Gan Valsts darba inspekcijas, gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības speciālisti vairākkārt ir skaidrojuši, ka atvaļinājums ir darba devēja obligāti nodrošināmas tiesības darbiniekam uz atpūtu ik gadu četru nedēļu apmērā. Darba devējam atvaļinājums ir darbiniekam jāpiešķir un jāapmaksā. Ja darba devējs to nedara, darbiniekam ir rakstveidā atvaļinājums jāprasa vai jāvēršas savu tiesību aizsardzībai VDI.

Neizmantots atvaļinājums var būt pārcelts tikai uz vienu gadu (DL 149.panta 3.daļa). Turklāt abām pusēm par to ir jāvienojas.

Ja darba attiecības tiek pārtrauktas, visas summas, kas darbiniekam pienākas Darba likums paredz izmaksāt darbiniekam pēdējā darbdienā. Parasti šo summu veido alga par nostrādāto laiku, neizmantotā atvaļinājuma kompensācija un citi pabalsti, ja tādi no darba devēja puses ir noteikti.

VDI Darba tiesību nodaļas vadošais juriskonsults Vilnis Virza skaidro: „Par neizmantotā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšanu naudā var teikt, ka šobrīd gan Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta, gan Administratīvās tiesas praksē nostiprinājies viedoklis, ka darbinieka tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu ir nesaraujami saistītas ar tiesībām saņemt neizmantoto atvaļinājumu - zūdot tiesībām uz reālu atvaļinājuma izmantošanu, zūd tiesības uz kompensāciju par to.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2010.gada 10.novembra spriedumā lietā Nr.SKC-667 ir atzinis, ka „no Darba likuma 149.panta trešās daļas izriet, ka šis laika posms nevar būt ilgāks par pusotru gadu (pastāvot nosacījumam, ka atvaļinājums ir četras kalendārās nedēļas): kārtējā atvaļinājuma četras nedēļas + iepriekšējā perioda divas nedēļas, kas tādējādi rada tiesības uz kompensāciju ne vairāk kā par sešām nedēļām”.

Arī ņemot vērā tiesu praksi, var secināt, ka darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumos, ja darbinieks ilgākā laika periodā nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, darbiniekam tas tiek kompensēts sešu nedēļu garumā.”