjaunošanu. Pakistāniešu žurnālists pacietīgi noklausījies un atbildējis ar pavisam īsu frāzi: „Jums vajadzētu zināt, ka mēs nīstam visus amerikāņus, no mūsu dvēseles dzīlēm mēs jūs neieredzam.”
"ASV pozitīvi vērtē tikai 16% aptaujāto pakistāniešu, bet 68% pret ASV izturas negatīvi."
„Foreign Policy” raksta autors gan norāda, ka ASV diplomātes pūliņi dibināt draudzīgas attiecības jau a priori bijuši lemti neveiksmei, jo uzrunātais žurnālists Pakistānā ir labi zināms ar saviem izteikti antiamerikāniskajiem rakstiem. Tomēr šādā sarunā ieskicētajai musulmaņu attieksmei pret pasaules varenāko lielvaru ir arī savs pamatojums reālos sabiedrības noskaņojuma pētījumu datos. Tā pirms divām nedēļām Kataras satelīttelevīzijas „Al Jazeera” angļu versija publiskoja socioloģiskās aptaujas rezultātus, kas liecināja, ka ASV pozitīvi vērtē tikai 16% aptaujāto pakistāniešu, bet 68% pret ASV izturas negatīvi.
Drīz pēc 11. septembra terora aktiem sekojušais ASV vadītais iebrukums Afganistānā ar mērķi gāzt tur varu ieguvušo „Taliban” kustību un drošu patvērumu radušo „Al-Qaeda”, lai arī nesaņēma nedalītu atbalstu, tomēr vēl neizsauca milzīgu islāma pasaules neapmierinātību. Situācija lēnām, bet radikāli mainījās vēlāk, kad, ieguvusi formālu kontroli pār Afganistānu, Buša administrācija par to aizmirsa.
„Taliban” kaujinieki un Osama bin Ladens ar saviem sekotājiem bija atspiests kalnainajā Afganistānas un Pakistānas pierobežā, un tas radīja mānīgu ilūziju, ka vairāk uzmanības Afganistānai nav nepieciešams. ASV uzcēla milzīgu vēstniecību Kabulā, bet salīdzinoši maz līdzekļu un pūļu ieguldīja pārējās Afganistānas atjaunošanā – ceļu, skolu un slimnīcu celtniecībā.
Šāda palīdzība bija un ir, tomēr nepietiekama, lai afgāņos radītu skaidru pārliecību, ka rietumnieki tur ieradušies nevis iegūt ietekmi, bet gan palīdzēt. Izkrišana no iepriekšējās ASV administrācijas prioritāšu saraksta un pastāvīgais nepietiekamais karavīru trūkums ISAF miera uzturētāju kontingentā arī radījis Afganistānā pašreizējo situāciju, kad „Taliban” ir atguvies un gūst virsroku kaujās. Turklāt līdz nesenajam laikam NATO spēku praktizētā plašā paļaušanās uz aviāciju un vadāmajām raķetēm prasījusi ļoti lielus afgāņu civiliedzīvotāju upurus un vairojusi islāma pasaules naidu pret ASV un diemžēl rikošetā arī pret citām rietumvalstīm.
"Milzīgie civiliedzīvotāju upuri Irākā un Afganistānā, Abu Graibas un Gvantanamo cietumi tikai veicinājuši islāma pasaules naidu pret ASV un visu rietumniecisko, lejot ūdeni uz radikālo islāma fundamentālistu „dzirnavām” un veicinot islāma pasaules radikalizāciju."
Tomēr visgraujošāko iespaidu uz pēc 11. septembra pasauli atstāja ASV invāzija Irākā. „Baltiem diegiem” šūtā, uz nepatiesiem un apšaubāmiem izlūkošanas datiem balstītā Buša administrācijas argumentācija par Irākas diktatora Sadama Huseina patiesībā neesošo kodolprogrammu radīja pārliecību, ka ASV neokonservatīvo ideologu vadītajam iebrukumam Irākā bija daudz savtīgāki iemesli par demokrātijas veicināšanu.
Milzīgie civiliedzīvotāju upuri Irākā un Afganistānā, Abu Graibas un Gvantanamo cietumi tikai veicinājuši islāma pasaules naidu pret ASV un visu rietumniecisko, lejot ūdeni uz radikālo islāma fundamentālistu „dzirnavām” un veicinot islāma pasaules radikalizāciju. Redzot savu ticības brāļu ciešanas, pasaules musulmaņiem kļūst daudz saprotamāka un tuvāka tieši militāru džihādu sludinoša salafītu islāma mācība, nevis, piemēram, gadsimtiem praktizētais miermīlīgais sūfisma novirziens.
Visbeidzot, Rietumu sabiedrībā 11. septembra notikumi izsaukuši vēl nebijušu interesi par islāmu, bet vienlaikus arī savā veidā to stigmatizējuši, demonizējuši. Astoņus gadus pēc 11. septembra rietumnieki zina nesalīdzināmi vairāk par islāmu. Nereti šī pastāvīgi medijos redzamā informācija arī mudinājusi padziļināt interesi par islāmu un pat radījusi agrāk neredzētu praksi rietumniekiem pāriet islāmā. Tomēr, no otras puses, nemitīgā mediju informācijas plūsma arī stigmatizējusi islāmu, radot vidējā eiropietī un amerikānī bailes un visai islāma pasaulei piekarinot grūti noņemamo teroristu birku.
