Esmu no sava tēva mantojusi pusi mājas, bet otra mājas puse ir dāvinājuma līgums ar uzlikumu (tiesības tajā dzīvot līdz mūža galam) no laulības ar citu sievieti. Nekustamais īpašums ir nostiprināts zemesgrāmatā, esmu īpašniece, maksāju nodokļus. Mājā nedzīvoju un esmu deklarēta citā īpašumā. Tēva māja tika būvēta laikā, kad mēs vēl bijām kopā (1985. g. uzsākta būvniecība), es tur skolēna vecumā dzīvoju divus gadus. Vecāki, kuriem nebija reģistrēta laulība, šķīrās 1992. gadā. Kad Latvijā tika ieviestas īpašuma tiesības un reģistrācija zemesgrāmatā, tēvs šo jautājumu nekārtoja, praktiski to paveicu es dažus gadus pirms tēva nāves ar viņa laulātās pamudinājumu, jo viņi abi mutiski vienojās, ka māja paliks man. Zeme ap ēku bija nomāta no pašvaldības, es to izpirku un nostiprināju zemesgrāmatā. Šobrīd tēva laulātajai ir 85 gadi. Ar manu tēvu viņa apprecējās apm. 20. gs. 90. gadu beigās vai 21. gs. sākumā (precīzu datumu nezinu, jo netiku par to informēta). Sievietei ir meita un mazmeitas. Vai pēc tēva laulātās nāves viņas meita var pieprasīt mantojamo daļu? Vai šī daļa ir tikai no mājas summas, vai arī tajā tiek iekļauta zemes vērtības daļa? Zemi īpašumā ieguvu vēlāk, apmēram gadu vai divus pēc dāvinājuma līguma. Vai tēva māja var tikt uzskatīta par pirmslaulību mantu? Vai to var risināt tiesā? Mūsu attiecības ar tēva laulāto ir atturīgas, pašlaik viņa plāno pārcelties un dzīvot pie meitas citā pilsētā. Meitas biežā ierašanās pie mātes liek domāt, ka tā varētu būt un ka tiek kārtoti sociālie jautājumi, dokumenti. Es sāku satraukties, kā tas var skart mani, jo domāju, ka viņas meita rīkosies, lai gūtu labumu.
Atbilstoši Civillikuma 994. pantam par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Līdz ar to, kā norādījāt jautājumā, esat vienīgā īpašniece nekustamajam īpašumam un likumā noteiktajā kārtībā esat pieņēmusi mantojumu un nostiprinājusi savas īpašumtiesības zemesgrāmatā. Tātad, ņemot vērā jautājumā norādītos faktiskos un juridiskos apstākļus un faktu, ka iespējamie likumiskie vai līgumiskie mantinieki nav pieteikušies mantojumam, tēva laulātās nāves gadījumā viņas meitai likums neparedz tiesības pretendēt uz mantojumu.
Personas dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskās saistības.
Saskaņā ar Civillikuma 91. pantu katra laulātā atsevišķa manta it sevišķi ir manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu. Līdz ar to manta (nekustamais īpašums), kas tēvam piederēja pirms laulības, ir laulātā atsevišķa manta. To paredz Civillikums, un šajā sakarā prasība tiesā nav jāceļ.
Civillikumā ir noteikts: katram dāvinājumam drīkst pievienot sevišķu noteikumu, ko sauc par uzlikumu, kurā paredzēts, kādā veidā vai kādam mērķim apdāvinātajam jāizlieto saņemtā dāvana, vai arī ir ierobežots tiesību ilgums.
Dāvinājuma līgumā ar uzlikumu var paredzēt, piemēram, mūža lietošanas tiesības uz nekustamo īpašumu, kas šobrīd dāvinājuma līgumā ir noteiktas jūsu tēva laulātajai, savukārt jūsu gadījumā tas ir nekustamā īpašuma apgrūtinājums, jo īpašumu ar uzlikumu ir grūtāk pārdot. Piemēram, ja nekustamajam īpašumam mainās īpašnieks, persona, kurai ir nostiprinātas lietojuma tiesības uz visu mūžu, minētās tiesības saglabā.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
