Labdien!

Latvijas konstitucionālā ranga dokumenta “Neatkarības deklarācija” 8. pantā ir noteikts: “Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.”

Vai, izraidot (vai veicinot viņu izbraukšanu no valsts pret viņu gribu) Krievijas Federācijas pilsoņus, kuri ir bijušie nepilsoņi vai bijušie LR pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā un kuru rīcība nepārkāpj LR Satversmē noteiktās pamattiesības, netiek pārkāpts šīs Deklarācijas pants? Ar Deklarācijas pieņemšanu Latvija ir atzinusi starptautisko tiesību pārākumu pār nacionālajām tiesībām. Piemēram, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. pantā ir nostiprinātas katra cilvēka tiesības “brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu jebkurā valstī”, kā arī “tiesības atstāt jebkuru, arī savu valsti un atgriezties savā valstī”. Apskatot ANO Cilvēktiesību komitejas komentārus “Starptautiskam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām”, Augstākā tiesa atreferē: “Ja persona atrodas valstī likumīgi, jebkurš 12. panta 1. un 2. punktā garantēto tiesību ierobežojums, kā arī izturēšanās, kas ir citāda nekā pret pilsoņiem, jāpamato ar 12. panta 3. punktā paredzētajiem noteikumiem. 12. panta 3. punkts attiecas uz ierobežojumiem. Tas paredz izņēmumus, kad var tikt ierobežotas 12. panta 1. un 2. punktā noteiktās tiesības: vienīgi, lai aizsargātu valsts drošību, sabiedrisko kārtību (ordre public), sabiedrības veselību vai tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības. Lai ierobežojumi būtu pieļaujami, tie ir jānosaka ar likumu, tiem jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu minētos mērķus, un tiem jābūt saskaņā ar visām pārējām SPPPT atzītajām tiesībām. Ierobežojumi, kas nav paredzēti likumā vai neatbilst 12. panta 3. punkta prasībām, pārkāpj tā 1. un 2. punktā garantētās tiesības. Vispārējā komentārā runāts arī par to, ka ierobežojumi nedrīkst iznīcināt šo tiesību būtību, tie nedrīkst tikt piemēroti patvaļīgi. Ierobežojumiem ne vien jābūt noteiktiem iepriekš minēto mērķu dēļ, bet arī ir tie jāaizsargā, un šajā sakarā ir jāvērtē atbilstība proporcionalitātes principam. Šis princips ir jāievēro, arī piemērojot ierobežojumus. Ierobežojumi turklāt ir jāpiemēro bez diskriminācijas. Komentārā apskatīti arī ierobežojumu piemērošanas procesuālie aspekti. 12. panta 4. punkts attiecas uz tiesībām iebraukt savā valstī. Personas tiesības ieceļot savā valstī ir saistītas ar to, ka tiek atzītas personas īpašās attiecības ar šo valsti. Šīm tiesībām ir dažādi aspekti. Tās aptver tiesības uzturēties savā valstī: tās ietver ne tikai tiesības atgriezties pēc aizbraukšanas no savas valsts, bet arī piešķir personai tiesības ierasties valstī pirmo reizi, ja tā ir dzimusi ārpus valsts (piemēram, ja šī valsts ir personas pilsonības valsts). Tiesības atgriezties ir ārkārtīgi svarīgas bēgļiem, kuri vēlas tikt brīvprātīgi repatriēti. Tās arī nozīmē, ka ir aizliegta iedzīvotāju piespiedu pārvietošana vai masveida izraidīšana uz citām valstīm. 12. panta 4. punkta tekstā pilsoņi nav nošķirti no ārvalstniekiem. Tādējādi personas, uz kurām attiecas šīs tiesības, var identificēt, tikai interpretējot jēdziena “sava valsts” nozīmi. Jēdziens “sava valsts” ir plašāks nekā jēdziens “pilsonības valsts”. Tas neaprobežojas tikai ar valstspiederību formālā nozīmē, tas ir, valstspiederību, kas ir iegūta dzimšanas brīdī vai piešķirta, tas aptver arī vismaz tos indivīdus, kurus, ņemot vērā viņa īpašo saikni ar attiecīgo valsti, nevar uzskatīt vienkārši par ārvalstniekiem. Šāda situācija var būt, piemēram, attiecībā uz personām, kurām atņemta pilsonība, pārkāpjot starptautiskās tiesības, vai uz personām, kuru pilsonības valsts ir iekļauta vai atdota kādai citai valstij, kuras pilsonība tām tiek atteikta. Vispārējā komentārā runāts arī par plašāku 12. panta 4. punkta interpretāciju attiecībā uz citām pastāvīgo iedzīvotāju kategorijām un aizliegumu patvaļīgi atņemt personai tiesības iebraukt savā valstī.”

LR pilsoņu, citu valstu un PSRS pilsoņu, kuri izvēlējās palikt Latvijā, nepieņemot tās pilsonību, tiesību uz dzīvi Latvijā atzīšana konstitucionālā līmeņa dokumentā, manuprāt, liecina, ka šo cilvēku kategorijas gadījumā Latvija tiem ir “sava valsts”, neatkarīgi no viņu pilsonības. Jāņem vērā, ka LR nepilsoņiem ir paredzēta LR valsts tiesiskā aizsardzība ārvalstīs, tātad tiek atzīts, ka šim fizisko personu statusam ir daudz ciešāka saikne ar Latviju nekā, piemēram, bezpavalstniekam. Būtu īpatnēji, ja vienkārša juridiskā statusa maiņa personai, kurai līdz pilsonības maiņai bija LR pilsonim pietuvinātais statuss vai LR pilsoņa statuss, nozīmētu, ka tā pēkšņi zaudēja jebkādu saikni ar mītnes valsti. Turklāt, kaut arī LR likumdošana tam pašlaik pilnībā neatbilst, Latvijas Republikai kā atjaunotai valstij būtu jāparedz LR pilsoņiem un to pēctečiem iespēja atgriezties savā senču pilsonības valstī, neatkarīgi no viņu tautības un pilsonības izmaiņām. Atkāpes no SPPPT ir iespējamas tikai nācijas apdraudējuma gadījumā, kad ir izsludināts ārkārtējais stāvoklis. Latvija aktīvi aizstāv Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti, tomēr tās pašas neatkarību un teritoriālo integritāti nekas neapdraud, tādēļ, manuprāt, tai nav nekāda pamata pārkāpt savas starptautiskās saistības un ar savu rīcību apšaubīt sava atjaunotā valstiskuma pamatus.