Valsts darba inspekcija sniedz šādu atbildi: saskaņā ar Civillikuma 1893. pantu saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likumā noteiktajā noilguma termiņā. Vispārējais noilgums prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noteikts Darba likuma 31. panta pirmajā daļā – divi gadi. Saskaņā ar Darba likuma 31. panta otro daļu, ja darba devējam bija pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida aprēķinu, tad Darba likuma 31. panta pirmajā daļā noteiktais noilguma termiņš sākas ar aprēķina izsniegšanas dienu. Ja darba devējs aprēķinu neizsniedz, tad attiecīgais prasījums noilgst triju gadu laikā no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz. 

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka Darba likuma 31. pants ir ļoti nozīmīgs pants attiecībā uz darba strīdiem. Ja visas pirmstiesas strīda noregulēšanas iespējas (pārrunas starp darbinieku un darba devēju, darba strīdu komisija) nav nesušas rezultātu, puses uzskatījušas, ka tādā veidā nav iespējams efektīvi aizstāvēt savas intereses vai strīds nav pakļauts pirmstiesas izskatīšanai, tad divu gadu laikā no prasījuma rašanās brīža tiesā var iesniegt prasības pieteikumu un nodot lietu izskatīšanai tiesu instancēs prasības tiesvedības kārtībā (Darba likums ar komentāriem. Zvērinātu advokātu birojs “BDO Zelmenis & Liberte”, Rīga, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2010, 75. lpp.). 

Savukārt judikatūrā ir paustas atziņas, ka Darba likuma 31. panta speciālajām tiesību normām, lai izšķirtu strīdu par darba samaksas piedziņu, priekšroka dodama vienīgi attiecībā uz noilguma termiņu, kas atšķiras no vispārējā tiesību normā – Civillikuma 1895. pantā – paredzētā (desmit gadi), bet jautājumā, kas skar noilguma termiņa noteikšanu, Darba likuma 31. panta tiesību normām prioritāra piemērojamība nevar tikt piešķirta tādēļ vien, ka tās minēto jautājumu neregulē, t. i., nesatur noteikumus, kuri papildina vai ierobežo vispārējās tiesību normas. Ne visos gadījumos, kad palaists garām likumā paredzētais termiņš, kurā ieinteresētajai personai iespējams tiesā panākt savu tiesību aizskāruma novēršanu vai to atzīšanu, noilgums iestājas automātiski, ja šī persona var pierādīt tādus apstākļus, kas pārtrauc noilgumu un tādējādi ietekmē noilguma termiņa noteikšanu. Civillikumā paredzēti gadījumi, kas noilgumu aptur (Civillikuma 1898. pants) vai pārtrauc (1902., 1904.–1906. pants). To esību, rodoties strīdam, atbilstoši vispārējam principam jāpierāda tiesīgajai personai – kreditoram. Noilgums ir parādnieka materiāltiesisks iebildums, kas izvērtējams, ja atbildētājs uz to ir norādījis (skat. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2013. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC 1316/2013 7.1. punktu, 2020.gada 3.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-12/2020 8. punktu, 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. SKC 292/2018 9.1. punktu). 

Ņemot vērā iepriekšminēto, Darba likuma 31. pants nosaka speciālos noilguma termiņus, bet nesatur norādījumus par apstākļiem, kas pārtrauc noilgumu un tādējādi ietekmē noilguma termiņa noteikšanu. Attiecīgi noilguma termiņa noteikšanai piemērojamas vispārējās Civillikuma tiesību normas, kas nosaka noilguma pārtraukšanas un tecējuma apturēšanas pamatus (Civillikuma 1898. pants).  

Pirmstiesas procesā darbinieks nav ierobežots vērsties pie darba devēja ar darba samaksas piedziņas prasījumu, kam atbilstoši Darba likuma 31. panta normām iestājies noilgums. Savukārt, ja darba devējs prasījumu nepilda, tad darbiniekam ir tiesības vērsties tiesā ar prasības pieteikumu. Ja atbildētājs norāda uz prasījuma noilgumu, tad tiesa vērtē, vai prasījumam ir/nav iestājies noilgums.