Iesākumā vēršam uzmanību, ka, izvērtējot jautājumā izklāstīto informāciju, nav iespējams noteikt, kāda veida mācības darbiniece ir apmeklējusi. Atkarībā no apmācības veida ir iespējami sekojoši risinājumi. 

Darba likuma 96.pants nosaka, ka darbiniekam, kurš, pārtraucot darbu, nosūtīts uz profesionālo apmācību vai paaugstināt kvalifikāciju, saglabā darbavietu, bet izdevumus, kas saistīti ar profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, sedz darba devējs. 

Augstākās tiesas Senāts judikatūrā, kas apkopota 2004.gada Augstākās tiesas Senāta tiesu prakses apkopumā „Par likumu piemērošanu, izšķirot tiesās strīdus, kas saistīti ar darba līguma izbeigšanos vai grozīšanu”, ir sniedzis termina „kvalifikācijas celšana” skaidrojumu, norādot, ka par kvalifikācijas celšanu būs atzīstama tāda apmācība (neatkarīgi no apmācības formas), kurā darbinieks iegūst, uzlabo vai paplašina savā profesijā (amatā) nepieciešamās iemaņas un zināšanas, kuras ir iespējams un nepieciešams praktiski pielietot darba devēja labā. Vispārējās vai augstākās izglītības iegūšanu nebūs pamats uzskatīt par kvalifikācijas celšanu. 

Ja darbinieks nosūtīts uz profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu saskaņā ar Darba likuma 96.panta noteikumiem, darba devējam ir pienākums segt šos apmācību izdevumus. Ja tiek noslēgta vienošanās par darbinieka pienākumu nepārtraukt darba tiesiskās attiecības ar darba devēju noteiktu laiku pēc apmācības pabeigšanas, šī vienošanās nebūs spēkā, pamatojoties uz Darba likuma 6.pantu, kas nosaka, ka nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. 

Savukārt, ja darba devējs būs sedzis izdevumus par darbinieka apmācību, kas nav atzīstama par kvalifikācijas celšanu saskaņā ar Darba likuma 96.panta noteikumiem, puses var savstarpēji vienoties par apmācību izdevumu atlīdzināšanas veidu un kārtību.