Esmu no sava tēva mantojusi pusi mājas, bet otra mājas puse ir dāvinājuma līgums ar uzlikumu (tiesības tajā dzīvot līdz mūža galam) no laulības ar citu sievieti. Nekustamais īpašums ir nostiprināts zemesgrāmatā, esmu īpašniece, maksāju nodokļus. Mājā nedzīvoju un esmu deklarēta citā īpašumā. Tēva māja tika būvēta laikā, kad mēs vēl bijām kopā (1985. g. uzsākta būvniecība), es tur skolēna vecumā dzīvoju divus gadus. Vecāki, kuriem nebija reģistrēta laulība, šķīrās 1992. gadā. Kad Latvijā tika ieviestas īpašuma tiesības un reģistrācija zemesgrāmatā, tēvs šo jautājumu nekārtoja, praktiski to paveicu es dažus gadus pirms tēva nāves ar viņa laulātās pamudinājumu, jo viņi abi mutiski vienojās, ka māja paliks man. Zeme ap ēku bija nomāta no pašvaldības, es to izpirku un nostiprināju zemesgrāmatā. Šobrīd tēva laulātajai ir 85 gadi. Ar manu tēvu viņa apprecējās apm. 20. gs. 90. gadu beigās vai 21. gs. sākumā (precīzu datumu nezinu, jo netiku par to informēta). Sievietei ir meita un mazmeitas. Vai pēc tēva laulātās nāves viņas meita var pieprasīt mantojamo daļu? Vai šī daļa ir tikai no mājas summas, vai arī tajā tiek iekļauta zemes vērtības daļa? Zemi īpašumā ieguvu vēlāk, apmēram gadu vai divus pēc dāvinājuma līguma. Vai tēva māja var tikt uzskatīta par pirmslaulību mantu? Vai to var risināt tiesā? Mūsu attiecības ar tēva laulāto ir atturīgas, pašlaik viņa plāno pārcelties un dzīvot pie meitas citā pilsētā. Meitas biežā ierašanās pie mātes liek domāt, ka tā varētu būt un ka tiek kārtoti sociālie jautājumi, dokumenti. Es sāku satraukties, kā tas var skart mani, jo domāju, ka viņas meita rīkosies, lai gūtu labumu.