Pakistānas kara aviācijas, regulārās armijas daļu un puštunu cilšu paramilitāro grupējumu uzbrukums talibu pozīcijām sākās tikai nepilnu mēnesi pēc pretrunīgi vērtēta pamiera noslēgšanas. Līdz tam zemas intensitātes karadarbība par Pakistānas Šveici dēvētajā un tūristu agrāk tik iecienītajā Svatas ielejā bija norisinājusies jau kopš 2007. gada, kad talibiem izdevās iefiltrēties ielejā.
Lai izbeigtu nogurdinošās kaujas, Pakistānas armija sarunās ar mērenajiem islāmistiem šā gada februārī pieņēma pamiera noslēgšanas piedāvājumu, pretī garantējot, ka ielejā tiks ieviesti striktie islāma šariāta tiesu likumi.
Sunnā balstītie un musulmaņu kopienas dzīvi regulējošie komplicētie šariāta likumi Rietumu iedzīvotājiem vislabāk zināmi pēc informācijas par to skarbākajām izpausmēm – miesas sodiem, piemēram, par zagšanu nocērtot roku, kā arī izpildot publiskus nāvessodus slepkavām un laulības pārkāpējiem. Pēc pamiera noslēgšanas rietumvalstis un militārie analītiķi gan brīdināja Pakistānas valdību, ka šariāta ieviešana Svatas ielejā „Taliban” ir tikai starpmērķis un tie noteikti turpinās savu ofensīvu arī uz citiem valsts rajoniem.
Šādas prognozes piepildījās jau pēc pāris nedēļām, kad talibu kaujinieki no Svatas devās tālāk uz dienvidos esošo Buneras ieleju. Pēc nelielām sadursmēm ar vietējo cilšu paramilitārajām vienībām talibi uz laiku pilnīgā kontrolē pārņēma arī Buneru, atrodoties vairs tikai nepilnus simts kilometrus no valsts galvaspilsētas Islamabadas.
Pārņemto pilsētu ielās patrulē smagi bruņotu talibu vienības, piespiežot slēgt mūzikas un DVD filmu veikalus, meiteņu skolas un frizētavas, kurās pieejami bārddziņa pakalpojumi, „Taliban” ienākšanu reģiona pilsētās aprakstīja BBC. Uzbrukumiem tika pakļauti arī centrālās varas simboli – policijas iecirkņi un vietējās administrācijas ēkas.
"Šariāta ieviešana Svatas ielejā „Taliban” ir tikai starpmērķis."
Talibu acīm redzamā nevēlēšanās pildīt pamiera nosacījumus un pēc šariāta ieviešanas nolikt ieročus, tā vietā dodoties galvaspilsētas virzienā, Pakistānas valdībai lika mainīt savu nostāju un atsākt uzbrukumus talibiem. Militārie analītiķi ir vienisprātis, ka pakistāniešu politiķi un ietekmīgie militāristi šobrīd vienojušies maksimāli īsā termiņā darīt galu „Taliban” ietekmei vismaz stratēģiski nozīmīgajā Svatas ielejā. Atšķirībā no iepriekšējo gadu kaujām šoreiz karadarbībā sakoncentrēti daudz lielāki militārie spēki.
Neapšaubāmi ievērojama loma Pakistānas taktikas maiņā pieder ASV, kura ir nobažījusies par pēdējos gados vērojamo Pakistānas ziemeļrietumu reģionu „talibanizāciju”. Ne velti neilgi pirms armijas ofensīvas sākuma Pakistānas prezidents Asifs Ali Zardari un Afganistānas prezidents Hamids Karzaji atradās vizītē Vašingtonā. Bažas amerikāņiem rada ne tikai Pakistānas ziemeļrietumu teritoriju drošības situācijas acīm redzamā saistība ar Afganistānas stabilizācijas centieniem, bet arī potenciālā nestabilitātes pārnešana uz visu reģionu, kā arī Pakistānas kodolieroču arsenāla drošība.
Karadarbības stratēģiskā nozīme
Pakistāna šobrīd ir atslēga uz Afganistānas un arī visa reģiona drošību. Pat ja „Taliban”tieši neapdraudētu Islamabadu un Pakistānas kodolarsenālu, situācija Pakistānas ziemeļrietumu cilšu teritorijās tomēr vistiešākajā veidā ietekmē notiekošo vairākās kaimiņvalstīs. Pirmkārt, neapšaubāma ir šo teritoriju loma kaimiņu Afganistānā notiekošajā NATO vadītā ISAF militārā kontingenta cīņā ar talibiem, kurā piedalās arī 160 Latvijas karavīri.
Ar Afganistānu robežojošās puštunu ciltis ir kalpojušas afgāņu talibiem par drošu aizmuguri. Pakistānas un Afganistānas robežas abās pusēs dzīvojošie puštuni nekad nav atzinuši 1893. gadā noteikto robežas demarkāciju pa tā dēvēto Duranda līniju, kas sašķeļ puštunu apdzīvotās teritorijas divās daļās.
Līdz ar to pēc ASV vadīto koalīcijas spēku iebrukuma Afganistānā 2001. gadā puštunu izcelsmes „Taliban”kaujiniekiem likumsakarīga bija atkāpšanās uz savu tautasbrāļu apdzīvotajām teritorijām Pakistānā. Tur ierīkotajās nometnēs talibi varēja būt droši no amerikāņu sauszemes karaspēka tiešiem uzbrukumiem un gadu gaitā atgūt spēkus, lai no jauna pāri robežai atsāktu aizvien pieaugošus uzbrukumus koalīcijas spēkiem Afganistānā. Pēdējo gadu karadarbība Afganistānā pierādījusi, ka, neiznīcinot talibu atbalsta punktus Pakistānā, par „Taliban” sakaušanu Afganistānā nav ko domāt.
Runājot par šīm problemātiskajām ziemeļrietumu teritorijām, precizitātes labad gan jānorāda, ka administratīvi tās iedalāmas divās daļās. Tiešā Afganistānas pierobežā atrodas Federāli pārvaldītās cilšu teritorijas (Federally Administered Tribal Areas), kuras Pakistānas sastāvā ir tikai teorētiski. Praktiski visa vara šajās teritorijās jau kopš valsts dibināšanas ir bijusi pašu puštunu cilšu un klanu rokās, bet centrālās varas pārstāvji tās tikai laiku pa laikam apmeklē armijas pavadībā.
Tieši šīs kalnainās teritorijas nu jau vairākus gadus kļuvušas par pajumti Afganistānas un Pakistānas talibiem, kuri pilnībā kontrolē, piemēram, tajās ietilpstošo Vaziristānu un Bažauru. ASV izlūkdienesti šīs teritorijas uzskata arī par „Al Qaeda”augstāko līderu patvēruma vietu un ne vienu reizi vien vērsuši pret to varbūtējiem mitekļiem vadāmo raķešu uzbrukumus.
"Pakistāna šobrīd ir atslēga uz Afganistānas un arī visa reģiona drošību."
Savukārt šobrīd aktīvās karadarbības plosītās Svatas un Buneras ielejas ietilpst Pakistānas Ziemeļrietumu pierobežas provincē (North-West Frontier Province). Ar Afganistānu tās tieši nerobežojas, un līdz nesenai pagātnei arī centrālās varas ietekme tajās bija daudzkārt lielāka.
Militārie analītiķi norāda, ka kontrole pār Svatu talibiem pavērtu ceļu ne tikai uz Islamabadu, bet arī uz ziemeļiem, uz Pakistānas robežu ar Vidusāzijas republikām un Ķīnas Ksindzjanas provinci. Piemēram, „The Jamestown Foundation”veidotajā terorisma apskatā nesen sniegta informācija par uiguru un tadžiku islāmistu kaujinieku klātbūtni Svatas ielejā karojošo talibu rindās.
Līdz ar to tiek pieļauts, ka brīvo ceļu uz Pakistānas ziemeļu robežu uiguru islāmisti varētu izmantot, lai destabilizētu pierobežā esošo Ķīnas Ksindzjanas provinci, savukārt tadžiku kaujinieki – Tadžikistānu otrā robežas pusē, kā arī etnisko tadžiku apdzīvotos relatīvi stabilos Afganistānas ziemeļus. Līdz šim no savām valstīm padzītie uiguru un tadžiku islāmisti bija izolēti vairākus simtus kilometru attālajā talibu kontrolētajā Vaziristānā.
Visbeidzot, cīņa par kontroli pār Pakistānas ziemeļrietumu provincēm vistiešākajā veidā skar arī Eiropas valstu drošību. Pakistānas pierobežas rajoni ir pilnībā nomainījuši Irāku kā Eiropas radikālo islāmistu treniņu un apmācības vietas, teikts „Eiropola” šī gada ziņojumā par terorisma aktivitātēm Eiropas Savienībā. Kā liecina pagājušajā gadā Beļģijas policijas neitralizētās Briseles islāmistu grupas piemērs, tieši pēc atgriešanās no šādas talibu un „Al Qaeda”vadītajās nometnēs Pakistānā izietās „kaujas prakses” radikālie islāmisti rada jau tiešus draudus Eiropas valstu drošībai.
Kas īsti ir Pakistānas „Taliban”
Tehrik-e-”Taliban” Pakistan jeb Pakistānas „Taliban” kustība kā vienota organizācija pastāv pavisam neilgu laiku. Ilgus gadus Pakistānas puštunu islāmisti bija darbojušies dažādās organizācijās, un tikai 2007. gada decembrī tika paziņots par vienotas „Taliban” kustības izveidi, kā paraugu ņemot Afganistānas talibu kustību. Ņemot vērā Pakistānas talibu aktīvo iesaisti džihada cīņā ar ISAF koalīcijas spēkiem Afganistānā, to saikne ar afgāņu talibiem ir ļoti cieša.
Ideoloģiski Pakistānas talibi, tāpat kā to ticības un tautas brāļi Afganistānā, pieder pie sunītu-salafītu radikālā islāma virziena. Par savu augstāko mērķi tie uzskata visas islāma kopienas jeb Ummas apvienošanu vienotā kalifātā, kas tiktu pārvaldīts saskaņā ar šariāta likumiem.
Kā „The Jamestown Foundation” interneta mājaslapā pārpublicētā intervijā norāda viens no talibu līderiem Nazīrs Ahmeds, „Taliban” pirmais uzdevums ir ASV vadītās koalīcijas padzīšana no Afganistānas. Tomēr talibi neatzīst cilvēku noteiktās robežas starp musulmaņu valstīm un līdz ar to ir gatavi turpināt džihadu, kamēr šariāta likumi tiks ieviesti visās musulmaņu zemēs un arī vēl tālāk, intervijā teicis talibu komandieris.
Par Pakistānas „Taliban” augstākovadītāju tiek uzskatīts ietekmīgais kaujinieku komandieris Baitulla Mehsuds, kurš pastāvīgi uzturas Afganistānas pierobežā esošajā Dienvidvaziristānā un kura rīcībā ir aptuveni 20 tūkstoši kaujinieku. 35 gadus vecais Mehsuds ir labi zināms Pakistānā, jo ar viņu tiek saistīta liela daļa valstī notikušo pašnāvnieku spridzinātāju veikto teroraktu, tostarp arī opozīcijas līderes Benaziras Bhuto nogalināšana. Par otro cilvēku Pakistānas „Taliban”rindās tiek dēvēts Ziemeļvaziristānu kontrolējošais Hafizs Gul Bahdurs. „Taliban”ir arī četrdesmit cilvēku liela padome jeb Šura, kurā ir pārstāvji no visiem talibu kontrolētajiem reģioniem.
Kaut arī ārēji Pakistānas „Taliban”izskatās iespaidīgi, tam tomēr ir savs „Ahileja papēdis” – cilšu dalījuma veicinātā iekšējā sašķeltība. Gandrīz katrs augstākais komandieris pieder pie citas puštunu cilts vai klana, kuru savstarpējās attiecības ne vienmēr ir gludas. Kaut arī salafītu islāma ideoloģija talibiem bieži vien ļāvusi pacelties pāri atsevišķu klanu interesēm, tomēr šo interešu ietekmi pilnībā ignorēt nav iespējams.
Šo talibu vājo punktu jau izsenis izmantojis Pakistānas slepenais dienests ISI, cenšoties sakūdīt dažādu cilšu un klanu pārstāvjus vienu pret otru, kā arī risinot separātas pamiera sarunas te ar vieniem, te otriem. Pakistānas militārajā stratēģijā, domājot par iespējamo karu ar Indiju, ziemeļrietumu teritorijām un Afganistānai ilgstoši bijusi ierādīta īpaša drošās aizmugures loma.
"NATO vadītā ISAF militārā kontingenta cīņā ar talibiem piedalās arī 160 Latvijas karavīri."
Katrā ziņā Pakistāna, vedot sarunas ar ziemeļrietumu teritoriju talibiem, dara tieši to, ko pēdējā laikā sākuši apsvērt arī Rietumi. ASV prezidenta Baraka Obamas jaunā Afganistānas stratēģija līdzās amerikāņu militārā kontingenta palielināšanai paredz arī varbūtēju sarunu sākšanu ar mērenajiem afgāņu talibiem. Irākas piemēra iedvesmoti, amerikāņi apsver iespēju ne tikai runāt ar tiem, bet pat tos finansēt un apbruņot, tā cenšoties afgāņu talibus atšķelt no radikālākajiem islāmistiem un „Al Qaeda”pārstāvjiem.
Šādas taktikas efektivitāti parādītu tikai laiks, tomēr jau tagad ir skaidrs, ka izšķiroša nozīme būs tam, kādus panākumus cīņā ar „saviem” talibiem gūs Pakistāna. Ja talibi zaudēs lielu daļu savu atbalsta bāzu Pakistānas pierobežā, tie būs gatavi iziet uz daudz lielākiem kompromisiem arī Afganistānā. Pretējā gadījumā vismaz šobrīd arī mēreno un neitrālo puštunu cilšu pārstāvju acīs „Taliban”vārds saistās ar pakāpeniski pieaugošiem panākumiem un kontrolē iegūtām jaunām teritorijām – gan Afganistānā, gan Pakistānā.
