Septiņu gadu laikā kopš Al Qaeda organizētajiem uzbrukumiem Ņujorkas Dvīņu torņiem un Pentagonam šī teroristiskā organizācija saņēmusi vairākus triecienus. Nogalināti vai sagūstīti vairāki līderi, iesaldēta zināma daļa tās finanšu līdzekļu, gāzts tai draudzīgais Taliban režīms Afganistānā. Tomēr ASV izsludinātais karš pret terorismu nav to pilnībā sagrāvis, un vairums drošības jautājumu analītiķu uzskata, ka Al Qaeda izdevies sekmīgi pārgrupēties un turpināt savu darbību.
Novembra vidū ar pāris dienu starpību medijos parādījās divas ar šo grupējumu saistītas ziņas – katra no savas „frontes” puses. 13.novembrī ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Maikls Haidens informējis, ka Al Qaeda līderis Osama bin Ladens dzīvo izolēti savās slēptuvēs, grūti pieejamās Pakistānas puštunu cilšu apdzīvotās teritorijās, kur „lielu daļu enerģijas viņš velta paša drošībai un izdzīvošanai”.
"Al Qaeda izdevies sekmīgi pārgrupēties un turpināt savu darbību."
Savukārt četras dienas vēlāk islāma fundamentālistu interneta forumā publicētajā videoierakstā Al Qaeda otrais ietekmīgākais cilvēks Aimans az Zavahiri nodevis savdabīgu vēstījumu jaunievēlētajam ASV prezidentam Barakam Obamam, kurā draudējis ar pilnīgu ASV sakāvi. „Noziedzīgais krustnesis Amerika ir tāds pats kā agrāk, tāpēc mums jāturpina tam kaitēt,” videoierakstā teicis viens no Al Qaeda līderiem.
Dinamiskais tīkls
Abduls Hamids Bakiers, Jamestown Foundation analītiķis, kas regulāri seko līdzi islāma ekstrēmistu interneta forumiem, norāda, ka Al Qaeda ar katru gadu aizvien aktīvāk izvērš savu propagandu un rekrutē jaunus dalībniekus. Kā gan to var paveikt organizācija, kuras līderi dzīvo nošķirti kalnainos apvidos, kur tos turklāt aktīvi vajā pasaulē varenākās lielvalsts specdienesti? Šāds jautājums pēdējo gadu laikā nodarbinājis ne vienu vien drošības jautājumu analītiķi un politologu.
Pētnieki uzsver, ka liela nozīme ir Al Qaeda organizatoriskajai struktūrai. Tās uzbūvi visbiežāk mēģina izskaidrot ar trīs modeļu palīdzību. Vismazāk ticams ir pirmais modelis, kas to attēlo kā klasiski hierarhisku organizāciju ar stingru struktūru. Pat pieņemot, ka Osama bin Ladens sākotnēji organizāciju tādu arī veidojis, ASV masīvie prettriecieni likuši tai pārkārtoties un kļūt daudz decentralizētākai.
Saskaņā ar otro (tīkla) modeli Al Qaeda organizatoriskā struktūra ir līdzīga vairākiem koncentriskiem apļiem, kas izvietoti ap līderiem. Ņemot vērā līderu fizisko izolāciju, atsevišķās lokālās teroristu grupas šajos dažāda līmeņa „apļos” ir pietiekami neatkarīgas un autonomas. Pētnieks Alberts Lāslo Barabāsi organizāciju salīdzina ar neierobežotas struktūras tīklu, kurā katram mezgla punktam ir savs atšķirīgs kontaktu loks. Šo hipotēzi papildina medijos izskanējusī informācija, ka rīkojumi no Al Qaeda tīkla centra cirkulē katru reizi pa savu ceļu, tā mazinot pārtveršanas risku.
ASV dzīvojošais latviešu izcelsmes sociālo tīklu speciālists un menedžmenta konsultants Valdis Krebs uzskata, ka tās struktūra ir ļoti dzīvotspējīga. Pirms pāris gadiem, izmantojot tikai ASV laikrakstos pieejamo informāciju, Valdis Krebs sastādījis 11.septembra uzbrukumos iesaistīto teroristu savstarpējo kontaktu karti. Balstoties uz šo informāciju, viņš aprēķinājis, ka terora akti būtu novērsti tikai tad, ja ASV specdienestiem būtu izdevies aizturēt vismaz 21% no visiem teroristiem. Viņaprāt, šāda teroristiskā tīkla efektivitāte ir ļoti augsta, jo tradicionālas hierarhiskas struktūras iespējams paralizēt pat ar 5% dalībnieku izsišanu no ierindas.
"Viens no salafi virziena galvenajiem mērķiem ir cīņa pret morāli izvirtušajiem, dominējošajiem rietumiem un korumpētajiem musulmaņu valstu režīmiem ar mērķi izveidot vienotu islāma kalifātu (ummu)."
Savukārt pētnieks Ksavjērs Raufers dinamiskā modeļa ietvaros teroristisko grupējumu skaidro kā sava veida „bioloģisku” vienību, kuras šūnas dažādās pasaules malās rodas un attīstās pilnīgi autonomi, neatkarīgi no organizācijas lēmumiem. Ar to tiek skaidrots tik daudzu jaunu islāma fundamentālistu grupu rašanās, kuras sākotnēji pat nav bijušas saistītas ar Al-Qaeda un kontaktus ar to meklējušas jau pēc dibināšanas.
Militārā džihāda zīmols
Galvenais dzinējspēks, kas nodrošina šo daudzo grupu rašanos un augšanu, ir radikāla islāma ideoloģija. Reaģējot uz rietumu valstu ekonomisko un militāro dominanti lielā daļā islāma vēsturiskās izplatības teritorijas, sunnītu salafītu virziens aicina atgriezties pie islāma saknēm un vieno gan Al Qaeda, gan Afganistānas talibus, gan Ēģiptes Musulmaņu brālības biedrus. Viens no salafi virziena galvenajiem mērķiem ir tieši cīņa pret morāli izvirtušajiem, dominējošajiem Rietumiem un korumpētajiem musulmaņu valstu režīmiem ar mērķi izveidot vienotu islāma kalifātu (ummu).
Salafi virzienā būtisks ir skaidrs un nepārprotams nodalījums starp neticīgo zemi (dar ul-kufr) un islāma zemi (dar ul-islām). Visradikālākie salafi sludinātāji uzskata, ka kopš Taliban režīma gāšanas šobrīd pasaulē nepastāv vēl neviena patiesa islāma valsts. Līdz ar to visa pārējā pasaule viņu skatījumā tiek definēta kā dar ul-kufr jeb neticīgo zeme. Ņemot vērā, ka patiesiem musulmaņiem jācīnās ar šiem neticīgajiem, visa pasaule kļūst par dar ul-harb jeb kara zemi, uzskata radikālie salafītu sludinātāji, tā radot pamatojumu nesaudzīgam teroram.
Piekritēji šiem radikālo salafītu sludinātāju uzskatiem rodas daudzās pasaules musulmaņu kopienās, un Bin Ladenam nav jāvervē jauni dalībnieki savam terorisma tīklam. Ceļu pie Al Qaeda tie atrod paši un piedāvā savus pakalpojumus. Labs piemērs ir tā dēvētā Hamburgas grupa, kura piedalījās 11.septembra uzbrukumos. Vēloties iesaistīties globālajā džihāda cīņā pret neticīgajiem, neliela grupiņa Hamburgas musulmaņu toreiz aktīvi meklēja iespēju realizēt savus mērķus. Vispirms viņi savus pakalpojumus piedāvāja bosniešiem, bet saņēma noraidījumu, tad –čečeniem un arī saņēma noraidījumu. Visbeidzot viņi devās uz Afganistānu, kur nonāca kontaktā ar Al-Qaeda un diemžēl saņēma konkrētu uzdevumu.
Pēc 11.septembra terora aktiem Bin Ladens radikālā salafītu virziena piekritēju vidū ieguvis simbolisku nozīmi, bet Al Qaeda kļuvusi pat par sava veida islāma fundamentālisma un militārā džihāda zīmolu. Pēdējo gadu laikā arī vērojama tendence, ka aizvien vairāk dažādās pasaules malās funkcionējošas islāmistu teroristu grupas vēlas kļūt par daļu no šī labi atpazīstamā zīmola un paziņo par savu pievienošanos Al Qaeda. 2007.gadā šādu lēmumu pieņēma Ziemeļāfrikas lielākā islāma teroristu grupa GSPC (Groupe salafiste pour la prédication et le combat). Alžīrijā, Marokā un Sahelas reģionā aktīvi operējošā teroristu grupa nu sevi dēvē par Al Qaeda Islamiskajā Magrebā. Līdzīgus soļus, piemēram, spēruši arī mazāki grupējumi Hamas pārvaldītajā Gazas joslā, Libānā un citviet.
"Visa pasaule kļūst par dar ul-harb jeb kara zemi, uzskata radikālie salafītu sludinātāji, tā radot pamatojumu nesaudzīgam teroram."
Tieši tas arī lielā mērā bija Bin Ladena mērķis, kad viņš 1996.gadā Al Qaeda vārdā oficiāli pasludināja karu ASV, kam divus gadu vēlāk sekoja asiņainie terora akti pie ASV vēstniecībām Kenijā un Tanzānijā, kuros tika nogalināti vairāk nekā 250 cilvēki. Toreiz Bin Ladens skaidroja, ka vēlas, lai Al Qaeda kļūtu par islāma militārā džihāda priekšposteni un piemēru, kas mudinātu arī citus musulmaņus iesaistīties cīņā ar ASV, Izraēlu un citām rietumvalstīm.
Pret šādu radikālajā salafītu ideoloģijā bāzētu terorismu ir ļoti grūti cīnīties, turklāt ASV līdz šim ir pieļāvusi vairākas kļūdas, secināts raksta sākumā minētajā RAND korporācijas pētījumā. RAND pētnieki uzskata, ka ASV lielākā kļūda bijusi Džordža Buša administrācijas vēlme Al Qaeda pieteikto globālo karu pret teroru realizēt galvenokārt ar militāriem līdzekļiem.
Cerībām teroristisko organizāciju iznīcināt ar ASV armijas palīdzību neesot nekāda pamatojuma, un šādas militāras akcijas tikai noved pie milzīgiem civiliedzīvotāju upuriem musulmaņu valstīs, tādējādi tikai veicinot musulmaņu simpātijas pret Al Qaeda. Turklāt arī vēstures piemēri liecina, ka reliģisku motīvu vadītu teroristu grupas nav bijis iespējams sakaut tikai ar militāriem līdzekļiem, norādīts RAND pētījumā. ASV nepieciešams mainīt taktiku un daudz vairāk izmantot izlūkošanu, specdienestu un speciālo uzdevumu vienības, konvencionāla militārā spēka pielietošanu reducējot līdz minimumam.
