Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 8. pants nosaka apcietinātā mantu pieņemšanu glabāšanā. Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumi nosaka individuālai lietošanai izmeklēšanas cietumos atļauto mantu sarakstu un daudzumu. Mantas, kuras neietilpst minētajā sarakstā vai pārsniedz tajā norādīto daudzumu, apcietinātais nodod uzglabāšanai izmeklēšanas cietumā. 

Apcietināto pārvietojot no izmeklēšanas cietuma uz īslaicīgās aizturēšanas vietu, viņam atstāj īslaicīgās aizturēšanas vietas kamerā atļauto priekšmetu sarakstā noteikto mantu daudzumu, bet pārējās mantas apcietinātais nodod uzglabāšanai izmeklēšanas cietumā. 

Izmeklēšanas cietumā uzglabāšanai pieņemtās mantas uzskaita un norāda pieņemšanas aktā. Aktu paraksta apcietinātais un cietuma darbinieks, kurš pieņem mantas. Apcietinātajam izsniedz parakstītu pieņemšanas akta eksemplāru. 

Izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu 6. punkts noteic, ka naudu, dārgmetālus, dārgakmeņus un to izstrādājumus un vērtspapīrus, kā arī noliktavā glabājamos priekšmetus apcietinātais ar procesa virzītāja atļauju var nodot radiniekiem vai citām personām. 

Latvijas Sodu izpildes kodeksa (turpmāk – kodekss) 9. pants noteic, ka personām, kuras izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un tiesības ar ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesātajiem, kā arī ar tādiem ierobežojumiem, kas izriet no tiesas nolēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu un soda izciešanas kārtības, kādu attiecīgā soda veida izciešanai nosaka šis kodekss. 

Savukārt atbilstoši kodeksa 41. panta piektajai daļai priekšmetu un mantu sarakstu un daudzumu, kas var atrasties pie notiesātajiem, un naudas izņemšanas kārtību reglamentē brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi. 

Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu (turpmāk – MK noteikumi Nr. 423) 4. punkts noteic, ka notiesātais nodod brīvības atņemšanas iestādei glabāšanā personu apliecinošos dokumentus un citus dokumentus, dārgmetālus, dārgakmeņus un to izstrādājumus, vērtspapīrus, kā arī mantas, kas nav minētas to priekšmetu un pārtikas produktu sarakstā, kurus notiesātajam ir atļauts glabāt, vai pārsniedz atļauto skaitu (daudzumu) (1. pielikums). Par nodotajām mantām un dokumentiem sastāda aktu (2. pielikums), kuru paraksta notiesātais un brīvības atņemšanas iestādes darbinieks, kas pieņem mantas. Notiesātais saņem parakstītu akta eksemplāru. 

No minētā izriet, ka ārējie normatīvie akti paredz pienākumu ieslodzītajiem nodot glabāšanai ieslodzījuma vietu administrācijai vērtspapīrus, dārgmetālus, dārgakmeņus un to izstrādājumus, kā arī mantas, kuras nav minētās to priekšmetu sarakstā, kurus glabāt un lietot pieļauj ārējie normatīvie akti. 

Vienlaikus norādāms, ka ārējie normatīvie akti neparedz notiesātajām personām konkrētu kārtību par personisko mantu nodošanu/izsniegšanu radiniekiem vai citai personai ārpus ieslodzījuma vietas. 

Saskaņā ar kodeksa 70. pantu, ja notiesātajai personai ir piemērots sods par soda izciešanas režīma prasību pārkāpšanu – aizliegt izmantot personisko televizoru vai radiouztvērēju (bez balss ieraksta iespējām) uz laiku līdz vienam mēnesim –, tad notiesātā persona to nodot glabāšanā brīvības atņemšanas iestādes noliktavā vai atdot personām, kas to nodevušas lietošanā notiesātajam. 

MK noteikumu Nr. 423 46. pants noteic, ka pienesumos un sūtījumos atļauts iekļaut priekšmetus saskaņā ar šo noteikumu 11. pielikumu. MK noteikumu Nr. 423 52. pants noteic, ka priekšmetus, kuri nav minēti šo noteikumu 1. pielikumā norādītajā sarakstā vai kuru glabāšanai šajos noteikumos minētajos gadījumos nav saņemta brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauja, vai kuru skaits (daudzums) pārsniedz atļauto skaitu (daudzumu), izsniedz atpakaļ pienesuma piegādātājam. 

Savukārt MK noteikumu Nr. 423 57. pants noteic, ka no sūtījuma izņemtās mantas, izstrādājumus un vielas, kas brīvības atņemšanas iestādē pienesumos un sūtījumos ir aizliegtas, pieņem glabāšanā un par to paziņo nosūtītājam. Ja nosūtītājs triju mēnešu laikā šīs mantas no brīvības atņemšanas iestādes noliktavas nav izņēmis, tad sastāda aktu par to iznīcināšanu un izņemtās mantas, izstrādājumus un vielas iznīcina. 

Ņemot vērā, ka likumdevējs nav precīzi noteicis, ka notiesātā persona personiskās mantas var nodot radiniekiem vai citām personām, brīvības atņemšanas iestādes administrācija rīkojas saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem. 

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 104. panta pirmo teikumu ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādē ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Šīs tiesības ir daļa no valsts labas pārvaldības (sk. Senāta 01.12.2011. lēmuma lietā Nr.SKA-986/2011 4. punktu). Tās tiek īstenotas uz personas iniciatīvas pamata, vēršoties pie valsts kāda tai interesējoša jautājuma noskaidrošanai. Valsts pienākums atbilstoši šai konstitucionālajai normai ir sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti (sk. Senāta 21.04.2008. sprieduma lietā Nr.SKA-22/2008 17. punktu). 

Kodeksa 50. panta otrā daļa noteic, ka notiesātā iesniegumus par jautājumiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanas soda izpildes apstākļiem, Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā izskata brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks. 

No minētā izriet, ka notiesātajai personai vispirms ir jāvēršas ar rakstisku iesniegumu pie brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka ar lūgumu par personiskās mantas nodošanu konkrētai personai, savukārt brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks izvērtēs iesniedzēja lūgumu saskaņā ar normatīvajiem aktiem. 

Tādējādi saskaņā ar normatīvo aktu prasībām notiesātajām personām ir iespējama personīgo mantu nodošana citai personai ārpus ieslodzījuma vietas, ievērojot iepriekš minētos procesus un noteikumus. Centrālā aparāta Uzraudzības daļa sniedz šādu atbildi par ieslodzīto tiesībām nodot personiskās mantas citai personai ārpus ieslodzījuma vietas.