Franču laikraksta Le Monde skrupulozi sniegtais kaujas apraksts liecina, ka franču karavīriem uzbrukuši aptuveni 100 Taliban un tā sabiedrotā puštunu tautības komandiera Gulbudina Hekmatjara kaujinieki. No tuvējiem kalniem apšaudot kājām ejošo franču grupu, talibiem drīz vien izdevās tos ielekt un pilnībā nošķirt no pārējiem sekojošajiem karavīriem un bruņutransportieriem. Taliban viennozīmīgi bija labi militāri sagatavoti un ekipēti, secina Le Monde.
Cīņas Uzbinas ielejā ilga visu dienu līdz pat tumsai un uz neilgu laiku atsākās arī nākamajā dienā, kad NATO spēkiem beidzot izdevās atspiest Taliban kaujiniekus kalnos. Asiņaino kauju bilance – 10 krituši un 20 ievainoti franču karavīri. Tie bija ne tikai pirmie lielākie Francijas militārie zaudējumi pēc prezidenta Nikolā Sarkozī lēmuma aktīvāk iesaistīties NATO vadītās koalīcijas cīņās pret talibiem, bet vispār lielākie NATO spēku zaudējumi vienā kaujā kopš 2001.gada.
"11.augustā Meimenas pilsētā Latvijas karavīru automašīnu kolonna cieta nemiernieku uzstādītā spridzekļa sprādzienā, kā rezultātā bojā gāja dižkareivis Edgars Ozoliņš. Pavisam šā gada astoņos mēnešos Afganistānā krituši jau vairāk par 180 NATO karavīriem. "
Turklāt vienlaikus ar uzbrukumu franču izlūkgrupai Afganistānas austrumos 15 cilvēku liela talibu pašnāvnieku-spridzinātāju grupa uzbruka ASV karabāzei. Savukārt tikai nedēļu agrāk pirmie zaudējumi bija arī Afganistānā izvietotajā Latvijas militārajā kontingentā. 11.augustā Meimenas pilsētā Latvijas karavīru automašīnu kolonna cieta nemiernieku uzstādītā spridzekļa sprādzienā, kā rezultātā bojā gāja dižkareivis Edgars Ozoliņš. Pavisam šā gada astoņos mēnešos Afganistānā krituši jau vairāk par 180 NATO karavīriem.
Kaut arī 2007.gadā NATO vadītie ISAF spēki kaujās zaudēja pat vairāk par 200 karavīriem, tomēr vairums militāro ekspertu norāda, ka tieši šobrīd Taliban ir pilnībā atguvies pēc 2001.gada sakāves un kļuvis militāri daudz spēcīgāks un aktīvāks. „Šobrīd mēs sākam zaudēt karu Taliban”, britu laikrakstam The Independent gandrīz vienā balsī apgalvo gan Afganistānas valdības pārstāvis Asifs Ali Zardari, gan ASV Stratēģisko un starptautisko studiju centra pētnieks Entonijs Kordesmens.
Pakistānas no man’s land
Eksperti lielu daļu vainas par Taliban grupējuma spēju atgūt „otro elpu” uzveļ Afganistānas kaimiņvalstij Pakistānai. Jau kopš 2001.gada, kad Taliban spēki tika sakauti un padzīti no lielākās daļas Afganistānas, tie par patvēruma vietu izvēlējušies puštunu tautas apdzīvoto kalnaino Afganistānas un Pakistānas pierobežu.
Taliban pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados izveidoja sunnītu musulmaņu reliģisko skolu jeb medresu studenti, no kurienes radies arī organizācijas nosaukums (no arābu valodas „tālib” – students). Gan Taliban dibinātājs mulla Omārs, gan vairākums studentu piederēja puštunu tautībai, un arī šobrīd Taliban kodolu veido tieši puštuni. Ja aplūko puštunu apdzīvoto teritoriju kartē, tad redzams, ka 19.gadsimta beigās britu noteiktā Duranda līnija jeb tagadējā Afganistānas un Pakistānas robeža sadala puštunu apdzīvotos apgabalus divās daļās. Afganistānā dzīvo aptuveni 14 miljoni puštunu, bet robežas otrā pusē Pakistānā – 27 līdz 28 miljoni.
Puštunu apdzīvotā teritorija Pakistānā nu kļuvusi talibiem par īstu miera ostu. Kalnainais apvidus nereti tiek dēvēts pat par sava veida „no man’s land” jeb nevienam nepiederošu teritoriju, jo Pakistānas armijai tā arī nav izdevies pār to iegūt kontroli un tas jau izsenis dzīvo tikai pēc islāma un puštunu cilšu likumiem. Šajās teritorijās atrodas aptuveni 80 Taliban treniņu bāzes, un tur pastāvīgi uzturas gan Taliban vadītājs mulla Omārs, gan, iespējams, arī Al Qaeda līderis Osama bin Ladens.
Taliban rindas papildina aizvien jauni Pakistānas puštunu, un šobrīd tiek lēsts, ka Pakistānas izcelsme ir jau vismaz diviem tūkstošiem no aptuveni 10 tūkstošiem talibu kaujinieku. To sarunā ar franču laikraksta Le Nouvel Observateur korespondentu Afganistānā apstiprinājis arī kāds talibu komandieris, kura komandētajā pusotra tūkstoša kaujinieku vienībā vairāki simti ieradušies no Pakistānas. „Rietumnieku uzspiestās robežas otrā pusē arī ir mūsu brāļi puštuni.”, skaidrojis talibu komandieris. ”Mēs vienkārši vēlamies no neticīgajiem tīru zemi. Un tādēļ arī pieņemam palīdzību no visiem”.
"Pakistānas nespēja cīnīties ar talibiem nav vienīgais Taliban panākumu cēlonis. Virkni kļūdu pieļāvuši arī NATO spēki. "
Rietumi Pakistānu kritizē ne tikai par nespēju kontrolēt puštunu apdzīvotās teritorijas, bet arī par intensīvu miera sarunu vešanu ar Taliban, kā rezultātā Pakistānas armija kopš februāra bija pārtraukusi aktīvu karadarbību pret talibiem. Tieši šis klusums vienā „frontes” pusē ļāvis Taliban pārgrupēties un visu uzmanību koncentrēt uzbrukumiem Afganistānas valdības un ISAF spēkiem.
Ar šo jautājumi ļoti cieši saistīta arī nesenā Pakistānas prezidenta Perveza Mušarafa atkāpšanās. Līdzās Pakistānas iekšpolitiskajām cīņām vairums ekspertu šajā notikumā saskata arī būtisku ASV ietekmi. Tiek lēsts, ka ASV vienkārši vīlušās savā ilggadējā sabiedrotajā Mušarafā un, redzot Pakistānas nespēju cīnīties ar talibiem, atbalstījusi šīs vienīgās musulmaņu kodolvalsts vadītāja atkāpšanos. Šo versiju apstiprina fakts, ka tikai nedēļu pēc Mušarafa atkāpšanās Pakistānas ieņēma daudz stingrāku nostāju pret talibiem un 25.augustā aizliedza Pakistānas talibu organizāciju Tehrik-e-Taliban.
Tomēr Pakistānas nespēja cīnīties ar talibiem nav vienīgais Taliban panākumu cēlonis. Virkni kļūdu pieļāvuši arī NATO spēki. Pirmos gadus pēc Taliban padzīšanas arī Buša administrācija Afganistānu atstāja novārtā, nenodrošinot pietiekamu skaitu karavīru un lielu finansiālo palīdzību Afganistānas rekonstrukcijai.
Savukārt ISAF spēki, cenšoties sargāt savus karavīrus, kaujās ar talibiem ļoti plaši izmantojuši artilēriju un aviāciju. Tas nereti novedis pie lieliem civiliedzīvotāju upuriem, kas nebūt neveicina atbalstu NATO karaspēkam.
