Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk – likums) 35. panta pirmo un otro daļu sociālās palīdzības pabalstu veidi ir šādi:

• pamata sociālās palīdzības pabalsti:
• garantētā minimālā ienākuma pabalsts – materiāls atbalsts naudas izteiksmē minimālo ikdienas izdevumu apmaksai. Ministru kabinets nosaka mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanas un garantētā minimālā ienākuma pabalsta aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtību, kā arī trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības statusa piešķiršanas kārtību (likuma 36. panta ceturtā daļa);
• mājokļa pabalsts – materiāls atbalsts ar mājokļa lietošanu saistīto izdevumu segšanai. Ministru kabinets nosaka mājokļa pabalsta aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtību un izdevumu pozīciju minimālās normas mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai. Pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt labvēlīgākus nosacījumus attiecībā uz izdevumu pozīciju normām (likuma 36. panta piektā daļa);
• papildu sociālās palīdzības pabalsti:
• pabalsts atsevišķu izdevumu apmaksai – materiāls atbalsts personām sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai. Minēto pabalstu piešķir par trūcīgu vai maznodrošinātu atzītai personai vai mājsaimniecībai un šo pabalstu mērķus, apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos (likuma 36. panta sestā daļa);
• pabalsts krīzes situācijā – operatīvi sniegts materiāls atbalsts ārēju notikumu radītu seku novēršanai vai mazināšanai. Minētā pabalsta apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos (likuma 36. panta sestā daļa).

Likuma 9. panta pirmā daļa noteic, ka pašvaldībai, kuras teritorijā ir personas deklarētā dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

Ja personai objektīvu apstākļu dēļ nav deklarētās dzīvesvietas, pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā persona ir izvēlējusies dzīvesvietu, pamatojoties uz personas iesniegumu, izvērtē personas materiālo situāciju un, ja nepieciešams, piešķir vienreizēju materiālu palīdzību, kā arī informē par to pašvaldību, kurā ir bijusi pēdējā personas deklarētā dzīvesvieta (likuma 9. panta trešā prim daļa).

Likuma 9. panta trešā daļa nosaka: ja personai nepieciešami sociālie pakalpojumi naktspatversmē vai krīzes centrā, tā vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja, kurš lemj par pakalpojuma nodrošināšanu. Ja nepieciešams, personu, kura ir bez mājokļa, ar naktspatversmi vai patversmi, informāciju un konsultācijām, kā arī vienreizēju materiālo palīdzību nodrošina pašvaldība, kuras teritorijā šī persona atrodas.

Katra pašvaldība izdod saistošos noteikumus, kuros var noteikt konkrētā pabalsta piešķiršanas mērķi, apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību, tostarp var paredzēt vienreizējo pabalstu personai, kura ir tikusi atbrīvota no ieslodzījuma vietas.

Lai iegūtu informāciju par konkrētajā pašvaldībā piešķiramo pabalstu saņemšanas iespēju, personai, kura tikusi atbrīvota no brīvības atņemšanas iestādes, jāvēršas tās pašvaldības sociālajā dienestā, kuras administratīvajā teritorijā ir personas deklarētā dzīvesvieta vai bija pēdējā deklarētā dzīvesvieta, vai kuras administratīvajā teritorijā persona ir izvēlējusies dzīvesvietu.

Jāņem vērā: katra pašvaldība var noteikt atšķirīgus pabalstu apmērus, to piešķiršanas un izmaksas kārtību. Arī termiņi, kādos persona var iesniegt pašvaldībai iesniegumu ar lūgumu piešķirt pabalstu, var atšķirties (piemēram, pabalstu var lūgt ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no dienas, kad persona tikusi atbrīvota no brīvības atņemšanas iestādes).

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 118. panta pirmo daļu personai, kuru atbrīvo no brīvības atņemšanas iestādes, sedz braukšanas maksu līdz dzīvesvietai vai darbavietai. 2006. gada 19. decembra Ministru kabineta noteikumu Nr. 1022 “Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām” 7.³ punkts noteic, ka ieslodzījuma vietas administrācija, pamatojoties uz ieslodzītā iesniegumu, viņa atbrīvošanas dienā izmaksā naudu braukšanas biļetes iegādei atbilstoši minimālajai braukšanas maksai uz viņa iesniegumā norādīto dzīvesvietu vai darbavietu Latvijas Republikas teritorijā. Ja ieslodzītā izvēlētā dzīvesvieta vai darbavieta ir ārpus Latvijas Republikas teritorijas, pamatojoties uz ieslodzītā iesniegumu, ieslodzījuma vietas administrācija ieslodzītā atbrīvošanas dienā izmaksā naudu braukšanas biļetes iegādei atbilstoši minimālajai braukšanas maksai uz viņa iesniegumā norādīto vietu Latvijas Republikas teritorijā.

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 118. panta pirmā daļa paredz, ka personu, kuru atbrīvo no brīvības atņemšanas iestādes, nodrošina ar sezonai atbilstošu un valkāšanai derīgu apģērbu un apaviem, ja personai nav šāda apģērba un apavu.