Dokumenta juridiskā spēka likuma 4. pants nosaka:

“Lai dokumentam būtu juridisks spēks, tajā iekļauj šādus rekvizītus:

1) dokumenta autoru nosaukums;

2) dokumenta datums;

3) paraksts (izņemot likumā paredzētus gadījumus).”

Tādējādi, lai dokuments būtu spēkā esošs, tam ir jāsatur obligāto rekvizītu “datums”.

Dokumenta datumu un tā atbilstības pareizību (dokumenta faktiskās parakstīšanas datuma sakritība ar dokumentā norādīto datumu) nedrīkst vērtēt formāli. Ja attiecīgā dokumenta sastādīšanas datumam ir kritiska nozīme (piemēram, sākas saistību izpilde, ir atkarīgs tiesību realizēšanas sākuma vai beigu termiņš u. c.), tad, bez šaubām, dokumenta datuma neatbilstība ir pamats uzskatīt dokumentu par spēkā neesošu, savukārt datuma norādīšanas formāla neatbilstība nav pamats to uzskatīt par spēkā neesošu. Bieži vien dokumenti (it īpaši līgumi) tiek parakstīti papīra formātā, un puses var atrasties dažādās vietās (atšķirīgās pilsētās vai pat valstīs). Šādā gadījumā puses apmainās ar līguma eksemplāriem, izmantojot pasta komersantus. Līguma sastādīšanas datums šādā situācijā atšķirsies no tā faktiskās parakstīšanas datuma. Šādos apstākļos puses to atzīst par saistošu, un līgums nezaudē juridisko spēku tikai tādēļ, ka dokumenta parakstīšanas datums atšķiras no faktiskā parakstīšanas datuma. Var būt arī situācijas, kad dokumenta sastādīšanas datums ir pārrakstīšanās kļūda.

Savukārt, ja dokuments (piemēram, līgums) tiek apzināti gatavots ar “atpakaļejošu datumu”, lai izdarītu kriminālsodāmas darbības (piemēram, izvairītos no nodokļu nomaksas, veiktu fiktīvus darījumus u. c.), tad šāds dokuments ir atzīstams ne tikai par spēkā neesošu, bet arī puses var tikt sauktas pie normatīvajos aktos paredzētās atbildības.

Atbildība šādā situācijā būs piemērojama nevis par “neatbilstošā datuma norādīšanu dokumentā”, bet sekām (seku smagumu), kādas ir iestājušās šādas darbības rezultātā.