Atlaišanas pabalsta izmaksas gadījumi un apmēri valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem) noteikti Valsts un pašvaldību institūciju atlīdzības likuma (Atlīdzības likums) 17. pantā.  

Atlīdzības likuma 17. panta pirmajā daļā noteiktā atlaišanas pabalsta lielums tiek aprēķināts atbilstoši amatpersonas (darbinieka) nepārtrauktam nodarbinātības periodam valsts vai pašvaldības institūcijās. Minētā panta otrā daļa paredz īpašus nodarbinātības perioda skaitīšanas noteikumus, proti, saskaņā ar Atlīdzības likuma 17. panta otro daļu amatpersonas (darbinieka) nodarbinātību uzskata par nepārtrauktu arī tad, ja laiks no amata (dienesta, darba) tiesisko attiecību izbeigšanas valsts vai pašvaldības institūcijā līdz to atsākšanai tajā pašā vai citā valsts vai pašvaldības institūcijā nav ilgāks par diviem gadiem. Pārtraukuma laiku neieskaita Atlīdzības likuma 17. panta pirmajā daļā noteiktajā nostrādātajā laikā. Tādejādi nodarbinātības laikā, kuru izmanto atlaišanas pabalsta lieluma noteikšanai, ieskaita ne tikai attiecīgajā institūcijā, bet arī jebkurā citā valsts vai pašvaldības institūcijā nostrādāto laiku (pārtraukums – ne ilgāks par diviem gadiem), par kuru nav bijis izmaksāts atlaišanas pabalsts. 

Ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta 5–10 gadus, tad atlaišanas pabalsts izmaksājams divu mēnešu vidējās izpeļņas apmērā.  

Lai darba devējs varētu precīzi aprēķināt darbinieka nepārtrauktas nodarbinātības periodu valsts vai pašvaldības institūcijās Atlīdzības likuma 17. panta izpratnē, darbiniekam būtu rakstveidā jāvēršas pie iepriekšējiem darba devējiem, kas ir valsts vai pašvaldības institūcijas, ar mērķi iegūt Darba likuma 129. pantā noteikto izziņu par darbu, kurā cita starpā norādāmas ziņas par darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamatu.