Latvijas Zvērinātu notāru padome jau iepriekš ir skaidrojusi, ka dāvinājuma līgums ir cieši saistīts ar izmaiņām dāvinātāja mantas stāvoklī, līdz ar to atstāj ietekmi arī uz mantojuma tiesībām un mantinieku iespējām saņemt mantojumu.

Šī iemesla dēļ Civillikuma 1922. pants nosaka: ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, viņi var prasīt, lai izdod viņiem šīs daļas.

Tiesības prasīt un saņemt neatņemamo daļu ietekmē vienīgi tas, vai neatņemamās daļas tiesīgais patiešām nav saņēmis (nevar saņemt) pat savu neatņemamo daļu.

CL neskaidrs ir jautājums par to, cik garš ir šis noilgums un cik senus dāvinājumus, ko veicis mantojuma atstājējs, neatņemamās daļas tiesīgais ir tiesīgs prasīt pārskatīt, tas ir, izprasīt no apdāvinātā neatņemamo daļu. Iztulkojot CL 1922. pantu jautājumā par to, cik ilgā laika posmā pagātnē neatņemamās daļas tiesīgais ir tiesīgs izprasīt savu daļu no apdāvinātā, pēc analoģijas būtu jāpiemēro CL 1895. pantā noteiktais 10 gadu termiņš, jo neierobežota termiņa piemērošana būtu pretrunā civiltiesiskās apgrozības un tiesiskās noteiktības principiem, kā arī būtu precīzāk izpildāmas CL 1922. panta otrajā daļā noteiktās prasības par dāvinātāja mantas stāvokļa noskaidrošanu dāvināšanas laikā, lai korekti aprēķinātu izmaksājamo neatņemamo daļu.