Kas ir atbirums?
Par atbirumu to sauc pašās augstskolās, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijā. Lai gan Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja profesore Inta Brikše saka – šis vārds izklausās briesmīgi, jo, šķiet, tiekot runāts par kaut kādiem zudušajiem cilvēkiem. Tāpēc, viņasprāt, precīzāks būtu apzīmējums, kas angliski ir dropout. Tātad – izkritušie ārā. Un šie izkritušie neesot tas pats, kas atbirums. Tomēr kopumā tā noteikti esot problēma. Diemžēl pie mums atšķirībā no Eiropas valstīm, kur dažviet izkritušo skaits esot pat līdz 40%, to pagaidām kā problēmu vēl neuztverot.
Gluži kā apstiprinādams viņas teikto, Rīgas Tehniskās universitātes mācību prorektors profesors Uldis Sukovskis savukārt apšauba šī jautājuma nozīmību. Vidējie skaitļi Latvijā neko daudz neatšķiroties no skaitļiem citur Eiropā. Tiesa, viņš nenoliedz, ka dažās vecajās ES valstīs tā patiešām uzskatāma par problēmu. Pie mums studentu atbirums esot salīdzinoši neliels. Katrā ziņā ne lielāks kā citur. Piemēram, RTU ap 19 procentiem. Turklāt studenti no augstskolām atskaitīti vai aizgājuši vienmēr. Tāpēc profesors ir neizpratnē, kāpēc par šo jautājumu vispār jāraksta, piedevām vēl tieši tagad, un jābiedē potenciālie studētgribētāji tā vietā, lai mobilizētu viņus gaidāmajām mācībām.
22 tūkstoši gadā – daudz vai maz?
Tātad, pirms atbildēt uz jautājumu – ir tā vai nav problēma? – nepieciešams noskaidrot, cik liels ir šis atbirums. 2007./2008. akadēmiskajā gadā pilna laika studijās deviņpadsmit valsts augstskolās tie bija 7874 cilvēki – vidēji 16,2% no visu studentu kopējā skaita. Vislielākais atbirums procentuāli (21,1%) bijis Latvijas Kultūras akadēmijā, vismazākais (1,7%) Rīgas Ekonomikas augstskolā. Savukārt piecpadsmit akreditētajās juridisko personu jeb tā dēvētajās privātajās augstskolās šie skaitļi ir attiecīgi 3139 un 16,6 procenti. Kā redzams, atšķirība nav pārāk liela.
Lielāks atbirušo skaits ir koledžās. Valsts koledžās – 844, kas ir 17,9% no kopējā studentu skaita. Juridisko personu dibinātajās – 107 jeb 24,4 procenti. Tātad pilna laika studijas aizvadītājā akadēmiskajā gadā bija sākuši un nepabeidza 11 964 studenti. Vidēji – 16,3% no to kopskaita.
"Jaunieši skolās nav orientēti tam, ka arī domāšana ir darbs. Tāpēc cilvēki baidās domāt."
Diemžēl tas nav viss. Vēl ir nepilna laika studijas, kur atbirums visās akreditētajās augstskolās un koledžās kopā bijis 10 763 jeb 19,8 procenti. Un arī šajā gadījumā lauvas tiesa (6471 un 20,1%) atteicas uz valsts augstskolām. Tas ir pilnīgi likumsakarīgi, jo tās piedāvā visvairāk studiju programmu un uzņem visvairāk studēt gribētāju.
Tomēr vairāk nekā 22 tūkstoši cilvēku gada laikā valsts akreditētajās mācību iestādēs, pat tad ja daļa no viņiem vēlāk iestājas citā augstskolā un turpina studijas, mazai Latvijai nenoliedzami ir pārāk liels skaitlis. Tas nozīmē, ka teorētiski septiņu gadu laikā augstskolā iestājas, drusku pastudē un pēc tam pārdomā ap 10% no pašreizējā valsts iedzīvotāju skaita. Tiesa, vienīgais mierinājums, kā liecina LU veiktais pētījums „Profesionālās un augstākās izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām”, 2005./2006. gadā atbirums vismaz privātajās augstskolās bijis par dažiem procentiem, bet valsts augstskolās par 0,5% lielāks. Lai gan būtībā tas neko daudz neizsaka, jo mainās studiju programmas, attiecīgi arī katru gadu uzņemto studentu skaits, tomēr atbirums augstskolās kopš 2001. gada gandrīz nemainīgi svārstās starp 14–18%, savukārt koledžās kopš 2003. gada ir 17–21 procents.
Kāpēc cilvēki pārtrauc studijas?
Jau izsenis zināms, ka studentiem viskritiskākais ir pirmais kurss. Arī pašlaik šajā ziņā nekas nav mainījies - pirmajā mācību gadā atbirums ir vislielākais.
Kā uzskata U. Sukovskis, tam ir divi iemesli: „Pirmkārt, cilvēks vienkārši nevelk. Viņa sagatavotības līmenis ir pārāk zems. Piemēram, problēmas ar to pašu matemātiku, fiziku... Es gan ceru, ka šajā gadā būs labāk, jo pirmo reizi bija obligātais centralizētais eksāmens matemātikā. Iespējams – tas kaut nedaudz būs pacēlis kopējo līmeni. Otrs iemesls - iestājoties augstskolā, krasi mainās vide. Augstskolā mācību process tiek organizēts pilnīgi citādi nekā skolā. Arī sadzīviski daudzi pēkšņi kļūst patstāvīgi. Cilvēks apjūk un nespēj aprast ar jauno situāciju, ar to, ka neviens vairs neseko līdzi viņa mācību darbam. Pietrūkstot patstāvībai un pašdisciplīnai, jautājums par palikšanu augstskolā var izšķirties jau pirmajā vai otrajā sesijā.”
Pārējie iemesli, pēc profesora domām, esot stipri individuāli. Vienmēr būs kāds, kurš sapratīs, ka kļūdījies izvēlē, kāds, kurš pēkšņi atklās, ka grib nodarboties ar pavisam ko citu.
Arī I. Brikše uzskata, ka galvenā problēma - liela daļa jauniešu vienkārši neesot gatavi studijām augstskolā. „Viņiem trūkst zināšanu.” Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja precizē: „Turklāt no vairākiem aspektiem. Viens variants, ka viņi nevar pacelt to mācību programmu, kuru izvēlējušies. Otrs – viņiem konceptuāli trūkst zināšanu. Un tad daļa no studētājiem spriež apmēram tā – ja jau es maksāju, bet jums te ir produkts, kuru es pērku, tad dabūjiet mani līdz diplomam! Apmēram kā par novājēšanas tabletēm. Nopērku, un visas liekā svara problēmas atrisinātas. Būšu tievs un skaists.”
"Finansiālais aspekts, ko pašlaik mēdz uzskatīt par galveno iemeslu, kāpēc cilvēki pārtrauc studijas, nebūt nav galvenais."
Tieši šī studētgribētāju daļa, pēc I. Brikšes domām, ir visproblemātiskākā. Jo nav saprotams, ko tad viņi darīs pēc tam. Darba devējs tāpēc vien, ka viņi atnāks uz darbu, taču nemaksās. Bet ja konkrēti, tad vēl arvien problēmas esot ar svešvalodu un arī latviešu valodu. Ne tādā ziņā, ka studenti latviski runātu slikti vai nepareizi, bet tādā, ka neprot izteikt savas domas.
Tomēr gan U. Sukovskis, gan I. Brikše uzskata, ka materiālais stāvoklis un finansiālā situācija, ko pašlaik nereti mēdz uzskatīt par galveno iemeslu, kāpēc cilvēki pārtrauc studijas, – nebūt nav noteicošā. RTU, kur pārsvarā studijas notiek par valsts budžeta līdzekļiem, pērn atbirums bijis par 3% lielāks nekā LU, kur budžeta vietu skaits ir ierobežots. Arī atbirums privātajās augstskolās, kur mācību maksa mēdz būt lielāka nekā valsts augstskolās, neliecina, ka tā būtu šķērslis mācību turpināšanai vai arī – gluži pretēji – mobilizē studētgribētājus. Procentuāli šie skaitļi daudz neatšķiras. Privātajās koledžās gan atbirums ir lielāks nekā tā paša līmeņa valsts mācību iestādēs. Savukārt par to, kā studentu kvalitāti un viņu attieksmi pret studijām ietekmējusi pašreizējā ekonomiskā situācija, varēs sākt spriest tikai pēc pirmās sesijas.
Augstskolu mēģinājumi ietekmēt situāciju
„Lai arī izklausās briesmīgi, bet – augstskolām jāsāk gatavoties situācijai, ka mums būs jāstrādā ar tiem, kuri nespēs apgūt augstskolu programmu,” saka I. Brikše.
Patiesībā pirmie soļi šajā virzienā jau tiek sperti. RTU visās fakultātēs visām pirmo kursu studentu grupām ir tā dēvētās uzticības personas jeb padomnieki no tās pašas specialitātes vecākajiem kursiem. Viņu uzdevums palīdzēt iejusties augstskolas vidē. „Agrāk bija kuratori,” skaidro U. Sukovskis, „bet tie bija mācību spēki. Studentiem saprasties savā starpā ir vieglāk. Šī sistēma ļauj izvairīties no pārpratumiem, kas rodas nezināšanas dēļ, un efekts ir diezgan labs.”
Savukārt pirms diviem gadiem tika ieviests, ka visiem pirmā kursa studentiem RTU lekciju apmeklējums ir obligāts. Kā liecina rezultātu analīze, pateicoties tam, atskaitīto studentu skaits samazinājies. Pēdējos gados mainīta arī pasniegšanas metodika matemātikā. Uzdevumi tiek pildīti visa gada laikā un šādi krāta gala atzīme. Tātad augstskola spērusi soli skolas virzienā.
I. Brikše uzskata: viens no pašreizējās situācijas iemesliem – jaunieši skolās nav orientēti tam, ka arī domāšana ir darbs. Tāpēc cilvēki baidās domāt. Domāšana tiek aizstāta ar mehānisku dažādu tekstu pārrakstīšanu vai citātu virknēm. Cilvēki baidās ar informāciju strādāt radoši, nošķirt secinājumus, kuri balstīti konkrētos faktos, no pašu pieņēmumiem un izdomājumiem. Un patlaban tas jau atstāj iespaidu uz Latviju kopumā.
Kā izglītības sistēma izkropļoja darba tirgu
Latvijā 1991. gadā augstāko izglītību varēja iegūt 14, bet profesionālo izglītību – 137 izglītības iestādēs. Šie skaitļi 2005. gadā jau bija ievērojami mainījušies par labu augstākajām mācību iestādēm – 57 augstskolas un 96 profesionālās mācību iestādes. Profesionālās izglītības iestādes, kas nodrošināja 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas, 2003./2004. gadā arī kļuva par augstskolām vai koledžām. Tikai daļā no tām vairs nevarēja apgūt tās pašas specialitātes, ko pirms tam. Daļa koledžu sāka kopēt augstskolas. Tikai zemākā līmenī. Plaša profila mehanizatoru, metālapstrādes un celtnieku profesiju vietā tika piedāvātas juridiskās, grāmatvedības un lietvedības programmas.
Vēl vairāk - laikā no 1998. līdz 2006. gadam studentu skaits no 76 653 pieauga līdz 131 125. Teju divkārt! Neskatoties uz to, ka sakarā ar 90. gadu sarežģīto demogrāfisko situāciju audzēkņu skaits skolās tajā pašā laikā samazinājās par apmēram 63 500 skolēniem. Un arī pēdējos divos gados situācija saglabājusies līdzīga. Tātad svaru kausi, nosvērdamies par labu augstākajai izglītībai, kas balstījās uz kvantitāti, ne tikai izkropļoja darba tirgu, bet radīja arī maldīgu priekšstatu par pašu augstāko izglītību. Darba tirgū vēl pirms dažiem gadiem trūka ļoti daudzu ikdienā nepieciešamu profesiju pārstāvju – šoferu, buldozeristu, betonētāju, darba galdu operatoru... Tagad daudzi cilvēki ar grādu, kas nupat palikuši bez darba, būtu gatavi strādāt ikvienā no šīm profesijām, tikai viņus neņem, jo nav attiecīgo zināšanu un iemaņu.
"Rezultātā sabiedrība saņems tādus inteliģentos bezdarbniekus, kuri būs zuduši darba tirgum. Cik tas viss valstij izmaksās, mēs tā arī nekad neuzzināsim."
U. Sukovskis uzskata, ka piedevām vēl šajā situācijā netika ņemts vērā, ka XXI gs. nepieciešami cilvēki, kas spēj strādāt ar augstajām tehnoloģijām, kas spēj domāt radoši un inovatīvi. Latvijas sabiedrībā nezin kāpēc radoši un inovatīvi saistījās tikai ar humanitārajām profesijām, kas kļuva prioritāras.
Radās arī maldīgs priekšstats, ka augstākā izglītība ir ne tikai visiem pieejama, bet arī gandrīz ikvienam nepieciešama, un līdz ar to veidojās neatbilstība starp to, ko darba tirgus pieprasīja, un to, ko pretendenti varēja piedāvāt. Vairumā gadījumu tika iets pa vieglākas pretestības ceļu. Tātad – tāda savdabīga vispārējā augstākā izglītība, kuru pa spēkam apgūt teju vai ikvienam. Ja ne apgūt, tad, kā teic I. Brikše, – nopirkt. Tāpēc vienīgais pareizais, īstais ceļš no skolas ir uz augstskolu. Un tad jau redzēs, kas būs pēc tam... Tā tika izkropļots arī jēdziens „zināšanu sabiedrība”, ko nereti attiecina uz mūsdienām, bet kam vēl lielāka nozīme būs nākotnē.
Vai mēs to varam atļauties?
Pašlaik, kad viss tiek mērīts ar izdevīgi-neizdevīgi mērauklu, tas ir galvenais jautājums. Vai mēs varam atļauties ap 22 tūkstošiem caurkritušu studentu ik gadu?
Kā stāsta U. Sukovskis, fakultātēs, kur ir lielāks konkurss un līdz ar to arī augstāks studentu zināšanu līmenis, atbirums ir mazāks. Problēmas rodas specialitātēs, kas jauniešu starpā nav tik populāras, kur konkurss mazāks un iestājas vājāk sagatavoti jaunieši. Tur arī atbirums lielāks. Gada sākumā parasti tiek uzņemts vairāk studentu nekā ir budžeta vietu, turpretī gada beigās nereti vietu jau ir vairāk nekā studentu.
Arī Latvijas Universitātē, pēc I. Brikšes teiktā, budžeta vietās, uz kurām ir konkurss, atbirums esot neliels. Pēdējos gados vērojama vēl kāda tendence. Studijas ieilgst. Jaunieši pastudē kādu laiku, tad augstskolu pamet. Pastrādā, apgūst jaunu pieredzi un pēc kāda laika atgriežas tajā pašā vai citā augstskolā. Pēc I. Brikšes domām, tas nebūtu nekas slikts, bet tikai ar nosacījumu - ja viņi studē par savu, nevis valsts naudu.
„No valsts puses atbalstīt ko tādu būtu bezatbildīgi,” viņa saka. „Tā ir ekonomiska problēma, tāpat kā šie ārā izkritušie studenti. Nesaņemot pretī produktu, nauda tiek pazaudēta, bet zināšanas pašlaik ļoti ātri noveco, un, ja cilvēks gribēs konkurēt darba tirgū, viņam vienalga vajadzēs vēl mācīties.”
Tā visa rezultātā, kā uzskata I. Brikše, sabiedrība saņems tādus inteliģentos bezdarbniekus, kuri pēc gada vai diviem augstskolā pavadītiem gadiem nāks ar savām pretenzijām. Pretenzijas gan būs, bet normālu karjeru uz šīs bāzes būvēt nevarēs.
Cik darba tirgum nepieciešamu speciālistu jau šādi pazaudēts, cik vēl pazaudēs un cik tas viss valstij izmaksās – mēs noteikti tā arī nekad neuzzināsim, jo to nav tik viegli aprēķināt. Un izskatās, ka vismaz pagaidām neviens arī nav ieinteresēts rēķināt.
