Civillikumā noteiktā prasījumu tiesību cesija reglamentē cesijas kā tiesiska darījuma tiesiskos priekšnosacījumus. Cesija ir kreditoru maiņa bez parādnieka piekrišanas. Prasījuma tiesību cesija tiek realizēta, kreditoram slēdzot līgumu ar trešo personu – cesionāru.

Prasījumi saskaņā ar Civillikuma 1793. pantu var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju, kura notiek:

1) pēc likuma, bez agrākā kreditora gribas izteikuma;

2) pēc tiesas sprieduma;

3) pēc tiesiska darījuma, vienalga, vai kreditors to noslēdzis uz likumiska pienākuma pamata vai labprātīgi.

Saskaņā ar Civillikuma 1798. pantu par cesijas priekšmetu var būt visādi prasījumi, vienalga, vai tie izriet no līguma vai no neatļautas darbības, starp tiem arī tādi, kuriem vēl nav iestājies termiņš, kā arī nosacīti un pat nākami un nedroši.

Cesionārs var no cesijas brīža darboties ar kreditora tiesībām un uz šā pamata rīkoties ar prasījumu, cedēt to savukārt citam un izlietot to pret parādnieku (Civillikuma 1805. pants).

Tādējādi, ja kreditoram sākumā jau ir bijušas pielīgtas tiesības īpašumu lietot (izmantot), tad šādas tiesības iegūst arī kreditora saistību pārņēmējs (cesionārs). Cesija kā civiltiesisks darījums nerada cesionāram jaunas, izņemot likumā noteiktās (iepriekš nepastāvējušas) tiesības cedējamā darījuma sakarā.