Saskaņā ar Administratīvā procesa likumu (APL) iekšējais normatīvais akts ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā (instrukcija, ieteikumi, nolikums u. c.). 

Saskaņā ar Tieslietu ministrijas (TM) Juridiskā departamenta sniegto informāciju hierarhija atkarībā no iekšējā normatīvā akta veida nepastāv. 

“Attiecībā uz reglamentiem ir svarīgi, kas iekšējo normatīvo aktu ir izdevis (zemāka vai augstāka iestāde, iestādes vadītājs vai struktūrvienības vadītājs),” papildus norāda TM Juridiskais departaments. 

Pārējos gadījumos tiek ievērota piemērošanas prioritāte. 

APL 16. pants paredz šādu iekšējo normatīvo aktu piemērošanas kārtību: 

• Iekšējais normatīvais akts ir saistošs tam publisko tiesību subjektam, kas šo aktu izdevis, kā arī šim publisko tiesību subjektam padotajām institūcijām. Privātpersonām iekšējais normatīvais akts nav saistošs.
• Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi institucionāli augstāka iestāde. Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus izdevusi institucionāli augstāka iestāde un funkcionāli augstāka iestāde, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi funkcionāli augstāka iestāde.
• Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējos normatīvajos aktos ietverto vienāda juridiskā spēka vispārējo tiesību normu un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.
• Ja iestāde konstatē pretrunu starp viena publisko tiesību subjekta izdotiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro jaunāko aktu. Noteicošs ir normatīvā akta pieņemšanas datums.
• Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst cita publisko tiesību subjekta izdotam iekšējam normatīvajam aktam, iestāde to piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē institucionāli augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis.
• Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst ārējam normatīvajam aktam un vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību vai Eiropas Savienības tiesību normām, iestāde šo iekšējo normatīvo aktu nepiemēro un nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē par to augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis. Publisko tiesību subjekts, kas šo normatīvo aktu izdevis, var dot rakstveida rīkojumu to piemērot. Ja publisko tiesību subjekta rīkojums satur juridisku pamatojumu, kādēļ iestādes šaubas ir noraidāmas un attiecīgais iekšējais normatīvais akts atbilst ārējam normatīvajam aktam un vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību un Eiropas Savienības tiesību normām, iestāde to izpilda. 

Papildus norādām, ka iekšējo normatīvo aktu pamatnoteikumi ir noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likuma 72. pantā: 

“Ministru kabinets, Ministru kabineta loceklis, atvasinātas publiskas personas orgāns vai iestādes vadītājs izdod iekšējos normatīvos aktus: 

• uz normatīvā akta pamata;
• pats pēc savas iniciatīvas savas kompetences jautājumos. 

Šā panta pirmajā daļā neminēta amatpersona izdod iekšējos normatīvos aktus uz normatīvā akta pamata. 

Iekšējam normatīvajam aktam jāatbilst ārējiem normatīvajiem aktiem, vispārējiem tiesību principiem (to skaitā valsts pārvaldes principiem un administratīvā procesa principiem) un starptautisko tiesību normām, kā arī iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus izdevusi augstāka iestāde vai amatpersona. 

Iekšējais normatīvais akts ir saistošs iestādei (tās struktūrvienībai, darbiniekiem) vai amatpersonām, attiecībā uz kurām tas izdots.” 

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73. pantu publiskas personas orgāns un amatpersona savas kompetences ietvaros var izdot iekšējos normatīvos aktus par: 

• iestādes, iestādes izveidotās koleģiālās institūcijas vai struktūrvienības uzbūvi un darba organizāciju (nolikums, reglaments); 
• ārējo normatīvo aktu vai vispārējo tiesību principu piemērošanu (instrukcija); 
• normatīvajos aktos piešķirtās rīcības brīvības izmantošanu, nosakot vienveidīgu rīcību vienādos gadījumos (ieteikumi). No šiem ieteikumiem atsevišķos gadījumos var atkāpties, to īpaši pamatojot; 
• pārvaldes lēmuma pieņemšanas procedūru, pārvaldes amatpersonu un citu darbinieku pienākumu pildīšanu, uzvedības noteikumiem, darba aizsardzību iestādē, kā arī citiem jautājumiem, kas attiecas uz iestādes darbību (iekšējie noteikumi). 

Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 78. pants paredz: 

• ja amatpersona konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro to iekšējo normatīvo aktu, kuru izdevusi augstāka iestāde vai amatpersona; 
• ja amatpersona konstatē pretrunu starp hierarhiski viena līmeņa iestāžu vai amatpersonu izdotajiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro: 

1. vispārējo tiesību normu, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma; 
2. jaunāko iekšējo normatīvo aktu, ja abas tiesību normas ir vispārējas vai speciālas. Noteicošs ir iekšējā normatīvā akta pieņemšanas datums; 

• ja amatpersona konstatē pretrunu starp iekšējo normatīvo aktu un ārējo normatīvo aktu, tā piemēro ārējo normatīvo aktu.