Konkurences tiesības nodrošina uzņēmumam iespēju brīvi noteikt cenu savām precēm vai pakalpojumiem dažādos izplatīšanas kanālos. Novērotā cenu atšķirība, iespējams, var tik skaidrota ar atšķirīgām izmaksām, kādas uzņēmumam rodas, pārdodot preces vai pakalpojumus savās tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietās vai izmantojot piegādes platformas. Taču konkurences tiesības neuzliek par pienākumu uzņēmumam paredzēt vienādas cenas visos izplatīšanas kanālos, jo var objektīvi atšķirties izplatīšanas kanālu piedāvātās priekšrocības un vērtība patērētājiem. 

Ja uzņēmums izvēlas piegādes platformas kā papildu izplatīšanas kanālu, tad to savstarpējā sadarbības līgumā var būt paredzēti cenu noteikšanas ierobežojumi jeb cenu paritātes klauzulas. Tas varētu būt iespējamais iemesls, kāpēc dažādos izplatīšanas kanālos preču vai pakalpojumu cenas ir vienādas. Cenu paritātes klauzulas ierobežo uzņēmumu savās tirdzniecības vietās, piemēram, veikalā, noteikt zemāku cenu nekā piegādes platformā. Tas gan neierobežo uzņēmumu joprojām paredzēt augstāku cenu savos tirdzniecības kanālos vai augstāku vai zemāku cenu citās piegādes platformās, ja uzņēmums sadarbojas ar vairākām šādām platformām. Vienlaikus, ja šo nosacījumu uzņēmums neievēro, tad tas būs vienīgi pušu starpā noslēgtā līguma pārkāpums, nevis konkurences tiesību pārkāpums. 

Cenu paritātes klauzulas spēj ierobežot konkurenci, taču to ietekme visbiežāk novērtējama katrā gadījumā individuāli. Tomēr minētie nosacījumi būs problemātiski, ja piegādes platformai būs būtiska tirgus vara vai arī vairākas piegādes platformas vienlaikus tirgū piemēros šos nosacījumus. Lai gan piegādes platformām var būt nozīmīgi paredzēt cenu paritātes klauzulas savos sadarbības līgumos, kopumā iespēja uzņēmumam brīvi noteikt atšķirīgas cenas dažādos izplatīšanas kanālos veicina konkurenci ne tikai starp dažādu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem, bet arī starp dažādiem šo preču un pakalpojumu izplatīšanas kanāliem.  

Vērtējot tirgus dalībnieka brīvību veidot savu cenu politiku no patērētāju tiesību aizsardzības skatpunkta, norādāms, ka arī patērētāja tiesību aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos nepastāv šādi specifiski cenu regulēšanas noteikumi. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs vērtē, vai tiek ievērotas cenu norādīšanas pamatprasības un vai patērētājam tiek sniegta visa informācija pirms preces iegādes, lai nodrošinātu, ka pārdevēji un pakalpojumu sniedzēji, informējot patērētājus par cenām, nepārkāptu negodīgas komercprakses aizliegumu un ievērotu patērētāju tiesības.  

Arī Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir noteikts, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nevērtē tādus līguma noteikumus, kas definē cenu no taisnīguma un samērīguma viedokļa.